Pēc tam, kad Cehs.lv vārdā apskatīju filmu "Nameja gredzens", saņēmu dažādas atsauksmes – gan tādas, kas uzteica, gan tādas, kas pēla, gan tādas kā parasti. Proti, "CIK jums j€notiba SOROS un usakovs par sito samaksaja jo JUSU viedoklis IRA noiprkts". Uzskatu, ka trāpīju desmitniekā, tāpēc ķeros pie nākamā filmas apskata. Biju devies aplūkot veikumu ar nosaukumu "Kriminālās ekselences fonds" (KEF).
Es apzinos, ka, ķeroties pie šīs filmas apskatīšanas, esmu uz plānāka ledus nekā tie zemledus makšķernieki, kuri tup uz Juglas ezera maija vidū. Šobrīd KEF ir svētā grāla statusā, un tas, kurš veltīs jebkādu kritiku šī garadarba virzienā, tikpat labi varētu aiziet un Porziņģa otrai kājai arī saraut saites.
Filmas "Facebook" lapā savu vērtējumu ir izteicis 81 cilvēks. 80 no tiem ir devuši piecas zvaigznes, taču tikai viens drosminieks ir saņēmies ielikt četras. Baumo, ka viņš vairs neesot redzēts uz ielām. Tviterī, ierakstot filmas atslēgvārdus, var noslīkt komplimentos, taču ar Habla teleskopu ir jāmeklē komentāri, kas kaut vai starp rindiņām ietvertu kritiku. Arī apskatnieki savos komentāros ir centušies tikai tīri ķeksīša pēc iemest kādu nelielu āķi, ko, pareizi interpretējot, var saprast kā nepilnību novērojumu.
Uz filmu devos ar augstām ekspektācijām. Ļoti augstām. Precizējot – tieši tik augstām ekspektācijām, kādas Īlons Masks otrdienas vakarā centās sasniegt ar "Falcon Heavy" raķeti.
Sākoties seansam, sagaidīju divas lietas – absolūti ģeniālu filmu, kas attaisnos visas manas cerības un liks burtiski ieņurkot sajūsmināto komentētāju vilnī. Kā arī, tā kā filma ir komēdija un es apmeklēju populārāko kinoteātri ciemā, es sagaidīju vismaz divus netālu sēdošus mudakus, kuri riktīgi skaļi zviegs visu seansa laiku un izteiks savus komentārus.
Ja otro izdevās izpildīt ar uzviju (kam, protams, nav sakara ar filmu, jo tos džekus spētu sasmīdināt arī uz sienas uzzīmēta vafele), tad pirmais mani turēja zem intrigas visu seansa laiku. Iespējams, tā pat bija mana problēma, jo pārlieku nodarbināju sevi ar jautājumu: "Vai šis bija tas ģeniālais moments, kas visus pavilka?"
Vēlos uzreiz sākt ar lietām, kas man nepatika. Man nepatika nesaturīgā lamāšanās. Saprotu, saprotu – tas pieder pie tēla un atbilstoša leksika bija piemeklēta atbilstošiem tēliem. Taču mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji tik ļoti izbauda savu neatkarību, ka nevēlas laist zudībā nevienu dialogu, tajā neiestumjot rindu ar "p******, b***". Es nevaru, protams, viņus vainot, jo, iespējams, rīkotos tāpat, taču kaut kādā momentā mana sāta sajūta pēc lamuvārdiem bija ar uzviju remdēta.
Amatieri-aktieri bija foršs moments tādā ziņā, ka sejas nebija atskatītas. Arī publicists, rakstnieks un Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis (kuru "Rīta Panorāma" izlēma pieteikt vienkārši kā aktieri) bija pelnījis saņemt savas uzslavas. Veidotāji no amatieru aktiermeistarības bija izspieduši ļoti daudz, taču teikt, ka nevarēja redzēt atšķirību starp viņiem un īstiem aktieriem, ir pārspīlējums. Patiesībā atšķirību var redzēt. Un var arī dzirdēt.
ŠEIT BŪS SPOILERIS
Visvairāk man traucēja pārblīvētais sižets, kas bija tik piesātināts ar papildu notikumiem, ka es fiziski noguru un filmas beigās man nebija spēka vairs uztvert lietas. Īsāk sakot: tas bija "pārmudīts". Spilgtākais piemērs bija kaimiņš ar cirvi, kurš, kā izrādījās filmas beigās, kaut kad sen ir sacirtis savu sievu, bet visādi citādi tam nav sakara ar KEF kopējo stāstu. Kāds sakars?
ŠEIT SPOILERIS BEIDZAS
Atrast, kur piekasīties, protams, var, tāpēc aizvien aktuāls ir jautājums, kāpēc neviens neatļaujas teikt ko sliktu. Man ir divi varianti, kāpēc tā. Pirmais: iespējams, ikvienam interneta lietotājam vismaz viens draugs vai paziņa spēlē filmā.
Otrais: KEF akurāt' beidzot ir viena filma, kas nav darināta no nodokļu maksātāju naudas, iezīmējot rezultātu, ko var sasniegt ar labu ideju, entuziasmu un kvalitatīvu plānošanu. Šeit ļaužu pulciņš izdomāja: "Eu, moš uztaisām filmu?" Un – voilá – viņi uztaisīja filmu!
Jūtos priecīgs, ka to apmeklēju, un ceru, ka manis samaksātie dālderi sasniegs filmas veidotājus, jo, ja par filmas saturu katrs drīkst paturēt savas tiesības – slavēt vai lamāt –, tad "Kriminālās ekselences fonda" veidošana ir priekšzīmīgs solis, kurā režisori nav lēkuši pāri savai pakaļai, un par to es vēlos viņiem digitāli paspiest roku, kā arī aicināt lasītājus apmeklēt filmu.
Šajā ziņā KEF ir labāka dāvana valstij simtgadē nekā "Nameja gredzens", jo parāda, ka Latvijā ir ļaudis, kuri spēj darināt labas lietas arī bez nodokļu šķērdēšanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!