Atis Klimovičs: Vienīgi tikai piezemēti kari ar milzu laupītkāri  (293)

Kā, piemēram, Gruzijā, kur 2008. gadā iebrukušie krievu karavīri, ieraudzījuši gruzīnu armijas kazarmas, vien spējuši iesaukties – paskat, kā viņi dzīvo! Tiesa, tur gluži osetīnu tautas "atbrīvotāji" nepalika, taču pašā Dienvidosetijā, tāpat kā Abhāzijā, tagad ir prāvs un uz pastāvīgu dzīvi izvietots Krievijas armijas kontingents.

Droši var teikt, ka tās nav sliktākās dienesta vietas, uz kurieni iespējams nosūtīt krievu karavīrus. Gruzija ir stratēģiski izdevīgā vietā esoša valsts, bez tam arī ļoti auglīga. Krievu armijas vienības pēc 2008. gada invāzijas pamanījušās pietuvoties līdz nieka 40 kilometriem no galvaspilsētas Tbilisi. Pārlieku draudīgs tuvums. Kamdēļ tas krieviem vajadzīgs, reiz vaicāja mans draugs no Kahetijas, zemes taču viņiem gana. Izsmējīgi atbildēja žurnālists Tengizs – lai varētu sēdēt pie kaukāziešu galda, dzert pakalpīgi lieto vīnu un klausīties saldus un pieglaimīgus tostus.

Iebrukumam, kā tagad labi redzams, noderīga arī Ukrainas zeme. Auglīga, pat par maizes klēti kādreiz dēvēta un arī labi apstrādāta. Tur allaž bijusi garšīga maize, veselīgs speķis, labs mājas degvīns jeb kandža un draudzīgi vietējie, par kuriem nekad nav piemirsies pasmieties. Lai gan vairāk pamata ironijai par kaimiņa neizdarību būtu tieši ukraiņiem, kuriem ievērojami labāk sokas ar savas dzīves telpas sakārtošanu.

Tas liek atminēties pantiņu par dzērāju Krievijā, kas gulējis peļķē pie mājas durvīm, bet vienalga šļupstējis par "mūsu Krimu". Krievijas iekarotajā Donbasa daļā redzams, ka ar šīs teritorijas attīstību okupācijas iestādes nav spējīgas nodarboties. Pie tam jāņem vērā, ka Luganskas un Doņeckas apgabala okupēto daļu ir atstājusi lielākā daļa izglītotāko iedzīvotāju. Var pajautāt no turienes aizmukušajiem uzņēmējiem – kas noticis ar viņu īpašumu? Atbilde būs pavisam vienkārša – to atņēmuši Krievijas vadītie separātisti. Naivi jautāt jaunajiem saimniekiem par kompensāciju samaksāšanu, iespējams dzirdēt vien ņirgas.

Vai gan citādi būtu ar Baltijas valstīm, kas gadu aiz gada pēc atbrīvošanās no Krievijas žņaugiem 1991. gadā izskatās aizvien sakoptākas un pievilcīgākas. Var vienīgi iztēloties, taču tas nav viegli, kāda būtu Latvija, ja nebūtu pazemojošās "atbrīvošanas" 1945. gadā, kas ieilga uz veseliem 46 gadiem. Tikai zināmā mērā var piekrist tiem, kas aicina neaizrauties ar vēsturi, taču tā bijusi tik baisa un smaga, ka cilvēks kaut ar nelielu izpratni par lietām un pagājušo laiku mantojumu nevar par to nedomāt. Pavisam praktiski – gandrīz visi manis intervētie 1918.–1920. gada paaudzes cilvēki apgalvojuši, ka bijuši ārkārtīgi apmierināti ar dzīvi neatkarīgajā pirmskara Latvijā. Jaunas un čaklas latgalietes, kāda 1940. gadā bija mana vecāmāte, nav sapratušas, kādēļ okupācijas – Sarkanās armijas – virsnieku sievas vedušas līdzi tarbiņas ar bietēm, burkāniem un sīpoliem. Krievu virsnieki bijuši pārsteigti par negaidīti kvalitatīvo maltīti, kas viņiem piedāvāta Viļakas ēdnīcā.

Jau pēc neatkarības atjaunošanas un dzīves normalizēšanās pirmajiem soļiem ilggadējais laikraksta "Diena" Maskavas korespondents Pāvels Širovs teica: "Latvija kļuva brīva – un Rīgā parādījās zivis!" Kur tās palika pirms tam, lai katrs padomā pats. Kāre iedzīvoties, salaupot iekaroto, pavadījusi visus Krievijas karus – vai tas bijis Ziemas karš ar teritorijas atņemšanu somiem, vai vācu zemju "tīrīšana", vai Donbass mūsu dienās. Pavisam banāli un piezemēti, bet, ja vēlamies, iespējams piesaukt daudz ko citu – sākot ar īpašā Krievijas ceļa izvēli un tā aizsardzību, ģeopolitiskajām interesēm, krievu etnosa aizstāvību.

Katram, kas priecājas par dzīvi un izbauda pārpilnību Latvijā, derīgi padomāt par tā saucamo "uzvaras trakumu" ("pobedobesije" – krieviski), kas tiek mākslīgi kultivēts pašā Krievijā un ārpus tās robežām. Diemžēl jāpiekrīt ukraiņu publicistei Larisai Vološinai, kas raksta ukraiņu avīzē "Deņ", ka šis trakums neattiecas uz pagājušo karu (Otrais pasaules karš), bet gan karsti gaidīto nākamo karu. Tas ir iemesls, kas neļauj uz 9. maija pasākumiem skatīties gluži mierīgi – kā vienīgi uz kaut ko tādu, kas notiek reizi gadā.