Tas, ka līdz šim ignorējāt aicinājumus atjaunot taisnīgumu attiecībā pret mani, nepārsteidza: gandrīz visas amatpersonas labprāt izvairās no atbildīgu lēmumu pieņemšanas. Tomēr šopavasar sabiedrības sašutums sasniedza tādu intensitāti, ka ignorēt to vairs nevarēja – bija jāreaģē. Jo nav vairs runa par Ansi Ataolu Bērziņu, bet par desmitiem netaisni vajāto un notiesāto, desmitiem salauztu likteņu, un sabiedrība to arvien skaidrāk apzinās. Tas, ka šoreiz reaģējāt izvairīgi, mani pārsteidza – biju cerējis uz lielāku iedziļināšanos un izpratni.
Tāpēc esmu uzrakstījis duci jautājumu, uz kuriem ļoti vēlētos saņemt atbildi no Jums kā no sava Prezidenta un līdzpilsoņa.
1. Par tiesiskumu un orveliskumu.
Viens no tiesiskuma pamatprincipiem ir visu personu vienlīdzība likuma priekšā. Savukārt tādas iekārtas, kur "noteiktu sugu" dzīvnieciņi ir par citiem "vienlīdzīgāki", mēdz saukt par orveliskām – pazīstamā romāna autora vārdā.
Diemžēl 13. janvāra paraugprāvā vienlīdzība netika ievērota, turklāt no paša sākta gala, cik noprotams, – tīši un apzināti. Pats savām acīm redzēju, kā policisti trijatā kājām atspārda vīrieti, kurš pat nepretojas. Pats savām ausīm dzirdēju, kā policists saka: "Tagad paguli zem akmeņiem!" Arī mani tīši noguldīja, nesegtu galvu un sasietām rokām, akmeņu krišanas joslā. (Viens nokrita sprīža attālumā man no galvas.) Publiski izskanēja policijas vadības meli, ka gumijas lodes netika izmantotas, – tie vēlāk tika atmaskoti ar ierindas policistu liecībām. Kā zināms, Edgara Gorbaņa acs tika izšauta tieši ar gumijas lodi. Tad kālab visi apsūdzētie bija tikai civilpersonas, visi liecinieki – tikai policisti? Kālab par amatpersonu pārkāpumiem netika ierosināta neviena lieta – pat disciplināra?
Vai uzskatāt to par normālu un pieņemamu valstī, kura vēlas būt tiesiska, Prezidenta kungs?
2. Par liecībām, kas organizētas ar mērķi veidot krimināllikuma pantam atbilstošu noziedznieka tēlu.
Daudzas minētās policistu "liecības" sakrita veselām rindkopām – burts burtā, kļūda kļūdā! Es uz to norādīju gan savā tiesas runā, gan publikācijā "Delfos", tomēr tas neko neietekmēja – nedz tiesas iznākumu, nedz kādu publisku vai nepublisku varas reakciju.
Prezidenta kungs! Vai tad var uzskatīt par tiesiskā valstī pieņemamu situāciju, kad spēka struktūru darbinieki ar "copy&paste" metodi izgatavo un tiesai iesniedz liecības, un tiesa tic tām?
3. Par formālo un substanciālo.
Pirmais ir atbilstība kādiem noteiktiem kritērijiem, tostarp likuma burtam. Otrais – atbilstība būtībai, likuma garam, sabiedrības mērķiem un pasūtījumam. Pat ja nodarījums atbilst formālajiem kritērijiem – likuma pantam, bet nenonāk pretrunā ar likumos definētajām sabiedrības interesēm un ideāliem, tiesai tas būtu "jāsubstancionalizē", proti, jākonstatē, vai tas ir vai nav uzskatāms par noziedzīgu, jo nav tāds pēc savas būtības. Diemžēl Latvijas tiesneši dažkārt grēko, formāli vērtējot nodarījumus, bet substanciālo pusi – tātad sabiedrības pasūtījumu – faktiski ignorējot.
Godātais Prezidenta kungs! Vai Jūs uzskatāt, ka tiesiskā sabiedrībā atzīstams un pieļaujams šāds juridisks formālisms?
