Janis Varufakis: Eirozonas Lielbritānijā – nekāda 'Brexit'!  (57)

Kā Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja to šobrīd noskaidro, dalībvalsts atšķelšana no ES ir grūts un sarežģīts pasākums. Taču cik vēl sarežģītāks būtu "Brexit" process, ja Apvienotā Karaliste jau 2000. gadā būtu pieņēmusi eiro?

Iesākumā – tādā gadījumā Lielbritānijas iedzīvotājiem neviens nekad nebūtu prasījis, vai viņi vēlas izstāties no ES. Hipotētiskajā eirozonas Lielbritānijā jau paziņojums vien par referendumu attiecībā uz dalībvalsts statusu būtu izraisījis banku kontu iztukšošanu. Ņemot vērā Lielbritānijas hroniskos tirdzniecības un norēķinu konta deficītus, izstāšanās no eirozonas noteikti būtu radījusi Lielbritānijas banku depozītu starptautiskās vērtības samazinājumu.

To paredzot, noguldītāji uz paziņojumu par referendumu būtu reaģējuši, nekavējoties izņemot savus eiro skaidrā naudā vai pārskaitot tos uz Frankfurti, Parīzi, Ņujorku vai kādu citu vietu. Un, paredzot šādu reakciju, neviens Lielbritānijas premjerministrs, pat ne Deivids Kamerons, nebūtu iedrošinājies izziņot referendumu par "Brexit".

Turpinot raudzīties pagātnē, kāds iespaids 16 gadiem eirozonā būtu uz nosacīto aizgājēju un palicēju spēkiem Konservatīvajā partijā? Kādi būtu Lielbritānijas ekonomiskie apstākļi pirms 2016. gada, ja Lielbritānijas valūta būtu eiro? Vai politiskais spiediens rīkot referendumu 2016. gadā būtu bijis vājāks, ja Lielbritānijā būtu tā pati valūta, kas Vācijā, Francijā un Grieķijā?

Kā jau ikvienā hipotētiskā situācijā, mēs šeit staigājam pa plānu ledu. Tomēr nav grūti ieskicēt ticamu Lielbritānijas, kas 2000. gadā hipotētiski būtu iestājusies eirozonā, ekonomisko pagātni.

1990. gada oktobrī Lielbritānija pievienojās eiro priekštecim Eiropas valūtas kursa mehānismam (ERM), kas stingri noteica maiņas kursu starp Eiropas galvenajām valūtām, kas pirms dažādo valūtu apvienošanas vienotajā tika arvien vairāk ierobežots. Apņemšanās turēt mārciņas kursu tuvu Vācijas markai lika Anglijas Centrālajai bankai uzturēt augstas procentu likmes, novedot pie 1991. gada recesijas.

Lai turpinātu dalību ERM, tādām valstīm kā Lielbritānija un Itālija būtu vajadzējis pakļaut savus iedzīvotājus līdzīgām recesijas dzīlēm, kādās Grieķija iekrita pēc 2010. gada. 1992. gada septembrī, "melnajā trešdienā", sterliņu mārciņa un Itālijas lira izkrita no ERM, naudas tirgiem negatīvi reaģējot uz iespējamību, ka izdzīvos tas, ko konservatīvo pērs Normans Tebits reiz izsmēja kā "mūžīgās recesijas mehānismu".

Itālija, tās valdošajai šķirai esot apņēmības pilnai par katru cenu samainīt liru pret eiro, nekavējoties atgriezās pie citādas ERM versijas. Taču Lielbritānijas valdība izvairījās, jo psiholoģiskā un politiskā pazemojuma iespaids izrādījās pat vēl nozīmīgāks nekā finansiālie zaudējumi, kurus piedzīvoja Centrālā banka.

Taču pēc leiboristu uzvaras 1997. gadā premjerministrs Tonijs Blērs ļoti gribēja atnest Lielbritānijai eiro, un to aizkavēja tikai Lielbritānijas finanšu ministra Gordona Brauna taktiskā vilcināšanās un beigās atsacīšanās atteikties no mārciņas. Īsāk sakot, Lielbritānija būtu varējusi kļūt par eirozonas dalībvalsti.

