Ivars Āboliņš: Krievijas propagandas kanālu apburtais loks  (244)

Diemžēl ir problēma – "Rossija RTR" juridiski nav Krievijā, bet gan Zviedrijā reģistrēta programma un bauda visas tās priekšrocības, kuras visas citas Eiropas Savienības (ES) programmas Latvijā. Nav šaubu, ka Krievija ir apzināti veikusi visus nepieciešamos priekšdarbus, lai apgrūtinātu ES dalībvalstu regulatoru cīņu ar Krievijas propagandu, padarot to par absurdu riņķa danci, kurš – vismaz pagaidām – nesola jūtamus rezultātus.

Vakar, 4. aprīlī, NEPLP Zviedrijas regulatoram ir nosūtījusi vēstuli, kurā informē par šiem iespējamiem naida kurināšanas gadījumiem un norāda, ka ES direktīva uzliek dalībvalstīm par pienākumu nodrošināt to, lai tās jurisdikcijā esošās programmas nesaturētu naida kurināšanu, un lūdz to pārtraukt.

Tāpat par situāciju ar Zviedrijas programmu esam informējuši Eiropas Komisiju (EK). Pirms divām nedēļām esam vērsušies pie Lielbritānijas regulatora (jo, piemēram, "Russia Today", "Ren TV" un "NTV Mir" ir Lielbritānijas, nevis Krievijas programmas, kā daudzi to domā), informējot, ka šobrīd Latvijā ir priekšvēlēšanu periods, un lūdzot sekot līdzi, kāda informācija parādās viņu pārraudzībā esošajās programmās, un sekot līdzi Latvijas normatīvo aktu regulējumam. Līdzīgi NEPLP rīkojās 2012. gadā, kad notika valodas referendums, un toreiz šādai rīcībai bija taustāmi rezultāti.

Lai arī NEPLP šobrīd aktīvi īsteno visus Latvijas informatīvās telpas aizsardzības pasākumus likumā noteiktajās robežās, cerības šādā veidā vien būtiski mainīt situāciju nav lielas. NEPLP jau divas reizes ir slēgusi programmu "Rossija RTR", pirmo reizi 2014. gada 3. aprīlī uz trīs, bet otro – 2016. gada 7. aprīlī – uz sešiem mēnešiem. Pēdējā reizē pēc tās atgriešanās reitingi divu mēnešu laikā bija ierastajā līmenī, turpretim laikā, kamēr programma bija slēgta, tās skatītāji vai nu pārgāja uz citām, līdzīgām, vai arī sāka to skatīties internetā. Realitāte ir tāda, ka raidorganizāciju oficiālajās tīmekļvietnēs un "YouTube" kanālos gan tiešraidē, gan ierakstā bez maksas ir iespējams neierobežoti patērēt tādas programmas kā "Rossija 1", "Rossija RTR", "Rossija 24", NTV, "Ren TV", TVC un citas. Tāpat bez maksas ir pieejami visi šo programmu arhīvi. Un Latvijas normatīvais regulējums šobrīd ir tāds, ka tiesības uzraudzīt internetu šādā izpratnē nav nevienam.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 3. pants paredz, ka ierobežot retranslāciju var tikai gadījumos, kad konstatējama naida kurināšana rases, dzimuma, reliģijas vai valstspiederības dēļ, vai gadījumos, kad jāaizsargā nepilngadīgo fiziskā, garīgā un tikumiskā attīstība. Par meliem un propagandu – kamēr netiek kurināts naids – ierobežot nedrīkst. Tas viss pieder pie vārda brīvības, un uz to, tikai citā mērcē, mēs ikdienā varam noskatīties arī Latvijas medijos. Tātad būtībā vienīgais, aiz kā varam aizķerties, ir valsts piederība.

Būsim godīgi, odiozā Vladimira Žirinovska un viņam līdzīgo bļaustīšanās visbiežāk tomēr nekvalificējas šim pantam, un ierobežošana no ES normatīvā regulējuma viedokļa nav likumīga. Šeit nereti kā piemērs tiek pieminēta Lietuva, kura nesen paziņoja par "Rossija RTR" ierobežošanu un šobrīd gaida EK atzinumu, vai šis solis bijis likumīgs. Šobrīd nav zināms, kā lietuviešiem veiksies, bet viņiem jau ir bijusi pieredze ar negatīvu EK lēmumu. Savukārt Igaunijai šajā jautājumā ir izteikti liberāla attieksme, un tā nekādā veidā šīs programmas necenšas ierobežot. Pieeja šim jautājumam Baltijas valstīs ir ļoti atšķirīga, un par to runāsim Baltijas Asamblejas sesijā Rīgā nākamnedēļ.