4. Par 13. janvāra notikumu kontekstu un piespriestā soda būtību.
Arī vērtējot 13. janvāra notikumus, tiesas rīkojās izteikti formāli: tās nevērtēja substanci – nedz ekonomisko, nedz politisko kontekstu ("Parex" bankas afēru, krīzi-dižķibeli, tautas ignorēšanu no valdības un Saeimas puses, 13. janvāra notikumu vērtējumu sabiedrībā, kā arī to pozitīvo ietekmi gan uz Latvijas ekonomiku, gan politisko kultūru). XIX gs. izcilais krievu jurists Arkādijs Koni rakstīja, ka daudzi cilvēki nesaprot, kā var atzīt par nevainīgu cilvēku, kurš "atzinies rīcībā", taču var! – ja šo rīcību neuzskata par vainu ("не вменяют в вину"). Tieši tāda bija mana aizstāvības pozīcija: atzinu, ka izsitu Saeimas logu, bet neatzinu tajā vainu, jo rīkojos tautas interesēs. Tiesa bija tiesīga lemt, ka rīkojos pretlikumīgi un pretēji tautas interesēm, un sodīt mani atbilstoši nodarījuma apjomam. Taču patiesībā mani sodīja manas attieksmes dēļ, sodīja par manu pilsonisko pārliecību, manu aizstāvības pozīciju. Protams, sods izrādījās "demonstratīvi" smagāks par nodarīto – "sargieties runāt to pašu, ko šis"!
Prezidenta kungs, vai Jums šķiet pieņemama šāda tiesu prakse, kas noliedz un izkropļo juridiskās problēmas pašu būtību?
5. Par nosacītā soda un probācijas būtību un sūtību.
Formālā un substanciālā puse vērtējama arī šādā kontekstā. Tā sauktā nosacītā soda jeb pilnā vārdā "soda nosacītās atlikšanas" pamatideja salīdzināma ar Damokla zobenu pār notiesātā galvu, tādējādi viņu motivējot dzīvot bez pārkāpumiem. Savukārt probācijas uzraudzības uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem var rasties grūtības šādu dzīvi dzīvot patstāvīgi. Ir valstis (arī, piemēram, Čehija), kurās nosacīta soda atlikšana iespējama gan bez, gan ar probācijas uzraudzību. Ja tiek piespriests nosacīts sods bez uzraudzības, cilvēkam nav jādara pilnīgi nekas, tikai godīgi jādzīvo; ja notiek pārkāpums, tad tiesa izvērtē soda izpildes iespējas.
Divos spriedumos bija rakstīts, ka man nav jāpiedalās Probācijas dienesta programmās, respektīvi, tas bija nosacīts sods bez uzraudzības. Bet, pat ja pieņemam, ka Sodu izpildes kodekss, kurš paģērē visiem nosacīti notiesātajiem reģistrēties probācijas dienestā, ir stiprāks par individualizētu spriedumu, vienalga saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu 9. daļu tiesa tikai "var pieņemt lēmumu par spriedumā noteiktā soda izpildīšanu". Tātad tiesai nebija jāpieiet jautājumam formāli, virzoties rāmjos "iet – neiet" uz Probācijas dienestu. Tai bija jāizvērtē, vai persona dzīvo godīgu dzīvi un ir integrēta sabiedrībā, respektīvi, vai tiek sasniegts nosacītas atlikšanas un probācijas mērķis. Visi materiāli par manu darbību sabiedrības labā tiesai bija iesniegti, tomēr tiesa tos nevērtēja.
Vai Jums, Prezidenta kungs, liekas pieņemama šāda formāla pieeja, kura noved pie nosacītās atlikšanas un probācijas mērķiem gluži pretēja rezultāta?
6. Par soda samērīgumu.
ES Pamattiesību hartas 49. pantā teikts: "Soda smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu." Šis princips jāievēro vienmēr neatkarīgi no tā, vai cilvēks atzīst vai neatzīst vainu, iet vai neiet uz kādiem dienestiem. Protams, soda apmērs var svārstīties, bet tikai samērīguma robežās. Arī nosacīts sods ir cietumsods, tas nav "vieglāka veida" sods, respektīvi, tiesa atzīst, ka cilvēks ir pelnījis ieslodzījumu, bet, tā kā "tā ir pirmā reize", to pagaidām neizpilda.
Sakiet, vai par divu sniega piku, tukšas plastmasas pudeles un 2 akmeņu iemešanu pa valsts iestādes ēkas fasādi, kā rezultātā izsista viena loga rūts (nodarījuma skāde apmēram 20–30 LVL), Jūs uzskatāt par samērīgu sākumā 18 mēnešu, vēlāk 20 mēnešu cietumsodu?
7. Par kvalifikāciju un smaguma pakāpi.
Tagadējais LR Krimināllikuma 225. pants – Masu nekārtības – ieviests Staļina laikā, lai institucionalizētu tā saukto kolektīvo vainu un pamatotu represijas. 225. panta jēga ir konkrētus cilvēkus padarīt par sevišķi bīstamiem kriminālnoziedzniekiem. Tā sankcija atšķirībā no citiem pantiem saglabājusies teju sākotnējā apmērā, un pēc šā panta jebkura darbība tiek kvalificēta kā "sevišķi smags noziegums". No tā savukārt izriet arī soda smagums – cietuma slēgtais režīms, kā arī laiks, kad var lūgt apžēlošanu vai priekšlaicīgu atbrīvošanu.
