Uldis Spuriņš, 'Certus': Ko darīt ar Dziesmu un deju svētku biļetēm?  (157)

Pie biļetēm tika vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, kuri daudzas stundas pavadīja, vai nu stāvot salā garajā rindā, vai arī nervozējot pie šķietami "uzkārušās" sistēmas, skatoties datora ekrānā. Kā redzam, teju nekas nav mainījies kopš 2013. gada, kad bija tās pašas garās rindas un problēmas ar biļešu iegādi elektroniski. Tas liek vaicāt – cik tad daudz esam ņēmuši vērā iepriekšējo gadu kļūdas un mācījušies no tām?

Liksim problēmas pa plauktiņiem. Vietu skaits ir ierobežots – publiskā tirdzniecībā šogad nonāca 95 230 biļetes, bet to cilvēku skaits, kas vēlētos baudīt svētkus, ir daudz, daudz lielāks. Ja biļešu cenas būs zemas, pieprasījums vairākkārt pārsniegs piedāvājumu. Garantēti un prognozējami. To ļoti labi saprot organizētāji un arī potenciālie pircēji. Saprot, ka visiem, kas vēlas, nepietiks un līdz ar to biļetes dabūs tikai ātrākais vai slīpētākais. Līdz ar to rindas, burzma, pazemojums un sašutums ir garantēts.

Ja mērķis būtu tikt vaļā no rindām un burzmas un pie reizes arī dabūt maksimālus ieņēmumus no biļešu tirdzniecības, tad risinājums ir viens – un tas zināms jau gadsimtiem ilgi. Piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara jautājums vienmēr ir cenas jautājums. Pie pareizi veidotas (noteikti augstākas!) cenas pieprasījums līdzsvarosies ar piedāvājumu un nekādu rindu nebūs. Un ieņēmumi no biļešu tirdzniecības būs būtiski lielāki. Ja svētku organizētāji paši nevar izstrādāt šādu cenu piedāvājumu, tad Latvijā ir vairāki privātie uzņēmumi, kuriem ir būtiska pieredze biļešu tirdzniecībā uz visdažādākajiem pasākumiem. Svētku organizētāji varētu rīkot izsoli par tiesībām izplatīt biļetes un noteikt to cenu politiku. Privātais sektors noteikti tiktu galā.

Ja maksimāli iespējamie ieņēmumi no biļešu tirdzniecības būtu galvenais un vienīgais mērķis, viss tiešām būtu salīdzinoši vienkārši. Taču tā nav. Ņemot vērā būtiskās ienākumu atšķirības, īpaši starp Rīgu un reģioniem, tas nozīmētu, ka daudzas ģimenes Dziesmu un deju svētkus spētu ieraudzīt vien televizora ekrānā. Visticamāk, biļetes nevarētu atļauties pārsvarā ģimenes no reģioniem, īpaši daudzbērnu ģimenes. Tas nebūtu taisnīgi.

Kā tad būtu jārīkojas, lai godīgi sadalītu ierobežoto biļešu skaitu? Skaidrs, ka daži tās ļoti vēlas nopirkt, daži ne tik ļoti. Tikai retais godīgi atzīsies, ka viņam varbūt tā biļete tik ļoti nav vajadzīga, bet pie tik zemas cenas – kāpēc nenopirkt? Savukārt tie, kam Dziesmu un deju svētki ir patiešām ļoti svarīgi, būs gatavi piecelties agri no rīta un jebkuros laikapstākļos vairākas stundas pavadīt rindā. Tā ir dzīvās rindas būtiskā priekšrocība – atsijāt tos, kam biļetes nav tik svarīgas.

Taču rinda nav vienīgais veids, kā godīgi sadalīt ierobežoto biļešu skaitu. Ne velti taisnības dieviete Temīda ir akla, un vistaisnīgākais sadales veids ir akla izloze. Visi iedzīvotāji, kas vēlētos apmeklēt pieprasītākos svētku pasākumus, varētu pieteikties loterijai, kurā izlozētu biļešu iegādes iespējas. Visticamāk, iegādātās biļetes vajadzētu arī personificēt, lai novērstu to tirdzniecību sekundārajā tirgū un izlozē piedalītos tikai tie, kas pasākumus patiešām grib apmeklēt, nevis nopelnīt no biļešu tālākas pārdošanas. Iespējams, par dalību loterijā arī vajadzētu paredzēt nelielu maksu, lai atsijātu tos, kuriem Dziesmu un deju svētki ir samērā mazsvarīgi.

Jāpiebilst, ka biļešu tirdzniecību elektroniski jau var pielīdzināt izlozei, jo aukstumā nekur nav jāstāv. Un tiem, kam tas tomēr neizdodas, pats process neko nemaksā – tātad dalība loterijā ir bez maksas. Toties, nopērkot biļeti elektroniski, to iespējams pārdot tālāk par augstāku cenu. Un kā būs, ja kāds no mūsu topošajiem IT speciālistiem izdomās izmantot tā saucamos "botus", lai nopirktu maksimālo biļešu skaitu par zemu cenu un pēc tam tās pārdotu par augstāko cenu? "Boti" parasti būs ātrāki par cilvēkiem. Piemēram, ASV biļešu pārpircējs Wiseguy no 2001. līdz 2010. gadam, izmantojot biļešu uzpirkšanas "botus", iegādājās un pārdeva tālāk 1,5 miljonus biļešu, nereti uzpērkot teju visas populārāko pasākumu brīvajā tirdzniecībā nonākušās biļetes, kopumā nopelnot vairāk nekā 25 miljonus ASV dolāru.

Ko tad darīt ar Dziesmu un deju svētku biļetēm? Manuprāt, daļu biļešu vajadzētu izplatīt "komerciāli", bet otru daļu – "taisnīgi". Latvijā nav maz cilvēku, kas ir gatavi samaksāt labu cenu par biļetēm. Kāpēc neļaut viņiem to darīt un šādi kompensēt ievērojamu daļu svētku organizēšanas izmaksu? Organizatoriem jāpieņem konceptuāls lēmums par to, cik lielu daļu biļešu izplatīt komerciāli, deleģējot šo lomu privātam uzņēmumam ar atbilstošu pieredzi.

Otru biļešu daļu vajadzētu izplatīt "taisnīgi" – vai nu par zemām cenām, izmantojot rindas mehānismu, vai arī izlozē par maksu. Katram mehānismam ir savi plusi un mīnusi, bet abiem virsmērķis ir taisnīgums, nevis komerciāli apsvērumi, un tā tas arī jāsaprot. Un, ja tas ir rindas mehānisms, tad būtu dīvaini sūdzēties par garo rindu, jo tāds arī būtu mērķis.

Tas, protams, ir tikai mans viedoklis. Taču ir vairāk nekā skaidrs, ka līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem to organizatoriem vispirms vajadzētu skaidri un gaiši definēt, kā, pēc kādiem principiem un ar kādu mērķi tiks izplatītas svētku biļetes.