Gintu vislabāk atminos no laika, kad viņš divas nedēļas nenāca uz skolu, jo bija izbīdījis muguras diskus, koka stumbrā ar motorzāģi rakstot: GINTS. Man aizvien tas šķiet neticami smieklīgi. Viņš bija lādzīgs lauku jaunietis ar plašu sirdi, labiem nodomiem un nespēju pateikt "nē" katru reizi, kad viņam kāds piedāvāja iesmelt ļergu.
Tieši pēdējais ir faktors, kādēļ pēc mūsu kopīgās akadēmiskās karjeras kontakti pārtrūka. Taču esmu priecīgs ar viņu dalīt atmiņas, kā arī digitālajā telpā paturēt Gintu savā kontaktu lokā. Mazāk tāpēc, lai sazinātos. Vairāk tāpēc, lai redzētu, kurp ved viņa dzīves līkloči. Marks Zakerbergs ar savu portālu deva mums iespēju eksistēt līdzās un redzēt vienam otru tik daudz, cik gribējām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!