Gatis Eglītis: Marta neprāts banku nozarē  (25)

Grūti izprast lēmumu pieņēmēju domu gājienu, bet arvien vairāk šīs haotiskās iniciatīvas izskatās pēc nepārdomāta plāna līdz vēlēšanām tautai parādīt, cik izlēmīgi spēj rīkoties regulatori un valdība, bez "ABLV Bank" nogāžot vēl dažas bankas un "noliekot pie vietas" alkatīgos baņķierus-naudas maisus. Plāns izskatās vienkāršs – tuvāko mēnešu laikā līdz vēlēšanām ietekme uz ekonomiku nebūs būtiska, jo pilnā sparā ies vaļā ES fondu projekti, simtiem atlaisto darbinieku varēs izmantot bezdarbnieku pabalstu iespējas, nāks vasara, simtgade, Dziesmu svētki un tad jau 6. oktobris.

Tikmēr P. Putniņš un D. Reizniece-Ozola sabiedrībai maldīgi stāsta, ka 4–5 miljardu eiro aizplūšana no banku sektora un vairāku banku darbības apturēšana ekonomiku neietekmēs, lai gan ir skaidrs, ka zaudētie banku ienākumi un ar tiem saistītie desmitiem miljonu eiro budžeta ienākumi, potenciāli virs tūkstoša zaudētu labi apmaksātu darbvietu, apturētie investīciju projekti un ietekme uz pirktspēju būs sitiens Latvijas ekonomikas potenciālam un paies gadi, kamēr šīs nozares pievienotā vērtība tiks kompensēta citās nozarēs.

Pirmkārt, ļaujot sabrukt Latvijas kapitāla bankām, kuras lielos apjomos kreditēja arī Latvijas tautsaimniecību (šo banku Latvijā izsniegto kredītu apjoms 2017. gada nogalē pārsniedza 2 miljardus eiro) un investēja dažādos darbvietas radošos projektos, tiek būtiski sašaurināta konkurence finanšu pakalpojumu sektorā, brīvprātīgi atdodot visu finanšu sektoru lielajām ārvalstu kapitāla bankām, kurām akcionāru politikas dēļ nav stimula Latvijā veicināt daudz aktīvāku kreditēšanu, attīstīt, piemēram, finanšu pakalpojumu eksportu uz Skandināvijas vai ES valstīm vai citādi būtiski audzēt finanšu sektora pievienoto vērtību Latvijā. Kā rāda šāda tipa banku darbības piemēri ārpus to mājas tirgiem – to galvenais mērķis perifērijas tirgos, tādos kā Latvija, ir gūt maksimālu peļņu no savām investīcijām.

Jācer, ka valdībai ir plāns, kā kompensēt strauji radušos finanšu resursu iztrūkumu banku sektorā, jo Rietumu kapitāla bankām kopumā nav operatīvi pieejamu lieku resursu un ar Latvijas rezidentu depozītu bāzi nav pietiekami, lai refinansētu nerezidentu banku izsniegtos kredītportfeļus. Tātad risks nav tikai dārgāks finansējums Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, bet gan finansējuma pieejamība vispār. Jau tagad Latvijas uzņēmumu aizdevumu likmes ir krietni augstākas nekā Lietuvā, Igaunijā un daudzviet eirozonā. Turklāt, ar pārspīlētām prasībām no ārvalstu kapitāla banku puses var nākties saskarties virknei pašmāju uzņēmēju (un viņu biznesam pakārtotajiem sadarbības partneriem), kuri vēsturiski dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies strādāt ar Latvijas kapitāla bankām, gan veicot bankas operācijas, gan kreditējoties.

Otrkārt, nav pieņemams regulatora un valdības komunikācijā izskanējušais primitīvais vienvirziena pretnostatījums, ka ir "labās" Rietumu kapitāla bankas un "sliktās" pārējās bankas. Tas, starp citu, var atturēt no investīcijām Latvijā ne-Rietumu investorus arī citās nozarēs. Nevajadzētu aizmirst, ar kuru banku līdzdalību tika izraisīta Latvijas finanšu krīze 2008. gadā, kuras sekas izjūtam joprojām: tikai pirms dažiem mēnešiem, 10 gadus vēlāk, sasniedzām 2007. gada IKP līmeni. Toreiz noticējām skandināvu biznesa pieredzei un dārgi samaksājām.

