Pasaules vēsturē šis ir sāpīgs brīdis. Atvērtajās sabiedrībās ir krīze, un uzplaukumu piedzīvo dažāda veida diktatūras un mafijas valstis, piemēram, Vladimira Putina Krievija. Amerikas Savienotajās Valstīs prezidents Donalds Tramps gribētu iedibināt pats savu mafijas stila valsti, taču nespēj, jo Konstitūcija, citas institūcijas un enerģiska pilsoniskā sabiedrība to nepieļauj.
Apdraudēta ir ne tikai atvērtas sabiedrības izdzīvošana, uz spēles ir likta visas mūsu civilizācijas izdzīvošana. Tam ir tieša saistība ar tādu līderu kā Kims Čenuns Ziemeļkorejā un Tramps ASV augšupeju. Abi šķiet gatavi riskēt ar kodolkaru, lai saglabātu savu varu. Taču galvenais cēlonis meklējams pat vēl dziļāk. Cilvēces spēja izmantot dabas spēkus gan konstruktīviem, gan destruktīviem mērķiem turpina pieaugt, savukārt mūsu spēja pienācīgi valdīt pašiem pār sevi ir svārstīga un šobrīd atrodas zemā līmenī.
ASV valdības impotenci ļoti lielā mērā veicina amerikāņu milzīgo interneta platformu uzņēmumu uzplaukums un monopolistiskā uzvedība. Bieži vien šie uzņēmumi ir pildījuši novatora un atbrīvotāja lomu. Taču tādi milži kā "Facebook" un "Google", iegūstot arvien lielāku spēku un varu, ir kļuvuši par šķēršļiem inovācijām un izraisījuši virkni dažādu problēmu, ko mēs tikai tagad sākam apzināties.
Uzņēmumi savu peļņu gūst, izmantojot savas darbības vidi. Kalnrūpniecības un naftas uzņēmumi izmanto fizisko vidi, sociālo mediju kompānijas izmanto sociālo vidi. Tas ir īpaši zemiski, jo šie uzņēmumi ietekmē to, kā cilvēki domā un uzvedas, cilvēkiem pašiem to nemaz neapzinoties. Tas traucē demokrātijas funkcionēšanu un vēlēšanu integritāti.
Tā kā interneta platformas uzņēmumi darbojas kā tīkli, tie bauda peļņas pieaugumu, kas arī ir atbildīgs par to fenomenālo izaugsmi. Šis tīkla efekts patiesi ir kas vēl nepieredzēts un transformējošs, taču – arī neilgtspējīgs. "Facebook" bija vajadzīgi astoņarpus gadi, lai sasniegtu miljarda lietotāju skaitu, un puse šī laika, lai sasniegtu otru miljardu. Šādā tempā "Facebook" mazāk nekā trīs gadu laikā vairs nebūs cilvēku, ko piesaistīt.
"Facebook" un "Google" būtībā kontrolē vairāk nekā pusi no visiem digitālās reklāmas ieņēmumiem. Lai šo dominanci uzturētu, viņiem ir nepieciešams paplašināt savus tīklus un piesaistīt arvien lielāku lietotāju uzmanību. Šobrīd tas tiek panākts, nodrošinot lietotājiem ērtu platformu. Jo vairāk laika lietotāji pavada šajā platformā, jo vērtīgāki tie kļūst uzņēmumiem.
Turklāt, tā kā satura veidotāji nevar izvairīties no šo platformu izmantošanas un tiem ir jāpieņem jebkuri piedāvātie nosacījumi, arī viņi papildina sociālo mediju uzņēmumu peļņu. Patiesi, šo uzņēmumu izcilie peļņas rādītāji lielākoties ir viņu izvairīšanās no atbildības – un maksāšanas – par viņu platformās atrodamo saturu rezultāts.
