Eiropas Savienība stieg eksistenciālā krīzē. Pēdējo desmit gadu laikā greizi ir sagājis viss, kas vien varēja saiet greizi. Kā gan politiskais projekts, kas lika pamatus Eiropas pēckara mieram un labklājībai, varēja nonākt šādā situācijā?
Manā jaunībā neliela vizionāru grupiņa Žana Monē vadībā pārveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu vispirms par Eiropas kopējo tirgu un tad par Eiropas Savienību. Manas paaudzes cilvēki bija entuziastiski šā procesa atbalstītāji. Manā skatījumā ES bija idejas par atvērtu sabiedrību iemiesojums. Tā bija brīvprātīga vienlīdzīgu valstu asociācija, kas sagrupējās un daļu no savas suverenitātes ziedoja kopējam labumam. Mani vēl aizvien iedvesmo ideja par Eiropu kā atvērtu sabiedrību.
Taču kopš 2008. gada finanšu krīzes ES šķiet nogājusi no ceļa. Tika pieņemta fiskālās taupības programma, kas noveda pie eiro krīzes un pārvērta eirozonas valstu attiecības par kreditoru un debitoru attiecībām. Kreditori izvirzīja nosacījumus, kādus debitoriem vajadzēja, taču nebija iespējams izpildīt. Šādas attiecības nebija nedz labprātīgas, nedz vienlīdzīgas – pavisam pretēji tam kredo, uz kura balstījās ES izveide.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!