Inese Lībiņa-Egnere: Nacionālās drošības prioritāte – ar gudriem risinājumiem pret Krievijas propagandu  (232)

Šie ir tikai daži no radikālā Kremļa rupora Vladimira Žirinovska aicinājumiem, kas regulāri publiski izskan Latvijas mediju telpā, "RTR Planeta" pārraidēs. Gandrīz ik dienu publiskajā telpā sastopamies ar naidīgiem, sagrozītiem vai izdomātiem faktiem mediju saturā, aiz kuriem slēpjas neatlaidīgi centieni iedēstīt cilvēkos pārliecību, ka Latvija ir neizdevusies valsts, ka Eiropas Savienība kaitē mūsu tautsaimniecībai, bet NATO ir tik vāja, ka vajadzības gadījumā nespēs aizstāvēt ne Baltijas valstis, ne pati sevi. Noskaņojot sabiedrību pret mūsu vērtībām, ar meliem, provokācijām un manipulācijām pavēršot to Kremlim nepieciešamajā virzienā. Sabiedrība, kura netic pati sev un savai valstij, ir viegls upuris agresoram un ērts ierocis cīņā par savu politisko interešu īstenošanu.

Latvija šajā ziņā noteikti nav unikāla – naidīga Kremļa propaganda un dezinformācija ir aktuāla problēma visā demokrātiskajā informācijas telpā. Valstis, kurās informatīvā kara izpausmes ir ikdiena, pielietojušas dažādus mehānismus cīņā ar to. Pēdējā laika skaļākais piemērs cīņā ar Krievijas propagandu ir Moldova, kur, neraugoties uz karstām diskusijām, pieņemti likuma grozījumi, definējot informatīvās drošības jēdzienu un nosakot, ka šī mērķa vārdā raidorganizācijām un programmu izplatītājiem ir atļauts pārraidīt tikai tādas analītiska, militāra un politiska satura informatīvās programmas, kas ražotas Eiropas Savienības dalībvalstīs, ASV, Kanādā, kā arī valstīs, kuras ir ratificējušas Eiropas konvenciju par pārrobežu televīziju. Tas faktiski tika pasniegts kā aizliegums izplatīt Krievijā ražotu mediju saturu Moldovas Republikā.

Latvijas kā pilntiesīgas Eiropas Savienības dalībvalsts izaicinājums ir izveidot tādu mehānismu, kas spētu aizkavēt un pārtraukt kaitīga satura izplatību televīzijas kanālos, kas reģistrēti citās ES valstīs un kuru darbību aizsargā ES normatīvie akti. Tieši tādēļ mums jāraugās, ar kādiem likumiskiem līdzekļiem un cik sekmīgi savu informācijas telpu aizsargāt tiecas citas ES dalībvalstis. Jāatzīst, krietni priekšā Latvijai šajos centienos ir Lietuva, kas spērusi vairākus būtiskus soļus Krievijas propagandas satura ierobežošanā.

Kopš 2013. gada Lietuvas mediju uzraugs – Lietuvas Radio un televīzijas komisija – vairāk nekā 10 reizes vērsies pret kara propagandas un naida runas izplatību tādās Krievijas TV programmās kā "PBK Lithuania", "NTV MIR Lithuania", "RTR Planeta", "REN TV Baltic" un TVCI, piemēram, vairākkārt aizliedzot "RTR Planeta" retranslāciju Lietuvā. Eiropas Komisija ir atzinusi šos aizliegumus par atbilstošiem ES normatīvajiem aktiem. Līdzīga sankciju procedūra ir saistoša arī Latvijā. Latvijas mediju uzraugs Kremļa kanāla "RTR Planeta" retranslāciju ir aizliedzis vienu reizi uz trim mēnešiem. Tas liek uzdot jautājumu – vai Lietuvu Krievijas propaganda apdraud plašākā mērogā, nekā tas ir Latvijā, vai arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīcība ir piesardzīgāka nekā kaimiņvalsts mediju uzraugam? NEPLP norādījis, ka kanālu slēgšana vēl nerisina problēmu, jo laikā, kamēr tā demonstrēšana ir aizliegta, cilvēki šo pašu saturu uzmeklē un skatās internetā. Taču šis nav pietiekams arguments, lai nerīkotos aktīvi gadījumos, kad iedzīvotājiem tiek piegādāts likumam neatbilstošs, naidīgs un pretvalstisks saturs. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka informatīvā kara apstākļos Eiropas Komisija mediju uzrauga konstatētos pārkāpumus uzskatītu par nepietiekamu iemeslu šo kanālu slēgšanai. Domāju, ka tikai retais nepiekritīs, ka Eiropas valstīs, kas pēdējo pāris gadu laikā uz savas ādas "izbaudījušas" Krievijas informatīvā kara izpausmes, nebūs atrodamas dzirdīgas ausis Baltijas valstu bažām.