Tāpat arī "labās" bankas nav kautrējušās sadarboties ar pretrunīgi vērtētiem Latvijas uzņēmējiem un oligarhiem, par kuru kapitāla izcelsmi un reputāciju var uzdot daudz jautājumu (piem., M. Martinsons). Diemžēl bieži prevalē tiesiskā nihilisma attieksme "nav notiesāts, tātad nav vainīgs". Arī papētot PVN karuseļu shēmās iesaistīto uzņēmumu naudas kustību (piem., lietoto mašīnu tirdzniecība), kas valsts budžetam ik gadu rada miljoniem eiro zaudējumus, nebūs pārsteigums, ieraugot tajās par labajām atzīto banku klientus.

Ir dzirdēts, ka skandināvu īpašnieki negrib vai nespēj izkontrolēt pēc būtības Latvijas darbinieku īstenotās klientu izvērtēšanas un naudas atmazgāšanas novēršanas procedūras un to efektivitāti, tāpēc vietējiem menedžeriem ir liela teikšana šaubīgo klientu jautājumos. Šeit ir vērts atgādināt, ka vairāk nekā pirms gada Latvijas "Swedbank" tika sodīta ar 1,36 miljonu eiro naudas sodu par "nepilnībām bankas iekšējās kontroles sistēmas darbībā un nepietiekamu klientu izpēti un darījumu uzraudzību". Arī "Danske Bank" Igaunijas filiāle nesen iekūlusies lielā naudas atmazgāšanas skandālā.

Treškārt, tuvojas brīdis, kad FKTK jāsniedz savs vērtējums par "ABLV Bank" pašlikvidācijas plānu. Šis lēmums lielā mērā parādīs, vai Latvijā valda tiesiskums vai koalīcijas piesegti maksātnespējas biznesmeņi, kuru pievienotā vērtība Latvijas ekonomikai pēdējā desmitgadē ir bijusi ar treknu mīnusa zīmi. Diemžēl neesmu optimists – maksātnespējas darboņiem radušās unikālas iespējas no "ABLV Bank" un, iespējams, vēl dažu banku likvidēšanas. Tā vien izskatās, ka pēc iepriekšējās krīzes radītās maksātnespēju straumes izsīkuma tiek gatavots laukums, kurā darba pietiks visiem darboņiem vēl vairākus gadus.

Nu jau bēdīgi slavenais "Trasta komercbankas" likvidācijas piemērs paver priekškaru metodēm, ar kādām šie administratori ir gatavi "nesavtīgi" aizstāvēt kreditoru intereses. Nepārliecinoša FKTK rīcība šajā gadījumā turpinās kaitēt Latvijas biznesa vides reputācijai, nostiprinot investoros pārliecību, ka maksātnespējas vai likvidācijas procesi var būt kā piesegs grūtībās nonākušu uzņēmumu aktīvu reiderismam.

Ceturtkārt, Latvijas valdībai ir stingri jāpieprasa ASV Finanšu ministrijai uzrādīt konkrētus pierādījumus "FinCen" ziņojumā minētajiem apgalvojumiem un nekavējoties jāveic darbības vainīgo sodīšanai.[i] Tas izdarīs vairāk finanšu sektora reputācijas atjaunošanai nekā pašlaik vērojamā drudžainā pašdarbība, ierēdniecības gaiteņos topot kārtējiem banku darbības ierobežojumiem. Ja tādu pierādījumu nav, tad "FinCen" steidzami jāatsauc izskanējušie pārmetumi. Savas ekonomiskās intereses ir jāaizstāv: ja necienīsim sevi, tad arī citi mūs necienīs.

