Viens no šādiem nodarījumiem bija prettiesiskā mobilizācija okupētājvalstu armijās, pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju par kara uz sauszemes likumiem un paražām. Tā liedza savos bruņotajos spēkos iesaistīt okupēto teritoriju iedzīvotājus.
Ņemot vērā to, ka komunistiskās un pēc tam arī nacistiskās okupācijas rezultātā Latvijas valsts nebija spējīga nodrošināt tās pilsoņu tiesību aizsardzību, šīs personas ir uzskatāmas par kara noziegumu upuriem un ir pelnījušas atbalstu un aizsardzību no Latvijas valsts, kā arī sabiedrības puses. Arī piemiņas atceres dienās – vienalga, vai atcere notiktu oficiāli atzītajās piemiņas dienās – 8. maijā, 17. jūnijā, 23. augustā, 11. novembrī – vai jebkurā citā datumā, kas pašiem karavīriem, viņu radiniekiem un sabiedrībai ir nozīmīgs. Viena no šādām piemiņas dienām ir 16. marts, kurā karavīri tiek pieminēti un nevis svinēti svētki, kā atceres noliedzēji to mēģina interpretēt.
Arī 16. martā karavīri, kuri ir izvēlējušies šo atceres dienu, ir pelnījuši cienīgu piemiņu. Nevar taču aizgājēja radinieku pamācīt – piemini savu mirušo kopējā piemiņas dienā Svecīšu vakarā novembrī –, ja aizgājējs miris martā un radinieks vēlas viņu pieminēt martā.11. novembri pretnostatīt 16. martam ir nekorekti.
Jāatgādina, ka 16. martu 6. Saeima 1998. gadā noteica kā oficiālu leģionāru atceres dienu. 7. Saeima, pakļaujoties Krievijas spiedienam, šo datumu 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu skaita, tā radot šaubas par Latvijas spēju raudzīties uz savu sarežģīto vēsturi un šaubas par spēju starptautiski skaidrot neapgāžamus vēstures faktus. Jā, šie vēstures fakti neiederas Krievijas autoritārā režīma vēstures koncepcijā, kur upuri tiek parādīti kā noziedznieki, lai attaisnotu savus pastrādātos noziegumus gan Otrā pasaules kara laikā, gan nesenā vēsturē.
Šie vēstures fakti neiederas arī ērtajā Rietumu valdošajā vēstures konceptā par Otro pasaules karu, kurā ir tikai viens absolūtais ļaunums – nacisms, bet Austrumeiropa ar tajā pastrādātajiem komunistiskajiem noziegumiem ir neērta un neiekļaujas. Rietumnieki par Austrumeiropas brīvību necīnījās. Latviju kopā ar citām Austrumeiropas valstīm no Baltijas jūras dienvidiem līdz Melnās jūras ziemeļiem ASV vēsturnieks Timotijs Snaiders iekļāvis Asinszemju, kuras atradās starp Hitleru un Staļinu, skaitā. Pateicoties Snaidera bestselleram "Asinszemes", Latvijas 20. gadsimta vēsture atpazīta pasaulē. Būtu dīvaini, ja mēs, kuri ļoti labi zinām Latvijas sarežģīto vēsturi, no tās novērstos vai censtos to pārrakstīt kādam ārpus Latvijas tīkamā veidā.
1998. gada 29. oktobrī tika pieņemta Saeimas deklarācija "Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā". Tajā skaidrots karavīru juridiskais statuss kara laikā un noteikts, ka rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs ir Latvijas valdības pienākums.16. marts kā Latviešu nacionālo karavīru atceres diena būtu cienīga Otrā pasaules kara dalībnieku piemiņa.
Vēl mūsu vidū ir bijušie karavīri. Viņi savu kritušo biedru vārdā Brāļu kapu monumentā Lestenē ir ierakstījuši: "Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!