Kā 9. aprīlī ziņoja LETA, saskaņā ar Lietuvas Radio un televīzijas komisijas priekšsēdētāja vietnieka M. Martišus teikto dažu Krievijas telekanālu programmu izplatītāji Lietuvā koriģē pārraižu saturu, lai izvairītos no valstī iespējamām sankcijām par naida kurināšanu. Rediģēšanu veicot nevis pārraižu veidotāji, bet tieši izplatītāji, kas bāzējušies Latvijā. Jādomā, ka uz šādu soli kabeļoperatorus pamudina ievērojamais sods – līdz pat 3% no iepriekšējā gada peļņas, ja pārraižu izplatītājs neatkarīgi no tā, kurā Eiropas Savienības valstī tas reģistrēts, izplata saturu, kas ietver, piemēram, aicinājumu vardarbīgā ceļā mainīt konstitucionālo iekārtu, vai arī izplata kara propagandu, kurina naidu, aicina uz diskrimināciju vai vardarbību un neievēro uzrauga brīdinājumus.

Cīņā par Kremļa propagandas nepiesārņotu informatīvo telpu Lietuva ir gājusi tālāk par satura ierobežojumiem – lai aizsargātu savu informatīvo telpu, lietuvieši ir arī ieviesuši valodas kritērijus elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbībā, proti, 90% satura, kas iekļauts telekanālu programmu izplatītāju pamatpakās, ir jābūt Eiropas Savienības valodās. Var konstatēt, ka kaimiņvalstī vēršanās pret nevēlamo saturu noris aktīvāk un agresīvāk.

Viens no iespējamiem mehānismiem Kremļa naidīgās informācijas ierobežošanai ir arī kanālu izvietojums kabeļoperatoru piedāvājumos. Diemžēl Latvijas iedzīvotājam, pērkot oriģinālo programmu paku, nav iespējas atteikties no tajā iekļautajiem oficiālajiem Krievijas kanāliem un to vietā saņemt kādu ES dalībvalsts kanālu. Maksājot par oriģinālo paku, Latvijas iedzīvotājam ir jāmaksā arī par šiem Kremļa propagandas kanāliem. Tāpat apsverams ir kanālu secības regulējums, piemēram, paredzot, ka ne Eiropas Savienības valodās raidošiem kanāliem ir jābūt sarindotiem kā pēdējiem.

Diemžēl reitingi liecina, ka, piemēram, "RTR Baltija" Latvijā sasniedz aptuveni divreiz lielāku auditoriju nekā LTV7, tādēļ līdztekus nevēlamā satura ierobežošanai, nenoliedzami, jāmeklē iespējas piedāvāt tai kvalitatīvas alternatīvas. Tāpat jādomā, kā ar Kremļa dezinformācijas un viltus ziņu atspēkojumiem sasniegt cilvēkus, kas informāciju pārsvarā iegūst interneta vidē.

Demokrātiskas valstis neizmanto propagandu kā politikas veidošanas instrumentu, to vienīgie instrumenti ir izglītota un kritiski domājoša sabiedrība, spēcīgs sabiedriskais medijs un vēršanās pret ikvienu pretlikumīgu un pretvalstisku rīcību. Laika nav daudz – šis ir vēlēšanu gads, tādēļ būtu naivi, pat bīstami, domāt, ka netiksim aizvien vairāk ierauti kaimiņvalsts dezinformācijas un propagandas tīklos, kuru mērķis ir ietekmēt vēlēšanu procesu, rezultātus un leģitimitāti.

Tādēļ risinājums nepieciešams nekavējoties. Iespējams, risinājums rodams ne vien nacionālā, bet arī plašākā - Eiropas Savienības līmenī. Mūsu kopīgs pienākums ir pasargāt savu valsti un savu sabiedrību no šāda veida uzbrukumiem, stiprināt savu informatīvo telpu, spēt piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem kvalitatīvu un sabiedrības interesēm atbilstošu mediju saturu. Par nozari atbildīgās Kultūras ministrijas un NEPLP nespēja ilgstoši piedāvāt izsvērtu risinājumu ir novedusi pie situācijas, ka šobrīd jau jādzēš ugunsgrēks un acīmredzot risinājumi cīņai ar arvien pieaugošo Kremļa propagandas mašinēriju steidzami jāizstrādā Saeimai pašai.