Saistībā ar to nav pārliecības, ka amerikāņi Latvijai dod konkrētas instrukcijas, cik čaulas uzņēmumu mums vajadzētu likvidēt vai kādam jābūt nerezidentu klientu apjomam bankās. Visticamāk, ar šīm idejām nāk klajā paši uzraugi un ministriju pārstāvji, lai ASV sabiedrotajiem parādītu daudz lielāku izpatikšanu, nekā amerikāņi no mums sagaida. Jāatgādina arī, ka finanšu ministre D. Reizniece-Ozola un I. Rimšēvičs ar "FinCen" tikās 2017. gada rudenī, tātad, iespējams, mūsu amatpersonas zināja un izvēlējās neko nedarīt attiecībā uz pazemojošajiem lēmumiem, ko gatavoja amerikāņi.

Manuprāt, patiesā problēma, uz ko vairākkārt norādījuši arī amerikāņi un kas nekādi netiek risināta ar haotiskajiem pasākumiem, ir fakts, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā vien četri apsūdzētie ir nonākuši cietumā par naudas atmazgāšanas noziegumiem, atspoguļojot kolektīvu tiesībsargājošo institūciju, prokuratūras un tiesu impotenci finanšu noziegumu sodīšanā.

Iesakņojusies nesodāmības sajūta, visticamāk, nozīmē, ka arī turpmāk gan Latvijas kapitāla, gan Rietumu kapitāla bankas tiks pakļautas būtiskiem naudas atmazgāšanas noziegumu riskiem, tostarp arī ar apšaubāmas izcelsmes Latvijas rezidentu naudu, kas gūta nodokļu krāpšanas vai apšaubāmu darījumu rezultātā. Tieši tiesībsargājošo institūciju stiprināšana un to aktīva rīcība dos lielāku ieguvumu Latvijas reputācijas atjaunošanā nekā kārtējais banku nozares regulējumu vilnis, kurš smacēs arī legāli strādājošos uzņēmējus.

Piektkārt, bieži tiek pārspīlēti aizdomīgās naudas riski Latvijas banku sistēmā, jo saskaņā ar respektablā Bāzeles Pārvaldības institūta vērtējumu ("Basel AML Index 2017") Latvija jau tagad atrodas starp 10 tīrākajām ES valstīm nelegālas naudas izcelsmes risku vadības jomā (14. vieta no 146 valstīm). Ar pēdējā laika pasākumiem Latvija varētu iespraukties pirmajā piecniekā, taču par to, kāds no tā ieguvums ekonomikai un biznesa vides pievilcībai, pārliecības nav. Šajā kontekstā piekrītu LDDK prezidenta V. Gavrilova teiktajam: "Protams, ka ir jācīnās ar korupciju un naudas atmazgāšanu, bet Latvijai ir nepieciešams arī spēcīgs un labi uzraudzīts banku sektors. Pārvaldām riskus, bet saglabājam un attīstām savu banku sistēmu kā daļu no ES banku sistēmas."

Diemžēl FM, FKTK, LKA un koalīcijas partijas ir draudzīgi sadevušās rokās un, savtīgu interešu vadītas, akli pakļaujoties ārējam spiedienam, lielā vienotībā skrien sienā.

[i]Zīmīgi, ka šī gada janvārī publicētais "Financial Secrecy Index", ko veido "Tax Justice Network", ierindo ASV otrajā vietā aiz Šveices kā pasaules lielāko nodokļu paradīzi, "pateicoties" galvenokārt Delavēras, Nevadas, Dienviddakotas un Vaiomingas štata liberālajai attieksmei pret čaulas kompānijām un neīsto kompāniju direktoriem, kas piesedz patiesos labuma guvējus. Saskaņā ar pētījumu ASV aizņem ap 22% no globālā ārzonu finanšu pakalpojumu tirgus. Pie līdzīga secinājuma par ASV milzīgo lomu nepārskatāmu ārzonas finanšu pakalpojumu sniegšanas jomā pirms kāda laika nonāca arī respektablais izdevums "The Economist".