Ģirts Greiškalns: Vai depozīta sistēma būs zelta plāksteris Latvijas nesakārtotajai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai?  (58)

Depozīta sistēma neaizlāpīs robus likumdošanā

Savulaik Dabas resursu nodokļa likuma iedibinātā atkritumu apsaimniekošanas kārtība bija iecerēta kā vides politikas īstenošanu veicinošs administratīvais rīks. Mainoties faktiskajai situācijai tirgū, politikas mērķiem un veiktajiem grozījumiem likumā, tā šobrīd kropļo konkurenci, padziļinot atkritumu apsaimniekošanas politikas nepilnības un neefektivitāti.

To apliecina arī pēdējos gados novērotā tendence – Latvijas atkritumu apsaimniekošanas nozari pakāpeniski ir pametuši visi uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu. Pēdējais šī gada sākumā Latviju atstāja zviedru kapitāla atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA "Ragn-Sells". Var jau priecāties, ka atkritumu apsaimniekošanas nozarē beidzot ir pārstāvēts tikai nacionālais kapitāls, tomēr, no otras puses, tas tikai parāda, ka nozare darbojas ārvalstu uzņēmējiem nesaprotami un tie ir zaudējuši cerību, ka kaut kas tuvākajā laikā uzlabosies.

Likstas Latvijas atkritumu apsaimniekošanas nozarē uzskatāmi ilustrējusi kā Konkurences padome[1], tā Valsts kontrole[2], uzsverot un kritizējot pašvaldību lomu un iesaisti, gan atkritumu apsaimniekošanas tirgū veidojot "savus" uzņēmumus, gan veicot pakalpojumu iepirkumus un nepietiekami uzraugot to kvalitāti. Šīs šķietami ar depozīta sistēmas ieviešanu nesaistītās nepilnības ir būtiski ietekmējušas atkritumu savākšanas sistēmas efektivitāti un sadārdzinājušas izmaksas, kuras jāsedz iedzīvotājiem.

Nav noslēpums, ka nereti pašvaldībās līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem neparedz kvalitātes prasības un līgumsodus par saistību neizpildi. Tādējādi daudzviet Latvijā iedzīvotājiem joprojām nav pieejami dalītās atkritumu vākšanas konteineri, kuros varētu izmest sašķirotos atkritumus. Līdzīgi "zaļo" saimniekošanu likuma vārds ierobežo arī tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumiem. Agrāk tie varēja noslēgt līgumu par komercdarbības veikšanas vietā radīto atkritumu apsaimniekošanu ar sevis izvelētu komersantu.

Savukārt pēc 2015. gada grozījumiem Atkritumu apsaimniekošanas likumā uzņēmumiem vairs nav iespējas izvēlēties, tādēļ piespiedu kārtā jāpaļaujas vien uz pašvaldības piedāvāto atkritumu apsaimniekotāju veiktspēju. Ņemot vērā, ka pašvaldībās atkritumu apsaimniekotājs tiek izvēlēts konkursa kārtībā vai ir pašai pašvaldībai piederošs uzņēmums, konkurences spiediens nepastāv. Tādēļ apsaimniekotāji var diktēt uzņēmējiem ne tikai cenas, bet arī līguma nosacījumus.

Tātad uzņēmējiem ir jāsamierinās ar tādu atkritumu apsaimniekošanu, kādu katra pašvaldība uzskata par labu esam. Tiesa, kā jau vairākkārt pierādījies, izvēloties zemākās cenas piedāvājumu vai pērkot "in-house" pakalpojumu pašvaldībās, ne vienmēr var saņemt labāko pakalpojumu. Tādēļ tas, vai uzņēmumu un iedzīvotāju radītie atkritumi tiks apsaimniekoti, kā to paredz ES labā prakse, ir galvenokārt uz pašvaldības un apsaimniekotāja sirdsapziņas. Tieši šo iemeslu dēļ mēs nevaram teikt, ka pašreizējā sistēma konceptuāli nedarbojas, jo tā netiek pietiekami kontrolēta un uzraudzīta.

Depozīta sistēma – VARAM darbības imitācija atkritumu apsaimniekošanas sektora sakārtošanai

Redzot jau vairāku gadu garumā VARAM mazspēju uzraudzīt un ietekmēt pašvaldību rīcību atkritumu apsaimniekošanas jomā, šī brīža ideja, ka ar depozīta sistēmu tiks atrisinātas visas atkritumu apsaimniekošanas problēmas, manuprāt, neiztur kritiku. Neviļus jāaizdomājas, ka, virzot sabiedrībā tik populāro depozīta sistēmas ideju, kāds cenšas paslēpt ilgstošu neizdarību atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanas jomā.

