Visasākās emocijas rodas ap 9. maija svinībām, kuras liela daļa latviešu uztver ļoti negatīvi, pat uzskatot, ka "krievi svin okupāciju" un visas no tās izrietošās represijas un pāri darījumus latviešiem (un, godīgi sakot, ne tikai latviešiem). Šī pasākuma aina (esmu pāris reižu bijis klāt, ar 9. maija svinētājiem var aprunāties gan latviski, gan angliski) faktiski ir niansētāka. Apmeklētāji bieži piemin karā kritušos, tiem kādi senči vai radi cīnījušies pret Hitlera Vāciju, un viņiem nav simpātiju pret totalitāro padomju režīmu. Tomēr kopaina var atstāt samērā drūmu padomju stila balagāna iespaidu, un to pastiprina bļauri, dzērāji un radikāļi, kas sev pievērš daudz lielāku uzmanību nekā, teiksim, 35 gadus vecs labi latviski runājošs vīrietis, kas noliek ziedus, pieminot savu vecotēvu, un klusi skaidrā prātā kopā ar ģimeni dodas mājās.
Savukārt radikāļi nemitīgi par sevi atgādina, publicējot dažādas preteklības (Aleksandrs Gapoņenko) un skarbi prasot pārejas uz valsts finansētām mācībām tikai latviešu valodā atcelšanu (Vladimirs Lindermans un Tatjana Ždanoka). Tam klāt nāk televīzijas pārraides krievu valodā, kas satur naidīgus murgus par Latviju un Rietumiem. Manās mājās (ir ģimenes locekle, kura tos skatās) krievu televīzijas kanālus pazīstu tikai ar savu apzīmējumu "screaming Russians" (kliedzoši krievi). Runa ir par sarunu šoviem, kur sastrīdējušies ģimenes locekļi, piekrāptas sievas, neatzīti ārlaulības bērni u. c. bieži skaļi risina savus konfliktus. Pieņemu, ka daudzi "naida kanālu" skatītāji skatās tieši šādas pārraides un vecas filmas, nevis ziņas un politiskos komentārus.
Daļa sabiedrības priecājas par represijām
Nav pārsteigums, ka sākusies sabiedrības un varas iestāžu reakcija pret šīm parādībām – bet vai reakcija ir pareizā? Vai tā neapzināti neapdraud demokrātijas un vārda/izteiksmes brīvības pamatus Latvijā? Kad saņēma ciet Gapoņenko un jau Krievijas un Latvijas cietumos pabijušo Lindermanu, sociālajos tīklos valdīja "tā viņiem vajag" noskaņojums. Tāpat cilvēki priecājās, ka "beidzot" sākta kriminālizmeklēšana pret Ždanoku. Bet par ko ir lieta? Kamēr izmeklētāji neliks galdā pierādījumus, ka minētās personas reāli gatavoja vardarbīgu apvērsumu pret demokrātisko iekārtu Latvijā vai rīdīja sev apkārt stāvošo pūli rīkot grautiņu, vienīgie "pārkāpumi", šķiet, ir daudziem nepatīkamu un pretīgu ideju izplatīšana jeb "runas/domas noziegumi". Manuprāt, šāds jēdziens – noziedzīga doma – atrodas uz slidenās autoritārisma sliekšņa slīpnes.
Nelaiķis ASV žurnālists Entonijs Lūiss (Anthony Lewis), kas plaši rakstīja (arī grāmatas) par vārda brīvības jēdzienu amerikāņu jurisprudencē, rakstīja (brīvi tulkojot no angļu valodas): "Brīvība domāt citādi neaprobežojas tikai ar tām lietām, kurām nav lielas nozīmes. Tādā gadījumā tā būtu tikai brīvības bālā ēna. Jautājuma būtības pārbaude ir tiesības domāt atšķirīgi par lietām, kas skar pastāvošās kārtības kodolu. Ja mūsu konstitucionālajā zvaigznājā ir viena fiksēta zvaigzne, tā ir princips, ka neviena oficiālā vara, ar augstu vai sīku statusu, nevar noteikt "pareizo ticību" politikā, nacionālajos jautājumos vai citās lietas, par kurām var būt viedokļi, tāpat arī nedrīkst piespiest pilsoņus ar vārdiem vai darbiem tām izteikt savu uzticību."
Izskatās, ka Latvijas varas iestādes ar cietuma draudiem vēršas pret nepopulāru un pretīgu uzskatu paudējiem, lai iebiedētu citus. Nākamais solis var būt melnā humora pilni centieni daļēji vai pilnībā apturēt Krievijas TV kanālus. Diemžēl tie izplatās arī pa optiskās šķiedras vadiem un, ja nepieciešams, šifrētā veidā kopā ar visu milzu starptautisko datu plūsmu. Pat PSRS laika "zāģi", ko lietoja pret "naidīgām Rietumu radio balsīm", diez vai varētu atjaunot, un kanālu izslēgšana vai interneta bloķēšana (kā to dara "diždemokrātija" Ķīna) novedīs pie tā, ka brīvā Latvijā dzimuši un auguši jaunieši izmantos savas hakeru mākas, lai "bābuška" varētu skatīties savu krievu saturu. Turklāt cenzūrai ir divi gali – ne tikai aizliegt vienam paust savu viedokli – lai cik tas nebūtu aplams un riebīgs –, bet arī pārējiem aizliegt to dzirdēt. Ar kādām tiesībām?
Krievu TV kanālus varētu izdalīt vai "slīcināt"
Kas attiecas uz televīziju, varbūt "labākais" kompromiss būtu pamazām pierunāt visus kabeļtelevīzijas operatorus (ne tikai "Lattelecom") radīt atsevišķu krievu TV maksas paku. Tas, visticamāk, sadārdzinātu televīzijas pakalpojumus kopumā. Gan latviešus, gan krievus Latvijā nekas nesatrauc vairāk kā cenu kāpums par ikdienā pierastām precēm vai pakalpojumiem. Bet iespēja ir...
Vēl viens variants būtu krievu kanālus "slīcināt" milzu satura gūzmā, kas būtu iespējams, pa kabeļiem un optiku retranslējot visu bezmaksas saturu (indiešu, arābu, "kā zāle aug", vingrošanas, suņu kopšanas, zirgu sporta, dažādu sektu sludinātāju un simtiem citu kanālu), ko piedāvā satelīti virs mūsu puslodes. Manam brālim ASV ir šāds kabeļtelevīzijas pieslēgums, kas, cik saprotu, maksā vismaz divreiz vairāk par "Lattelecom", aptuveni 40 eiro mēnesī, un piedāvā vairāk nekā 300 kanālus. Ej nu meklē savus krievus starp "mēs ķeram butes" "fišinga" kanālu un piektdienas pātariem (arābu valodā) no Beirūtas mošejas.
Protams, tā sauktajai Krievijas naida propagandai arī varētu pretdarboties, paplašinot profesionālu vietējo saturu krievu valodā, taču, cik saprotu, Latvijas vai kopēja Baltijas krievvalodīga televīzijas kanāla radīšanu neatbalstīja mūsu pašu Nacionālā apvienība (NA), jo tas mazinātu spiedienu nelatviešiem mācīties latviešu valodu. Tātad kārtējais bē...
Turpinot iesākto ceļu un kurinot sabiedrības skaļās daļas noskaņojumu apjūsmot represijas un prasīt vēl, drīz vien izslīdēsim no brīvo demokrātiju topa, cietumos turēsim "pareizos" politiskās domas noziedzniekus un pat nepamanīsim, ka esam ar sajūsmu atrakuši "glavļit" jeb valsts cenzūras iestādes kapu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!