Foto: LETA
"Jāmeklē jaunas nišas" – šis vārdu salikums nu jau kļuvis par mantru, kas tiek piesaukta katru reizi, kad parādās kārtējā sliktā ziņa no ekonomikas frontes. Valsts pārvaldē un dažādu ekspertu aprindās izveidojusies ticība, ka Latvijas ekonomika spēj veiksmīgi pielāgoties jebkuram ekonomiskajam satricinājumam – no uzņēmumu bankrotiem līdz pat veselu tautsaimniecības nozaru pakāpeniskai pazušanai. No vienas puses, man kā kādreizējam ekonomikas pasniedzējam ir zināms gandarījums par tirgus ekonomikas pielāgošanās mehānismu augsto novērtējumu.

Ekonomikā šim fenomenam ir pat savs termins – slavenā Jozefa Šumpētera "radošā iznicināšana" (creative destruction), kura simbolizē domu par tirgus ekonomikas nepārtrauktu evolūciju, kuras gaitā jaunais top, iznīcinot veco. No otras puses, salīdzinot Latvijas un citu valstu ekonomiku sniegumu pēdējo 25 gadu laikā, rodas jautājumi par to, vai iznicināšana vienmēr ir radoša un vai tās nevar būt par daudz.

90. gadu vidū viena no galvenajām tā laika tā saucamās pārejas ekonomikas debatēm bija par "graduālismu" iepretim "šoka terapijai". "Graduālisma" (pakāpeniskuma) pieejas advokāti iestājās par pakāpenisku un piesardzīgu centrāli plānotās ekonomikas institūtu nomaiņu ar tirgus ekonomiku. Savukārt "šoka terapijas" (jeb "lielā sprādziena") skola iestājās par iepriekšējās sistēmas institūtu pilnu un tūlītēju iznīcināšanu, lai atbrīvotu laukumu jaunajam. Par "šoka terapijas" galveno paraugu tika uzskatīta Polija, par "graduālisma" – Ķīna. Mūsu reģionā dominēja uzskats, ka vienīgais pareizais ceļš ir "šoka terapija" un ka Ķīna pieļauj lielu kļūdu. Arī es biju starp tiem daudzajiem, kas stingri ticēja "šoka terapijas" pārākumam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!