Jebkurā gadījumā tas ir apburtais loks. Negatīvs EK lēmums attiecībā uz programmu slēgšanu tikai stiprinātu attiecīgo programmu nekaunību un eventuāli dotu tām iespēju celt pret valstīm daudzmiljonu zaudējumu prasības, kas tad būtu jāsedz no nodokļu maksātāju maciņiem. Savukārt pašai EK tas dotu tiesības sākt pārkāpuma procedūru pret konkrēto valsti, un šāda notikumu attīstība kādus mūsu iespējamos soļus nākotnē ierobežotu vēl vairāk. Savukārt, ja EK lēmums būtu pozitīvs, ierobežotās programmas agrāk vai vēlāk atgrieztos, savukārt skatītāji tikmēr tās pilnīgi brīvi, neviena netraucēti, vērotu internetā vai ar satelīta palīdzību.

Protams, mēs labi apzināmies, ka daļai sabiedrības daudz labāk patiktu cita veida aktivitātes, piemēram, šo ES programmu (un vēlreiz uzsveru – likuma izpratnē tie nav Krievijas propagandas kanāli, bet gan pavisam leģitīmas ES programmas) demonstratīva slēgšana uz trim vai sešiem mēnešiem. Tomēr mēs uzskatām, ka ilgtermiņā tas nekādu rezultātu nedotu – problēma ir daudz dziļāka, un tā ir jārisina politiskā un ES līmenī. Piemēram, šobrīd notiek darbs pie jaunās ES direktīvas izstrādes, un NEPLP uzskata, ka jurisdikcija joprojām jānosaka pēc izcelsmes valsts, taču jāizveido efektīvs mehānisms situācijām, kad tiek pārkāpti mērķa valsts likumi. Tāpat mēs uzskatām, ka ir jāatvieglo un jāpaātrina sadarbība starp dažādu valstu regulatoriem, un tam diemžēl nepieciešams reāls risinājums, nevis tikai labā griba.

Šim jautājumam būtu jābūt arī Latvijas politiskajā dienaskārtībā, un nepietiek dažus mēnešus pirms vēlēšanām sarīkot, piemēram, pašmērķīgu Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdi, kurā apspriest tādu likumos nekur neatrodamu jēdzienu kā dezinformācija. Piemēram, Vācijā jau izstrādātas politikas interneta vides regulācijai, arī citās ES dalībvalstīs sākusies diskusija par šiem jautājumiem.

Protams, tas nenozīmē, ka kādā brīdī, situācijai sasniedzot kritisko masu, NEPLP nevarētu izšķirties par soli slēgt kādu no programmām. Taču būtībā šāda rīcība būs tikai kārtējā skaļā uzmanības pievēršana problēmai, un vēlreiz uzsveru, ka situācijai ar "Krievijas propagandas kanāliem" jāmeklē politisks risinājums un tā jāpaceļ ES līmenī. Gadījumā ar Sergeja un Jūlijas Skripaļu indēšanu ES valstis spēja būt vienotas, un tas parāda, ka vienotība ir iespējama arī citos jautājumos. Piemēram, nosakot sankciju slēgt Krievijas propagandas ruporus, kuri saņēmuši licences Lielbritānijā, un tādu nav maz – "Russia Today", "Ren TV", "NTV Mir Baltic" un citi. Ja šādu politisku iniciatīvu nebūs, riskējam tikt ierauti apburtajā lokā, kurā ik pēc pāris gadiem slēdzam kādu programmu uz dažiem mēnešiem, bet pēc tam tā ir atpakaļ un vēršanos pret sevi tikai izmanto kā papildu argumentu savā propagandā. Pilnīgi saprātīgi liktos, ka, ņemot vērā Latvijas un Baltijas valstu īpašo vēsturisko un ģeopolitisko situāciju, tiešo robežu ar Krieviju, kas īsteno agresīvu ārpolitiku, mūsu politiķiem būtu jāprasa ES ietvaros noteikt īpašu regulējumu Baltijas valstīm, kas dotu Baltijas valstu regulatoriem plašākas tiesības vērsties pret šīm ES programmām, ja arī citas Eiropas valstis savās teritorijās nevēlas tās nekā īpaši regulēt. Ir taču acīmredzams, ka šo programmu ietekme uz sabiedrisko domu, piemēram, Zviedrijā nav nekāda, jo tās tur skatās varbūt saujiņa emigrantu, līdzīga situācija ir citās Eiropas vecajās dalībvalstīs. Taču Baltijā situācija kardināli atšķiras, tāpēc būtu tikai loģiski, ja arī regulējums būtu atšķirīgs.