Lolita Tomsone, 'Rīgas Laiks': Kam pieder Jeruzaleme  (74)

Nemieri Izraēlā mūs dara nemierīgus. Latvija ANO balsojumā gan atturējās, tomēr bažām par labās rokas nokalšanu gan nebūs pamata, jo Jeruzaleme nav aizmirsta. Senebreju valodā psalma tekstā labā roka gan nenokalst, vien aizmirst, kas tai būtu darāms, un mēle pielīp pie aukslējām.

Nav viegli rast vienkāršu atbildi: kāpēc šī mūžīgā pilsēta piesaista jau tā izkliedēto uzmanību? Kā cilvēki, kuri dzīvo patālu no Tuvajiem Austrumiem, tik labi zina, kā sadalīt vai apvienot Jeruzalemi un nedēļas laikā atrisināt Izraēlas–Palestīnas konfliktu, kuram šogad maijā varēsim svinēt jau septiņdesmit gadus. Senākā Jeruzalemes daļa, vecpilsēta, kuru kā vafeļu torti četros kvartālos sadalījuši kristieši, armēņi, jūdi un musulmaņi, ir 1 km2 liela. Vienā kvadrātkilometrā svētuma blīvums īpaši koncentrējies uz viena jūdiem un musulmaņiem svarīga klintsakmens, par laimi, Kristus kaps atrodas pārsimt drošu metru attālumā. Eņģeļi pie Jēzus atvērtā kapa mirru nesējām vēstīja, ka viņa te nav, bet nekas neliecina, ka svētceļnieku skaits pēdējos gadsimtos šajā vietā būtu apsīcis.

Viduslaikos pasaules kartēs pašā centrā kā zelta kniepadatu iezīmēja Jeruzalemi, zemes centru. Arī jūdaisma tradīcijā, pasauli radot, pamatakmens ielikts Jeruzalemē; tieši uz šī akmens Ābrahams gandrīz upurē Īzaku, un uz šī kalna ķēniņš Zālamans ceļ pirmo templi, un tas vēl ir tikai sākums, akmens jaunības gadi.

Lai arī daļai Latvijas iedzīvotāju Vecā Derība šķiet visai apstrīdams dokuments, ar kuru grūti pierādīt valsts robežas, Izraēlas Knesetā dažādu politisko strīdu gadījumos bieži vien tiek citēti Toras teksti. Svētā akmens stāsti nebeidzas ar jūdu sakāvi un otrā tempļa nodedzināšanu mūsu ēras 70. gadā, kaut kas ir palicis pāri: runa ir par Raudu mūri, kuru ebreji sauc vienkārši par Sienu (Kotel). Svēta vieta tukša nevar palikt, un pravietis Muhameds 621. gadā devās nakts ceļojumā no Mekas uz vistālāko mošeju, kura, kā izrādījās, atradās Jeruzalemē.

No šī paša akmens viņš aizjāj nakts ceļojumā uz debesīm kopā ar erceņģeli Gabriēlu. Akmens grib doties tam līdzi, karājas gaisā, līdz eņģelis Gabriēls to nospiež atpakaļ uz zemes, kur tas dus zem zelta kupola vēl šodien. Zem akmens atrodas Dvēseļu aka (Bir al-Arwah), kur mirušo balsis sajaucas ar paradīzes pazemes upēm un aizplūst mūžībā, taču tur var nokāpt tikai musulmaņi. Jeruzalemes dalīšana nav mājasdarbs, kurā jāizkrāso kontūrkarte, Jeruzaleme ir akmeņi, kuri kā Helene var izraisīt karus.

Salīdzinot ar Kristus Kapa baznīcu un Klints kupolu pie Aksas mošejas, Raudu mūris nav skaistākā svētvieta, tā tiešām ir akmens siena. Skaistums gan ir nepastāvīga kategorija, jo par Jeruzalemi Talmūdā teikts: "Desmit skaistuma mēri nolija pār pasauli, deviņus no tiem saņēma Jeruzaleme" (traktāts "Kidušin", 49b). Janvārī to bija grūti pamanīt, jo streikoja mēslu vācēji. Talmūds gan nav gluži mūsdienīgs teksts, tajā pašā traktātā stāv rakstīts, ka desmit bagātības mēri nolija pār pasauli un deviņus no tiem saņēma Roma. Karos par Jeruzalemi tekstu senums nevienu vēl nav apturējis.

Pagājušogad Jeruzaleme svinēja 50 gadus kopš tās atkalapvienošanas, un katrs vārds, izņemot "pagājušogad", šajā teikumā ir apstrīdams. Austrumu Jeruzalemes daļā, saprotams, neviens nesvinēja. Tajā dzīvo ap 370 000 palestīniešu, 40% no Jeruzalemes iedzīvotājiem. Atzīmējot neaizmirstamo piecdesmitgadi, Izraēlas kultūras ministre Miri Regeva Kannu kinofestivālā ieradās kuplā vakarkleitā, kas bija apdrukāta ar Jeruzalemes vecpilsētas attēliem, trūka tikai Jēzus Kapa baznīcas. Kleita izsauca fotoparodiju vētru – vienā no tām ministre redzama kleitā ar degošu vai asiņainu pilsētu, citā kleitu rotā astoņmetrīgs aizsargmūris, kurš tagad apjož Jeruzalemi.