Šie uzņēmumi apgalvo, ka tie tikai izplata informāciju. Taču fakts, ka tie ir teju monopolistiski izplatītāji, padara tos par sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, un tādējādi tiem vajadzētu būt pakļautiem stingrākam regulējumam, kas vērsts uz konkurences, inovāciju un godīgas un atvērtas pieejas saglabāšanu.
Sociālo mediju uzņēmumu patiesie klienti ir to reklāmdevēji. Taču pakāpeniski parādās jauns biznesa modelis, kas balstās ne tikai uz reklamēšanos, bet arī uz tiešu produktu un pakalpojumu pārdošanu lietotājiem. Uzņēmumi izmanto savā rīcībā esošos datus, sagrupē piedāvātos pakalpojumus un izmanto diskriminējošas cenas, lai gūtu sev lielāku labumu, kuru citādi nāktos dalīt ar patērētājiem. Tas vēl vairāk audzē to ienesīgumu, taču pakalpojumu sagrupēšana un diskriminējošas cenas grauj tirgus ekonomikas efektivitāti.
Sociālo mediju uzņēmumi maldina savus lietotājus, manipulējot ar viņu uzmanību, virzot to saskaņā ar saviem komerciālajiem mērķiem un tīšām veicinot pieradumu pie sniegtajiem pakalpojumiem. Tas var nodarīt lielu kaitējumu, īpaši pusaudžiem.
Pastāv līdzība starp interneta platformām un azartspēļu uzņēmumiem. Kazino ir attīstījuši tehnikas, kā piesaistīt klientus tādā mērā, ka tie nospēlē visu savu naudu – un pat to naudu, kuras viņiem nav.
Kaut kas līdzīgs – un, iespējams, neatgriezenisks – mūsu digitālajā laikmetā notiek ar cilvēka uzmanību. Tas nav jautājums tikai par uzmanības novēršanu vai pieradumu, sociālo mediju uzņēmumi būtībā spiež cilvēkus atteikties no savas autonomijas. Un šī spēja virzīt cilvēku uzmanību arvien vairāk koncentrējas tikai dažu uzņēmumu rokās.
Ir vajadzīgas lielas pūles, lai nostiprinātu un aizstāvētu to, ko Džons Stjuarts Mills nosauca par prāta brīvību. Kad tā zaudēta, tiem, kuri uzauguši digitālajā laikmetā, var rasties grūtības ar tās atgūšanu.
Tam būtu tālejošas politiskās sekas. Ar cilvēkiem, kuriem nav prāta brīvības, var viegli manipulēt. Nav tā, ka šādas briesmas draud tikai nākotnē, tām jau ir bijusi būtiska loma 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās.
Pie apvāršņa jaušama iespējamība, kas ir pat vēl vairāk satraucoša: autoritāro valstu un lielo, ar datiem bagāto IT monopolu savienība, apvienojot topošās korporatīvās pārraudzības sistēmas ar jau attīstītajām valstu finansētajām pārraudzības sistēmām. Tā rezultātā mierīgi varētu veidoties totalitāras kontroles tīkls – tāds, kādu nebūtu varējis iedomāties pat Džordžs Orvels.
Valstis, kur visdrīzāk varētu notikt šādas nešķīstas laulības, pirmkārt ir Krievija un Ķīna. Īpaši Ķīnas IT uzņēmumi, kas ir absolūti līdzvērtīgi ASV platformām. Tie arī bauda pilnīgu prezidenta Sji Dzjiņpina režīma atbalstu un aizsardzību. Ķīnas valdība ir gana spēcīga, lai aizsargātu savus nacionālos pirmrindniekus, īpaši savā teritorijā.
ASV bāzētie IT monopolisti jau izjūt kārdinājumu ielaisties zināmos kompromisos, lai varētu ieiet šajos plašajos un strauji augošajos tirgos. Šo valstu diktatoriskie līderi varētu būt vairāk nekā laimīgi ar tiem sadarboties cerībā uzlabot kontroles metodes pār savu valstu iedzīvotājiem un paplašināt savu varu un ietekmi Amerikas Savienotajās Valstīs un citur pasaulē.
