Gintu vislabāk atminos no laika, kad viņš divas nedēļas nenāca uz skolu, jo bija izbīdījis muguras diskus, koka stumbrā ar motorzāģi rakstot: GINTS. Man aizvien tas šķiet neticami smieklīgi. Viņš bija lādzīgs lauku jaunietis ar plašu sirdi, labiem nodomiem un nespēju pateikt "nē" katru reizi, kad viņam kāds piedāvāja iesmelt ļergu.
Tieši pēdējais ir faktors, kādēļ pēc mūsu kopīgās akadēmiskās karjeras kontakti pārtrūka. Taču esmu priecīgs ar viņu dalīt atmiņas, kā arī digitālajā telpā paturēt Gintu savā kontaktu lokā. Mazāk tāpēc, lai sazinātos. Vairāk tāpēc, lai redzētu, kurp ved viņa dzīves līkloči. Marks Zakerbergs ar savu portālu deva mums iespēju eksistēt līdzās un redzēt vienam otru tik daudz, cik gribējām.
Janvārī "Facebook" paziņoja, ka tiek mainīts algoritms, kas nosaka to, ko tu redzēsi savā jaunumu lentē. Atkal Zakerbergs kaut ko murgoja par īstiem draugiem un patiesu draudzību. Īsumā ieskicēšu vēstījumu, ko uztvēru es: ""Facebook" parūpēsies, lai tu mazāk redzētu ziņas un piedāvājumus no uzņēmumiem, kam esi piespiedis "like", bet vairāk – lietas, ko publicē tavi draugi, jo tas ir tas, kas dzīvē patiesi rūp."
Ignorējot konspirācijas teorijas par patiesajiem apsvērumiem, kāpēc šāds algoritms tika ieviests, tīri cilvēcīgi man nebija nekā iebilstama, jo teorētiski pieļāvu, ka doma ir gana cēla. Kāpēc ne?
Vispirms Gints ar saviem draugiem dalījās ar viltus portāla ziņām. Pēc tam sekoja kaudze ar sūdīgām memēm no "9gag" tipa sūdsatura atgremotājlapām. Pēc tam pārsūtīts aicinājums nepiedalīties vēlēšanās ar tekstu: "ja velesanas kautko mainitu tad tas tacu butu AIZLIEKTAS!"
Ar smagu sirdi es Gintam uzspiedu atsekošanas pogu. Pēc tam sekoja Mārtiņš. Tad Zigis. Tad Kristiāna. Tad Helmuts. Tad Viktors. Tad vēl vairāki desmiti. Tie visi bija cilvēki, kurus es pazīstu vai esmu pazinis kādā noteiktā laikposmā. Man nebija viegli redzēt paziņas šādā gaismā.
Es sāku prātuļot atbildi uz savu agrāk izvirzīto jautājumu: "Kāpēc ne?"
Varbūt, Mark... Varbūt ir pavisam, pavisam neliela iespēja... Varbūt ir pavisam neliela iespēja, ka mani draugi ir muļķi? Ne visi, protams. Un ne visās jomās. Bet daudzi. Un vairākās jomās. Un varbūt ir mazmazītiņa iespēja, ka mums visiem bija labāk, kad algoritms tā vietā, lai rādītu Ginta koplietoto "Kāpēc valdība visu valsts naudu atdod bēgļiem?" rakstu, parādīja vietējās kebabnīcas piedāvājumu? Es neapgalvoju, bet jautāju – vai tā nebūtu labāk? Gan mums, gan Gintam.
Mēs varam runāt par to, vai tā nebūtu problēmas ignorēšana un patiesībā mums vajadzētu sabiedrību izglītot. Jā, droši vien. Taču man ir nolaidušās rokas. Uzskatu, ka ir jāsāk no pamatskolas, nevis jāizglīto pieaugušie.
Līdzīgi kā Gačo repo par to, kā viņa ambīcijas saruka, kad mēs ievēlējām Kaimiņu, manas ambīcijas sarūk katru reizi, kad Mairis Briedis dalās ar "TheBest.lv" vai "RunaBildes.lv". Ja mēs netiekam galā ar etaloniem, tad Gintam nav cerību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!