Viesiem, kuri pamanās ierasties šajā pilsētā sabata dienā, apvienotā Jeruzaleme ir mīts. Tieši sestdienā skaidri redzama robeža starp tukšajām ielām bez autobusiem un tramvajiem, slēgto veikalu rindām un dīvaino klusumu un pārpilnajiem arābu tirgiem, svētbilžu veikaliem, Krusta ceļa gājējiem, kuri seko Jēzus ciešanu ceļam, baznīcu zvanu un muedzina nazālās dūkoņas pavadīti. Lai arī 1967. gadā Izraēla no Jordānijas atkaroja svarīgāko Jeruzalemes daļu – vecpilsētu –, tomēr šis iekšējais dalījums joprojām saglabājies. Es pusotru gadu nodzīvoju pilsētas arābu daļā: no kalna bija redzams zelta kupols un arābu garāžas, bet neviens izraēliešu taksists nebija ar mieru mani vest mājās, vienmēr vajadzēja meklēt arābu šoferi, kaut es dzīvoju "apvienotajā Jeruzalemē".

Jeruzalemi ik gadus pamet ap 20 000 iedzīvotāju, meklējot citu dzīves vietu, kas ir mazliet rāmāka, bagātāka, ne tik dievticīga, neapdraud ikdienas dzīvi, kur no katra nieka nesaceļas vardarbīga naida vētra. Es nezinu, kā šajā pilsētā var saglabāt ticību. Bet viņu vietā nāk citi – miljoniem tūristu un svētceļnieku, kuru lielākā daļa ir kristieši. "Jeruzaleme ir ostas pilsēta mūžības krastos" – par savu pilsētu teicis dzejnieks Jehūda Amihajs, kurš ik gadu pāris stundas pavada Kristus kapa baznīcā.

Kristus kapā katrai konfesijai pieder kāda daļa, dievkalpojumi notiek paralēli: grieķi dzied kopā ar koptiem katrs savus dziedājumus, turpat aiz sienas bubina sīrieši. Tad pievienojas armēņi. Kas notiek, kad katoļiem un pareizticīgajiem sakrīt Lieldienas, ir grūti aprakstāms haoss. Par svēto uguni armēņi ar sīriešiem mēdz kauties ar nažiem, baznīcu visu laiku apsargā Izraēlas policija. Kapa baznīcas atslēgas kopš 12. gadsimta glabā divas musulmaņu ģimenes, un baznīcas smagās durvis ik dienu tiek atslēgtas un aizslēgtas.

Ar neticamiem pūliņiem beidzot atjaunots pussabrukušais kupols virs Jēzus kapa. Lai pareizticīgie, armēņi, katoļi, sīrieši, etiopieši un kopti vienotos par remontu, kā to prasa 18. gadsimtā noteiktais status quo, strīdos aizslīdējušas simtgades kā kuģi. Gribas uzsvērt, ka draudēja sagāzties nevis kāda veca kūtiņa, bet kupols virs kristiešu svētākās vietas – tukšā Jēzus kapa. Armēņu bīskaps, lai tiktu uz balkona dzert kafiju, izlika pa baznīcas logu koka trepes. Tās stāv Kapa baznīcas logā jau trīssimt gadus, tās vairs nedrīkst noņemt, lai nesašūpotu trauslo līdzsvaru sešu baznīcu starpā. Ja vien pret situāciju Jeruzalemē kāds būtu tik uzmanīgs kā pret šīm trepēm vai atslēgām!

Jēzus kapa remonta laikā grieķu restauratoriem atļāva noņemt marmora plāksnes, kas sedza kapa vietu, tā atklājot vēl vienu saplīsušu plāksni ar krustu un apakšā klintī cirstu kapavietu. Pēdējais datējums ir ap 4. gadsimtu, imperatora Konstantīna laiku, kad atklāja Jēzus kapu un ap to izveidoja nelielu dievnamu. Kapa alas sienas ir nosegtas, jo svētceļnieki visu laiku cenšas nodrupināt katrs sev pa akmentiņam.

Kuram tad pieder tāda Jeruzaleme? Kā tik sablīvētā, sakāpināti svētā pilsētā var sadalīt, kuru daļu dosim Izraēlai, kuru nākamajai Palestīnas valstij? Kas to dalīs, mēs – Latvijā? Ja jums liekas, ka te kaut ko var viegli atrisināt, varbūt jūs slimojat ar Jeruzalemes sindromu un jūtaties kā Dievs. Izraēlas rakstnieks A. B. Jošua apgalvo, ka vecpilsēta vispār jāsargā ticīgajiem, kuriem nav nevienas svētvietas sablīvētajā kvadrātkilometrā, – budistiem, hinduistiem un sikhiem.

Slavenākais Jeruzalemes ēdiens ir Meorav Jerušalmi – Jeruzalemes maisījums, kurā sajauktas vistas un jēra iekšas ar garšvielām. Jeruzaleme varētu būt tāds maisījums, bet tā atgādina arī par ko citu – par izbijušo kopābūšanu. Vācu kolonijā vairs nav vāciešu, grieķu kolonijā ir sauja grieķu, bet pārsvarā amerikāņi, Sultāna baseinā nav vairs nedz baseina, nedz sultāna, varbūt vienīgi krievu kvartālā viss ir, kā vajag, – pareizticīgo baznīca ar krievisku dziedāšanu un blakus – cietums ar uzrakstu Duhovnaja missija. Jeruzalemes dalīšana ir kā operācijas galds, kuru ķirurgi pametuši pusratā, un nav zināms, vai tie jelkad atgriezīsies. Iespējams, tāpēc visas lūgšanas par mieru pie Raudu mūra atsitas kā pret sienu. Kad Kedronas ielejā pēc mesijas atnākšanas celsies pirmie mirušie un tad – mēs pārējie, tad varbūt redzēsim, kuram bijusi taisnība.