Depozīta sistēma šobrīd tiek popularizēta kā panaceja teju visām zināmajām atkritumu apsaimniekošanas nozares kaitēm, kas ne vien ļaus savākt grāvmalēs izmestos atkritumus, tikt galā ar uzkrātajiem riepu kalniem un ik pa laikam degošajām nelegālajām atkritumu uzglabāšanas vietām, bet arī sasniegt ES rādītājus un ieviest ilgi gaidīto kārtību atkritumu apsaimniekošanas nozarē.

Diemžēl, iedziļinoties nozares šī brīža situācijā, top skaidrs, ka uz depozīta sistēmu liktās cerības neattaisnosies un tā būs "zelta plāksteris" šodienas likumdošanas robiem. Lai sakārtotu atkritumu apsaimniekošanu Latvijā, nav nepieciešams ieviest dārgus risinājumus, bet gan būtu jāsāk ar pašu vienkāršāko – normatīvo aktu kritisku pārskatīšanu, nepilnību novēršanu un stingrākas pārraudzības īstenošanu, par ko norāda gan Konkurences padome, gan Valsts kontrole. Tas šķiet tik acīmredzami, ka, no malas raugoties, kļūst kauns to politiķu vietā, kas to prasmīgi izliekas neredzam.

Tiesa, nav jau gluži tā, ka dārgi risinājumi mūsu politiķu aprindās būtu kas jauns. Latvijā ne vienu reizi vien pirmsvēlēšanu periodā kas līdzīgs jau redzēts – cīņā par vēlētāju balsīm tiek izcelta kāda viena nozare vai problēma, pieņemti pārsteidzīgi lēmumi – un jautājuma šķietamās sakārtošanas rezultātā visi iedzīvotāji nākamajos gados par pakalpojumu maksā krietni vairāk. Pirms desmit gadiem sabiedrība un politiķi, piemēram, uzskatīja, ka zaļās enerģijas atbalsts, kā līdzekli izmantojot obligātā iepirkuma komponenti, ir vitāli nepieciešams, un tikai pēdējā laikā tiek runāts, ka atjaunojamā elektroenerģija būtu jāražo tā, lai to varētu brīvi pārdot atvērtajā tirgū bez jebkāda atbalsta.

Līdzīga situācija politiskajā arēnā vērojama depozīta sistēmas kontekstā. Šobrīd tiek aktīvi kultivēta ideja, ka depozīta sistēmā katrs iedzīvotājs, nododot PET pudeli, saņems 0,10 eiro. Tomēr neviens neatceras pateikt, ka, pērkot dzērienu veikalā, iedzīvotājiem vajadzēs papildus samaksāt nevis 0,10, bet gan 0,15–0,17 eiro, jo depozīta sistēmu vajadzēs arī uzturēt. Manuprāt, pirms Latvija vēlas tērēt aptuveni 30–35 miljonu eiro investīcijas depozīta sistēmas ieviešanai un teju 10 miljonus eiro katru gadu tās uzturēšanai[3], kuras segs iedzīvotāji no saviem maciņiem, prātīgāk un krietni lētāk būtu sakārtot tagadējo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Tās infrastruktūras izveidē jau veiktas desmitiem miljonu eiro lielas investīcijas. Netiek runāts arī par to, kādā veidā, ieviešot depozīta sistēmu, līdzšinējie iedzīvotāju nodokļi un maksa par atkritumu apsaimniekošanu tiks samazināta vai pārskatīta.

Tāpēc, pirms VARAM nāk klajā ar jaunām un dārgām idejām atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilnveidošanai, svarīgi, lai spēles laukums tiktu sakārtots. Tikai tad, kad tagadējā sistēma būs pareizi ieviesta, organizēta un uzraudzīta, kad gan Konkurences padome, gan Valsts kontrole savos nākamajos ziņojumos nenorādīs uz būtiskiem trūkumiem un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas problēmām, varēsim atgriezties pie depozīta sistēmas ieviešanas jautājuma. Tiesa, ļoti iespējams, ka tad gan vairs tas nebūs nepieciešams, jo valsts mērķi saistībā ar otrreizējo atkritumu pārstrādi būs sasniegti.

[1]https://www.kp.gov.lv/documents/d7e2ca43e14062db7334cd84699ab8de4be91aa1

[2]http://www.lrvk.gov.lv/uploads/reviziju-zinojumi/2014/2.4.1-14_2014/informativais-zinojums_06-02-final.pdf

[3]http://www.la.lv/aprekinats-cik-latvija-izmaksas-depozita-sistemas-ieviesana/