Ja tā būtu noticis, iespaids uz Lielbritānijas ekonomiku gandrīz desmit gadus būtu bijis minimāls – pretstatā tās īslaicīgās dalības ERM 1990.–1992. gadā reālajām sekām. Iemesls ir tas, ka līdz 90. gadu vidum finansializācijas trakums notika visur vienlaicīgi: gan Volstrītā, gan Londonas Sitijā, Frankfurtē un Parīzē.

Izņemot posmu, kas sekoja "dot-com" burbuļa plīšanai 2001. gadā, ļoti strauju izaugsmi Lielbritānijā un kontinentālajā Eiropā veicināja kaudzēm papīra aktīvu, kas funkcionēja kā šķietama nauda, ko saražoja bankas. Šajā pārdrošajā augšupejā, kad pat Grieķija auga par 5% gadā, Lielbritānijai, kas pievienojusies eiro, līdz 2007.–2008. gada finanšu krīzei būtu gājis vairāk vai mazāk tāpat, kā gāja ar mārciņu. Eirozonas drakoniskie ierobežojumi sāktu kost kaulā tikai tad, kad burbulis pārplīsa.

Tā kā Lielbritānijas centrālajai bankai bija brīv radīt, cik vien miljardu mārciņu tā uzskatīja par vajadzīgu, lai palielinātu ekonomisko aktivitāti Sitijā un atbalstītu valdības banku nacionalizācijas un monetārās stabilizācijas iniciatīvas, Lielbritānija izbēga no krīzes, recesiju piedzīvojot vienu gadu (2008–2009), kas radīja zaudējumus 5,15% apmērā no valsts kopienākuma. Ja Londona laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam būtu atradusies Eiropas Centrālās bankas politikas ķetnās, Lielbritānijas lielie tirdzniecības un budžeta deficīti kopā ar masveida glābšanas pasākumiem Sitijā liktu Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Spānijas glābšanas pasākumiem izskatīties pēc bērnu spēlēm. Ja ES tādus pašus noteikumus ievērotu Lielbritānijas gadījumā, būtu bijuši vajadzīgi tādi taupības pasākumu un glābšanas aizdevumu mērogi, kas būtu politiski nepieņemami abās Lamanša pusēs.

Kādam būtu kas jāziedo. Vai nu Lielbritānijas valdība vienas nakts laikā būtu paziņojusi par izstāšanos no eirozonas bez jebkāda referenduma vai pat parlamenta balsojuma, vai arī Vācijai un Francijai būtu jāpiekrīt nekavējoties atcelt ECB monetārās finansēšanas aizliegumu.

Abos gadījumos ES vairs nevarētu ne pazīt. Vai nu "Brexit" būtu izraisījis notikumu gūzmu, kas drīzumā liktu Vācijai atteikties no eiro, novedot pie ES sabrukuma, vai arī ES būtu kļuvusi par fiskālo savienību vienas nakts laikā, novedot pie ievērojami citādas politiskās dinamikas, nekā tā, ko esam piedzīvojuši kopš 2008. gada.

Līdz ar to, ja Lielbritānija būtu pieņēmusi eiro, pilnīgi noteikti būtu notikušas divas lietas: nebūtu nekāda britu referenduma par dalību ES un Grieķija nebūtu tas domino kauliņš, kas nokrita pirmais. Interesants jautājums ir: kā justos tie, kuri šobrīd atbalsta "Brexit", ja Vācija un Francija būtu rīkojušās, lai atceltu tā brīža nosacījumus un pasteidzinātu visaptverošas fiskālās savienības izveidi?

Varam tikai izteikt pieņēmumus, taču viens ir skaidrs: laikā no 2008. līdz 2016. gadam ES iedzīvotāji nebūtu masveidā plūduši uz Lielbritāniju, lai strādātu darbavietās, kuras uzturēja Anglijas Centrālās bankas naudas radīšanas politika laikā, kad ECB kontinentā bija sarīkojusi depresiju.

Ja visaptveroša fiskālā savienība būtu izveidota 2008. gadā, šāda imigrācija ES nebūtu notikusi un "Brexit" piekritējiem nebūtu iespējams iegūt tik lielu atbalstītāju skaitu 2016. gadā. Ap to laiku izstāšanās no ES būtu tikpat absurda kā Kalifornijas mēģinājums iegūt neatkarību šodien.

* Janis Varufakis, kādreizējais Grieķijas finanšu ministrs, ir ekonomikas profesors Atēnu universitātē.