Līdzās pastāv "jauno, veiksmīgo, uzņēmīgo" burbulis un trūcīgo jeb, pirmo slengā, "sliņķu, čīkstuļu un neveiksminieku" dzīves telpa. Tāds pretnostatījums gan nepalīdz ieraudzīt, skaidri nosaukt nabadzību, aiz vai uz kuras robežas ir ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, un problēmu risināt.
Latvijā nabadzība ir "neredzama" – mēs to eksportējam. Pēdējos gados aktīvi darbojoties ar Latvijas cilvēkiem emigrācijā, papildus profesionālās un personiskās izaugsmes motivētai izbraukšanai skaudri redzu arī bēgšanu no nabadzības, īpaši pēckrīzes gados. Šis "eksports" ir devis iespēju daudziem atsperties un veidot nodrošinātāku dzīvi ārzemēs. Bet Latvijā tas ir atstājis tukšas sētas laukos, darbvietas uzņēmumos un solus skolās, ko varētu pildīt nabadzības vai tās draudu dēļ aizbraukušās ģimenes. Nabadzību "neredz" – mēs to slēpjam aiz kauna vai līdzcilvēku atbalsta plīvura, neļaujot politikas veidotājiem sejā ieraudzīt tās patieso apmēru. Pašlepnā sabiedrībā, kur valda veiksmes kults, trūcības blakne ir novēršanās, no vienas puses, un noslēgšanās sevī, no otras puses, – nespējot uzturēt attiecības, saņemties iziet sabiedrībā vai pat uz darba interviju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!