atis klimovics
Foto: LETA
Kāds blogeris ukraiņu portālā "Inforesist" trāpīgu ierakstu veltījis lielā kaimiņa agresivitātei, rodot gluži vienkāršu pārspīlētās apetītes izskaidrojumu. Patiesi – kādēļ trīsdesmit gadus no vietas būvēt jaunus ceļus, attīstīt infrastruktūru kopumā, ja to visu var iegūt pavisam īsā laikā? Nepieciešams vien pienācīgs daudzums paklausīgu un spējīgu karavīru, lai zibenīgi iegūtu savā rīcībā visu gatavo komforta zonu.

Kā, piemēram, Gruzijā, kur 2008. gadā iebrukušie krievu karavīri, ieraudzījuši gruzīnu armijas kazarmas, vien spējuši iesaukties – paskat, kā viņi dzīvo! Tiesa, tur gluži osetīnu tautas "atbrīvotāji" nepalika, taču pašā Dienvidosetijā, tāpat kā Abhāzijā, tagad ir prāvs un uz pastāvīgu dzīvi izvietots Krievijas armijas kontingents.

Droši var teikt, ka tās nav sliktākās dienesta vietas, uz kurieni iespējams nosūtīt krievu karavīrus. Gruzija ir stratēģiski izdevīgā vietā esoša valsts, bez tam arī ļoti auglīga. Krievu armijas vienības pēc 2008. gada invāzijas pamanījušās pietuvoties līdz nieka 40 kilometriem no galvaspilsētas Tbilisi. Pārlieku draudīgs tuvums. Kamdēļ tas krieviem vajadzīgs, reiz vaicāja mans draugs no Kahetijas, zemes taču viņiem gana. Izsmējīgi atbildēja žurnālists Tengizs – lai varētu sēdēt pie kaukāziešu galda, dzert pakalpīgi lieto vīnu un klausīties saldus un pieglaimīgus tostus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!