Virspavēlnieku nemana, pat aizmirsies, ka Latvijas gadījumā tas ir prezidents Raimonds Vējonis. Vienkārši augstākā amatpersona, kas ārkārtējas krīzes gadījumā ir pilnvarota vadīt valsts aizsardzību, ir gluži nemanāma un, pat trakāk, faktiski nedzirdama. It kā būtu iestājušies sen gaidītie mūžīgā miera laiki bez stresa un ārējiem apdraudējumiem.
Taču tā nav, un situācija ir gluži pretēja, jo drošības apstākļi mūsu valsts tuvumā aizvien tikai pasliktinās. Kā redzams, nekur nav pazuduši arī militārie draudi. Arī tie beidzamo gadu laikā tapuši vienīgi lielāki. Šādā situācijā prezidenta klusēšana nav saprotama, un ir skaidrs, ka ar pacilājošu uzrunu 18. novembrī ir daudz par maz.
Pārmaiņas nepieciešamas, un no virspavēlnieka daudzi, sākot jau ar tūkstošiem karavīru un zemessargu, sagaida patiesas intereses izrādīšanu par valsts aizsardzību. Tas nepieciešams arī daudziem citiem patriotiski noskaņotiem Latvijas iedzīvotājiem. Tāpat arī tiem, kas joprojām nav sapratuši, ka mūsu valsts ir daļa no NATO, ka Latvijas karavīri nav paši par sevi, bet "kaut kāds" NATO par sevi. Alianse neprasa no mums neko tādu, kas Latvijai nebūtu nepieciešams. Arī izdaudzinātie divi procenti, domājot par Latvijas drošību, nepieciešami vispirms tieši mums pašiem. Un Latvijai, paturot prātā kopējās alianses vadlīnijas, savai drošībai jāpievērš galvenā uzmanība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!