Arvien uzskatāmāka kļūst arī saikne starp platformu monopolistu dominanci un pieaugošo nevienlīdzību. Zināma loma ir tam, ka akciju īpašumtiesības koncentrētas dažu indivīdu rokās, taču vēl būtiskākas ir IT milžu dīvainās pozīcijas. Monopolistu varu tie ir ieguvuši, vienlaikus arī savstarpēji konkurējot. Tikai šie uzņēmumi ir gana lieli, lai aprītu jaunuzņēmumus, kas varētu izaugt par to konkurentiem, un tikai tiem ir gana lieli resursi, lai iebruktu cits cita teritorijā.
Platformu milžu īpašnieki uzskata sevi par Visuma saimniekiem. Faktiski viņi ir savas dominējošās pozīcijas saglabāšanas vergi. Viņi ir iesaistīti eksistenciālā cīņā, kā dominēt pār jaunajām izaugsmes zonām, ko paver mākslīgā intelekta, piemēram, automašīnu bez vadītāja, attīstība.
Šādu inovāciju sekas uz nodarbinātību ir atkarīgas no valdību politikas. Eiropas Savienība un īpaši Ziemeļvalstis sociālpolitiski ir krietni tālredzīgākas nekā ASV. Tās sargā darba ņēmējus, nevis darbvietas. Tās vēlas maksāt par darbinieku pārkvalificēšanu vai atvaļināšanu, ja tiem vairs neatrodas piemērots amats. Līdz ar to Ziemeļvalstīs strādājošajiem ir lielāka drošības sajūta un viņi vairāk atbalsta tehnoloģiskas inovācijas nekā darba ņēmēji ASV.
Interneta monopolistiem nav nedz gribas, nedz arī nodoma pasargāt sabiedrību no savas rīcības sekām. Tādējādi tie kļūst par draudu sabiedrībai, un tas ir regulējošo varas iestāžu pienākums – pasargāt sabiedrību no tiem. ASV regulatori nav gana spēcīgi, lai stātos pretī monopolistu politiskajai ietekmei. ES atrodas labākās pozīcijās, jo tai nav pašai savu interneta platformas milžu.
ES tiek izmantota cita monopolista varas definīcija nekā ASV. ASV likumi koncentrējas galvenokārt uz monopoliem, kas radušies pārņemšanas procesā, bet ES aizliedz nelietīgi izmantot monopola varu – neatkarīgi no tā, kā tā ir iegūta. Eiropā ir krietni stingrāki privātuma un datu aizsardzības likumi nekā Amerikā.
Turklāt ASV likumdevēji ir pieņēmuši dīvainu doktrīnu, kas nodarīto kaitējumu mēra pēc pieauguma cenā, ko klienti maksājuši par saņemtajiem pakalpojumiem. Taču šajā gadījumā ko tādu pierādīt ir gandrīz neiespējami, ņemot vērā, ka vairums milzīgo interneta platformu lielāko daļu savu pakalpojumu piedāvā bez maksas. Turklāt šī doktrīna nekādi neskar vērtīgos datus, ko platformu uzņēmumi ievāc no saviem lietotājiem.
ES konkurences komisāre Margrēte Vestagere ir eiropeiskās pieejas aizstāve. ES bija vajadzīgi septiņi gadi, lai izveidotu lietu pret "Google". Taču tās panākumu rezultātā būtiski ir paātrināts adekvāta regulējuma ieviešanas process. Turklāt, pateicoties Vestageres pūlēm, Eiropas pieeja ir sākusi ietekmēt attieksmi ASV.
Tas ir tikai laika jautājums, līdz ASV interneta uzņēmumu globālā dominance tiks sagrauta. Tiem pretī stāsies Vestageres iniciētie regulējumi un nodokļu piemērojums.
* Džordžs Soross, "Soros Fund Management" un "Open Society Foundations" priekšsēdētājs, darba "The Tragedy of the European Union: Disintegration or Revival?" autors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!