Klāt atkal "kalendāru nemieru" nedēļa - 16. marts, kad Rīgā notiek dievkalpojums, pieminot Latvijas leģionu, gājiens uz Brīvības pieminekli, kurā, iespējams, vēl piedalīsies daži 90+ gadīgi leģionāri piederīgo pavadībā, "ierindas pilsoņi" un kārtējais mazais ultranacionāļu un dažādu kreizīšu kontingents.
Fonā, kā parasti, anti-fašistu demonstranti, kas lielā mērā (tīši?) pārprasti saistīs leģionārus ar "nacismu" un holokaustu. Kopaina - izņemot vecos vīrus un ziedu nolikšanu Rīgā un Lestenes kapos - kārtējais netīšais un neapzinātais politiski-vēsturiskais melnais balagāns.
No kā tas sastāv? Pirmkārt, "no malas izskatās ka, bet īstenībā..." stāsts. Jo izskatās, ka latvieši kaut kādā veidā godina vai piemin militāru vienību, kas cīnījās hitleriskās Vācijas pusē, turklāt no brīža (vēstures zinātāju acīs), kad Vācija jau bija nepārprotami sākusi karu zaudēt, un tieši cīnoties Austrumu frontē, kur vācu gaidāmā sakāve iezīmējās visskaudrāk.
Un te vēl viena likteņa ironija - virknē citās demokrātiskās Eiropas valstīs ir dažādu Waffen-SS vienību vēsturiskas pēdas - Zviedrijā, Spānijā, Itālijā, Somijā - taču tur to publiski neatzīmē. Arī skaidrot attiecīgo "bet īstenībā..." pusi tiem būtu daudz grūtāk, nekā latviešu vienalga neapskaužamais uzdevums.
Zviedrus, spāņus, un itāļus nepiespieda iestāsties Vācijai pakļautās vienībās un vienīgi somi bija tieši cietuši no Padomju Savienības agresijas. Savukārt latviešiem un citiem baltiešiem bija iemesls pretoties pret Sarkanarmijas atgriešanos pēc 1940.-41.gada notikumiem. Taču, kā zināms, Lietuvā ar vāciešiem pakļauta leģiona veidošanu diez kas sanāca. Paliek leģionāru teiktais, rakstītais un filmētās liecībās fiksētais – uzskatījām, ka cīnāmies pret PSRS, nebijām pēc pārliecības nacisti, un kaut kā tobrīd cerējām, ka varēsim atjaunot brīvu Latviju.
Tāda bija šo vīru, kas nesa vācu ieročus un formas un klausīja vācu komandieriem, subjektīvā pārliecība. Skaidrs arī tas, ka holokausts Latvijā notika pirms leģiona veidošanas un, iespējams, neliels skaits t.s. policijas bataljonu locekļu, kas bija piedalījušās apšaubāmās operācijas, vēlāk iekļāvās latviešu leģionā. Un tieši latviešu leģionu pēc kara dažādas izmeklēšanas (tostarp ASV pārvietoto personu/displaced persons komisija) uzskatīja par piespiedu izveidotu vienību, nesaistītu ar vācu SS, kuru Nirnbergas prāvā atzina par noziedzīgu organizāciju.
Tas nu ir ikgadējais stāsts, kas jāklāsta retajiem, kas to grib klausīties un iegūt vismaz kaut kādu atbildi uz jautājumu "kāpēc jūs latvieši atzīmējat to, ka cīnījāties Hitlera pusē"? Tad vēl ir jautājums, kam tas viss ir vajadzīgs? Leģiona veterāniem, protams, ir tiesības un arī pienākuma sajūta pieminēt savus cīņas biedrus, tāpat zināmā mērā arī leģionāru pēctečiem un tuviniekiem.
Priekš tam ir dievkalpojums un kapu apmeklējums Lestenē. Savukārt gājiens pie Latvijas brīvības simbola, pieminot notikumu virkni, kur Latvijas neatkarība bija neiespējams iznākums, ir nedaudz dīvains. Karu uzvarējusi, vai Vācija būtu par divu Waffen-SS divīziju ieguldījumu atmetusi visus savus Ostlandes plānus un atjaunojusi Latvijas republiku? Tiešām?
Leģionāri neapšaubāmi lēja asinis Latvijas zemē, Kurzemes katla cīņās. Taču datums - 16. marts - ir diena, kad abas leģiona vienības cīnījās un krita, plecu pie pleca - Krievijā. Šis fakts padara pavisam savādu Nacionālās apvienības (NA) priekšlikumu padarīt 16. martu par oficiālu latviešu karavīru atceres dienu (tādējādi arī vairojot jau samērā lielo visādu drūmu notikumu atceres un sēru dienu skaitu). Protams, leģiona atrašanās Krievijā bija sava greizā kara loģika. Sarkanarmija no savas valsts trieca ārā vācu karaspēku. Tam pakļautās vienības gatavojās atkal iekarot Latviju un pēc tam doties pieveikt un okupēt pašu Vāciju. Leģions kā sava veida priekšpostenis kavēja Sarkanarmijas atgriešanos Latvijā, bet arī palēnināja tās došanos uz Vāciju. Sarežģīta un neviennozīmīga situācija.
Padomāsim "alternatīvas vēstures" rāmjos - ko būtu darījuši neatkarīgās Latvijas aizsardzības spēki? Ja būtu bijusi nodibināta Baltijas valstu, Somijas, un, iespējams, Polijas militāra alianse, vai tai nepietiktu atsist PSRS agresiju nepametot savu valstu teritoriju? Izņemot īslaicīgu taktisku apsvērumu dēļ, Latvijas armija diez vai šāda konflikta ietvaros atrastos Krievijas teritorijā, kur nu vēl sīvi cīnītos noturēt savas, formāli skatoties, "okupācijas" spēka pozīcijas Krievzemē.
16. martā kārtējo reizi runās par varoņgaru un upurēšanos - jo tas ir šādu pasākumu neizbēgama sastāvdaļa. Taču, vai nebūtu vienlaikus jādomā, kādēļ nonācām līdz, runājot vēsturnieka Timotija Snaidera (Timothy Snyder) terminoloģijā, "asinszemju" (Bloodlands) laistīšanai ar tūkstošiem jaunu latviešu asinīm? Pārdomu vērts ir apstāklis, ka valstis, kas atradās starp agresīvo Vāciju un totalitāro PSRS, nespēja atrast kopsaucēju un veidu, kā kopīgi aizstāvēt savas robežas un savu neatkarību.
Viens iemesls varētu būt bijis, ka šīs valstis, izņemot Somiju, bija vairāk vai mazāk autoritāras. Arī Latvija, neskatoties uz samērā labi aprīkotiem un apmācītiem bruņotiem spēkiem, zaudēja savu neatkarību bez šāviena "vadoņa" Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā. Latvijas armiju izformēja, latviešus tikai pēc sakāves Staļingradā piespieda doties bezcerīgā cīņā zem Hitlera karoga, vācu formās un ar vācu ieročiem. To var atzīmēt tikai kā Latvijas vēstures traģēdiju un nejēdzību.
* Autors ir latviešu leģiona 15.divīzijas karavīra Jāņa Kažas (1917.- 2008.) dēls.
Viedokli gatavojot izmantota studijas "Deviņi" dokumentālā filma "Latviešu leģions", režisore Ināra Kolmane un scenārija autors Uldis Neiburgs.
Viedoklī iekļautas idejas no agrāka raksta angļu valodā: https://medium.com/@juriskaza/kicking-off-the-latvian-calendar-follies-fae8d12c335
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!