Karls Bilts: Eiropas drošība Trampa laikmetā  (73)

Tomēr līdz šim Rietumi Donalda Trampa laikmetā ir izdzīvojuši. Un, neraugoties uz nepārtraukto sajukumu, ko rada "Brexit" un Vācijas līderu grūtības jaunas valdības izveidē, ES šķiet atguvusies. Vairumam dalībvalstu ekonomiski veicas labi, un Francijas prezidenta Emanuela Makrona administrācija iedveš jaunu dzīvību idejā par Eiropu.

Lai gan Trampa administrācija ir turpinājusi izrādīt dažādus signālus attiecībā uz gatavību turpināt godāt Amerikas saistības, ASV tomēr ir pildījušas iepriekšējā prezidenta Baraka Obamas solījumu stiprināt NATO militārās pozīcijas Baltijas valstīs un Polijā. Un, gatavojoties šogad gaidāmajam NATO samitam, ASV ir norādījušas, ka darīs pat vēl vairāk, lai nodrošinātu Baltijas un Skandināvijas valstu teritoriālo integritāti.

Turklāt ir zudušas bailes, ka Tramps varētu mēģināt ar Kremli noslēgt jaunu Jaltas stila vienošanos, kuras rezultātā Austrumeiropas valstis tiktu atstātas likteņa varā. Ja tagad par kaut ko ir jāuztraucas, tad – par to, ka ASV un Krievijas attiecības kļūst pārāk sarkastiskas, lai cik tas iracionāli būtu.

Tikmēr Krievija, šķiet, ļoti vēlas atsaukt savus militāros spēkus no neatrisināmās situācijas Sīrijā, kur tā līdz šim savas kārtis ir izspēlējusi pareizi. To nevar teikt par situāciju Ukrainā, kur Kremlis ir noskaidrojis, ka iebrukums nav labs veids, kā nodibināt draudzību. Atsvešinot šo valsti vēl uz vairākām paaudzēm, Krievija ir saskārusies ar vēsturiski nozīmīgu ģeopolitisku šķērsli.

Agrāk vai vēlāk Krievija gribēs mazināt savus zaudējumus un atkāpties arī no Austrumukrainas. Tā jau ir paspēlējusies ar ideju par nosacītu Apvienoto Nāciju Organizācijas miera uzturētāju misiju šajā reģionā. Un, lai gan Krievija vēl nav paudusi gatavību atdot kontroli pār Ukrainas un Krievijas robežu un nav arī guvusi kādu progresu sarunās ar ASV, neapšaubāmi, Putins zina, ka šāds "status quo" ir neilgtspējīgs.

Vai tas nozīmē, ka iepriekšējā gadā justās bailes ir izzudušas? Ne tuvu ne. Pēdējos gados piedzīvotie stratēģiskie triecieni ir atstājuši dziļas un ilgi dzīstošas brūces un iedzinuši Eiropu jaunos un neapgūtos ūdeņos. Pirms desmit gadiem ES līderi pārliecināti runāja par stabilitātes izstarošanu uz ārvalstīm. Šodien viņu prioritāte ir nepieļaut, lai citu valstu nestabilitāte atstarojas Eiropā.

Vienlaikus pieaug atskārsme, ka, lai gan ASV vēl aizvien ir galvenais Eiropas drošības garants, tā var nebūt vienmēr. Pat ja kādi no retoriski paustajiem priekšlikumiem ES vienotas aizsardzības nodrošināšanai ir tikuši plaši pārspīlēti, bloka vadītāji dara pareizi, aizsardzības un drošības jautājumiem pievēršoties vairāk nekā pagātnē. Vienalga, vai tas tiek darīts ar "aizsardzības industriālās politikas nostādņu" palīdzību, vai caur ko citu, ES ir nepieciešams attīstīt savu kapacitāti, lai kopīgi reaģētu uz militāriem draudiem nākotnē.

Tas nepieciešams pat tādā gadījumā, ja Kremlis sācis nožēlot savu rīcību 2014. gadā, kas noveda pie Rietumu militāro spēku izvietošanas pie Krievijas robežām. Galu galā Krievija vēl aizvien turas pie Krimas, kur tai izsenis bijušas svarīgas militārās bāzes. Un runa ir ne tikai par Krieviju – visapkārt Eiropai nepārtraukti norit konflikti. No Indas līdz Nīlai un pāri Ziemeļāfrikai spriedze tikai palielinās, un jebkuriem nemieriem būs tūlītējs iespaids uz Eiropas drošību. Kā eiropieši labi zina: uzbūvēt mūri Vidusjūrā nav iespējams.

Turklāt bažas rada tas, ka Trampa administrācija tikpat kā nerunā par pēckara liberālās starptautiskās kārtības saglabāšanu. Tā uz pasauli raugās kā uz stratēģisku sacensību, kurā ieguvējs nebūs neviens un kurā ASV vajadzētu rūpēties tikai par sevi. Diemžēl pasaulē, kurā nav kopēju institūciju, kas neļautu suverēnām valstīm eskalēt savstarpējos konfliktus, vispārēja kara riski ievērojami palielināsies.

Patiesi, ASV apgalvo, ka uzņemsies vēl lielākas saistības attiecībā uz Eiropas drošību. Taču, ņemot vērā Ķīnas pieaugošo militāro spēku un stratēģisko nozīmību Āzijas-Klusā okeāna reģionā, ASV nebūs citas izvēles, kā pievērsties Austrumiem. Faktiski, neraugoties uz visām Trampa sūdzībām par Amerikas pārmērīgo ieguldījumu NATO, ASV jau lielāko daļu savu militāro tēriņu novirza Āzijas-Klusā okeāna reģionam.

Tāpēc, lai gan 2017. gadā piedzīvotās tiešās bailes ir atkāpušās un ir atgriezusies zināma normālības sajūta, eiropieši vairs nevar izvairīties no atbildības par savu aizsardzību uzņemšanās. Pat tad, kad Tramps jau sen būs prom, ar diplomātiju vien nebūs iespējams pastāvēt pasaulē, kurā norit militārie konflikti.