Monogāmija dabā sastopama daudz retāk nekā homoseksualitāte, un patiesībā tā ir klajā pretrunā ar daudzu politisko partiju mērķiem un vīzijām. To, ka monogāmija ir stulba un patiesībā – pat drauds Latvijas pastāvēšanai, ir sapratuši arī vairāki Nacionālās apvienības biedri.
Paskaties uz, piemēram, Rasnaču un Parādnieku – pilnam komplektam NA pietrūkst tikai Džilindžera. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņi ir pret Stambulas konvenciju, kā nekā – arī partneru iekaustīšana dabā sastopama biežāk par monogāmiju. Izsaku minējumu, ka tieši šī ir tā dabiskā vērtība, pie kuras viņi vēlas pieturēties. Latvijas glābšanas vārdā vajadzētu likvidēt laulību institūciju, kura ierobežo vīriešu iespējas veicināt demogrāfisko uzplaukumu valstī.
Liela daļa sabiedrības problēmu, manuprāt, rodas tieši tādēļ, ka mēs tik uzstājīgi vēlamies būt tradicionāli un to asociējam ar pareizumu. Padomju laikos seksa nebija un pēc neatkarības atgūšanas nenotika nekādas seksuālās atbrīvošanas revolūcijas, tāpēc sabiedrība joprojām ir seksuāli apspiesta un izpausties neprotoša. Atliek tikai pavērot interneta komentētājus, kuriem katra teikuma beigās ir pa kādam "kaku stumdītājam" vai līdzīgi trāpīgam tēlainās izteiksmes līdzeklim. Kaut kas tur īsti nav kārtībā.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma tirgus tika piesātināts ar vācu dubultfistinga un taizemiešu sieviešvīru kasetēm, kas nodarīja vairāk slikta nekā laba. Sak' – mums tagad jāsacenšas ar šito?! Nedaudz vēlāk arī Latvijā notika vairāki vāji mēģinājumi padarīt seksu par ikdienišķu sarunu tēmu. Nakts tumsā bija kaut kāds Dāvida šovs, kas vairāk atgādināja Džerija Springera asistenta pirdienu nekā kaut ko nedaudz oriģinālu. Tad bija radiogeiša, kura uzskatīja, ka ir ļoti seksīgi runāt pusčukstus un nedaudz šļupstot. Nekas no tā pārāk nepalīdzēja.
Domājot par to, kāpēc esam paši sevi tik ļoti seksuāli apspieduši, neviļus atcerējos par divtūkstošo gadu sieviešu kulta seriālu – "Sekss un lielpilsēta" (skaidrojums tiem, kas mucā: seriāls, kurā zirgaģīmis Sāra Džesika Pārkere un viņas draudzenes drāžas ar visu, kas kustas). Kāda bija galvenās varones lielās mīlestības "kļička" latviskajā versijā? Misters Lieliskais. Ak – cik romantiski! Kāds bija šī paša tēla "niks" oriģinālvalodā? Misters Lielais (Mr. Big). Respektīvi – seriālā, kurš ir 100% PAR sievietes seksualitāti kā pozitīvu lietu un kaut ko svinamu, latviskajā versijā kaunējās pateikt, ka galvenajai varonei patīk čalis, jo viņam ir liels metamais... un daudz naudas.
Es pazīstu kādu puisi (un gan jau mēs visi pazīstam tādu puisi), kurš ir diezgan atklāts rasists. Ienīst visus imigrantus, kaut gan pats vairākus gadus dzīvojis Īrijā. Īsumā – spēju viņu iztēloties kā vienu no tiem čaļiem, kas draudīgi stāvēja pie Muceniekiem. Bet vienlaikus nekad neesmu redzējis viņu lielīgāku kā reizē, kad bija jādalās pieredzē par to, kā reiz strādājis uz zvejas kuģiem ārzemēs. Proti – piestājot kādā ostā, jaunais cilvēks nolēmis uzmeklēt sievieti, ar kuru īsināt laiku. Pēc nelieliem meklējumiem puisis atradis vistumšāko prostitūtu visā ostas pilsētā. To ir grūti izskaidrot. Iespējams, tas bija "naida grūdiens", kura laikā viņš kliedza: "Izdarīšu ar tevi to pašu, ko krievi ar mums izdarīja kara laikā!"
Lai nu kā – mums savā starpā būtu vairāk jārunā par foršām un labām lietām. Sekss ir viena no tām. Var izmēģināt kaut ko jaunu, var parunāt ar savu partneri par to, ko viņš/viņa gribētu. Iespējams, bērna ieņemšana, guļot misionāru pozā pēc tam, kad esi pālī pārradies mājās no Rīgas "Dinamo" spēles, nav vienīgais tavas sievas sapnis.
Par savām fantāzijām nav jājūtas slikti. Pat izvarošanas fantāzijas ir pilnīgi normālas (man tādas ir katru rītu sabiedriskajā transportā), galvenais, lai jums ir kāds drošības vārds. Turēt pagrabā mazu seksa vergu vārdā Reinholds? Diskutabli, bet galvenais – nesakiet par to neko asociācijai "Ģimene".
Rezumējot – vispirms jālikvidē seksuālā spriedze, tad monogāmija un laulības institūcija, un tad – augšāmcelsies Gaismas pils un Latvija beidzot atdzims!