Vai Jūs, Prezidenta kungs, uzskatāt par samērīgu vienas loga rūts izsišanas valsts iestādei, pret kuru oficiāli atļautā mītiņā tovakar izskanēja tik daudz pamatotu (vai nepamatotu) apsūdzību, kvalificēšanu par sevišķi smagu kriminālnoziegumu?
8. Par piekritīgumu un tiesisko paļaušanos.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 641. pantu par nosacītas notiesāšanas atcelšanu vai pārbaudes laika pagarināšanu, pamatojoties uz Valsts probācijas dienesta iesniegumu, lietu skata rajona tiesa pēc notiesātā dzīvesvietas. Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu dzīvesvieta ir personas izvēlēta un noteiktā kārtībā deklarēta adrese. Savlaicīgi un paredzētā kārtībā deklarēju dzīvesvietu Rudzātu pagastā, tātad Preiļu rajona tiesas teritorijā. Informēju par to gan Probācijas dienestu, gan Latgales priekšpilsētas tiesu. Tiesiski paļāvos, ka Latgales priekšpilsētas tiesa nepārkāps likumu un nosūtīs lietu pēc piekritības. Tomēr tā nenotika: tiesa izskatīja lietu, kuru tai skatīt nebija tiesību (un lēma mani ieslodzīt).
Vai Jūs, Prezidenta kungs, uzskatāt par pieņemamu, ka tiesa spriež lietu, kuru saskaņā ar likumu tai nav tiesību spriest, respektīvi, pati sev piešķir "pārlikumīgas" pilnvaras?
9. Par izvēli starp godu un brīvību.
Tā kā 13. janvāra process bija "pārlieku ieildzis", tad tiesai bija iespēja pēc tā paša panta piespriest vieglāka veida sodu – naudas sodu, piespiedu darbu vai īslaicīgu arestu. Tomēr tiesa šādi rīkojās tikai "vainas atzīšanas" gadījumos, tādējādi izveidojot soda disproporciju (starp "atzinušajiem" un "neatzinušajiem") vairāk nekā 25 reizes (cietuma "atsēdes" ekvivalentā). Tā kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju atbalstīja 13. janvāra oficiāli atļautā mītiņa notikumu dalībniekus, tad faktiski tiesas rīcība bija apsūdzēto piespiešana atteikties no sava goda, pievilt to tautas slāni, kas viņus atbalstīja un viņu politiskajai pozīcijai uzticējās. Pretējā gadījumā cilvēks saņēma nesamērīgi bargu sodu...
Vai Jūs uzskatāt šādu pieeju par pieņemamu?
10. Par atbildību un izvairīšanos no tās.
Manuprāt, tieši tie, kuri piekrita nepamatotajām apsūdzībām un netaisnajiem tiesas spriedumiem, lai glābtu savu mieru un labklājību, taisni viņi vairījās no atbildības gan savas tautas, gan sirdsapziņas priekšā.
Reiz, kad jau biju trimdā, runāju ar A.M. – vīru, kurš tiesā ilgi turējās pie taisnības, bet pie beigām pateica: "Labi, labi, atzīstu vainu un atzīstu kvalifikāciju," kā rezultātā tika cauri ar 1000 latu naudas sodu. Es viņam teicu: "Varbūt tomēr man vajadzēja rīkoties kā tev? Šobrīd varētu dzīvot dzimtenē, būt ar bērniem un ar darbiem..." Viņš atbildēja: "Ansi, vai tu domā, ka es ar šo sirdsapziņas nastu labi jūtos?"
Kā Jūs uzskatāt, Prezidenta kungs, vai nepakļaušanās netaisnībai ir izvairīšanās no atbildības vai, tieši otrādi, – atbildības uzņemšanās?
11. Par "paša roku darbu".
Jūs intervijā izteicāties, ka tā manis "mocīšana" esot "manis paša roku darbs", paša izvēle. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam ir jābūt sistēmas līdzvērtīgam partnerim, nevis bailēs jāpielāgojas tās neadekvātumam. Jā, man bija iespēja izvairīties no dzīves izpostīšanas, pakļaujoties netaisnai un nesamērīgai sistēmas rīcībai. Tomēr uzskatu, ka pamatcēlonis šai situācijai ir tieši sistēmas neadekvātā rīcība, nevis mana atteikšanās tai pielāgoties. Vai – un kādā aspektā – es kļūdos, Prezidenta kungs?
12. Apžēlot vai neapžēlot?
Rodas ļoti daudz jautājumu, kuri liek apšaubīt ne tikai šā tiesas procesa samērīgumu un taisnīgumu, bet pat tiesiskumu. Vai Jūs, Prezidenta kungs, neuzskatāt, ka šādi problēmjautājumi, turklāt diezgan lielā skaitā, ir pietiekams pamats uzņemties iniciatīvu un apžēlot mani un citus 13. janvāra procesa dalībniekus?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!