Visasākās emocijas rodas ap 9. maija svinībām, kuras liela daļa latviešu uztver ļoti negatīvi, pat uzskatot, ka "krievi svin okupāciju" un visas no tās izrietošās represijas un pāri darījumus latviešiem (un, godīgi sakot, ne tikai latviešiem). Šī pasākuma aina (esmu pāris reižu bijis klāt, ar 9. maija svinētājiem var aprunāties gan latviski, gan angliski) faktiski ir niansētāka. Apmeklētāji bieži piemin karā kritušos, tiem kādi senči vai radi cīnījušies pret Hitlera Vāciju, un viņiem nav simpātiju pret totalitāro padomju režīmu. Tomēr kopaina var atstāt samērā drūmu padomju stila balagāna iespaidu, un to pastiprina bļauri, dzērāji un radikāļi, kas sev pievērš daudz lielāku uzmanību nekā, teiksim, 35 gadus vecs labi latviski runājošs vīrietis, kas noliek ziedus, pieminot savu vecotēvu, un klusi skaidrā prātā kopā ar ģimeni dodas mājās.
Savukārt radikāļi nemitīgi par sevi atgādina, publicējot dažādas preteklības (Aleksandrs Gapoņenko) un skarbi prasot pārejas uz valsts finansētām mācībām tikai latviešu valodā atcelšanu (Vladimirs Lindermans un Tatjana Ždanoka). Tam klāt nāk televīzijas pārraides krievu valodā, kas satur naidīgus murgus par Latviju un Rietumiem. Manās mājās (ir ģimenes locekle, kura tos skatās) krievu televīzijas kanālus pazīstu tikai ar savu apzīmējumu "screaming Russians" (kliedzoši krievi). Runa ir par sarunu šoviem, kur sastrīdējušies ģimenes locekļi, piekrāptas sievas, neatzīti ārlaulības bērni u. c. bieži skaļi risina savus konfliktus. Pieņemu, ka daudzi "naida kanālu" skatītāji skatās tieši šādas pārraides un vecas filmas, nevis ziņas un politiskos komentārus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!