Mulsums un pārmetumi sev par allaž iekavēto un nepagūtajiem darbiem tikai palielina nelāgo noskaņu, ko vēl ļaunāku padara nojausma par to, cik laba būtu varējusi būt šī diena, ja ne tik lielā mērā būtu sekmējusies valsts nozagšana. Apziņa, ka citur ir vēl daudz sliktāk, daudz nepalīdz, bet viens gan ir skaidrs – būtu gribējies sasniegt daudz vairāk. Gan pašam, gan arī valsts līmenī kopumā. Zināmā mērā grūti laužama situācija, kas jau sen ieguvusi šodienas vaibstus, turklāt tie ievērojami nostiprināti.
Nav viegli atrast pareizos vārdus, kas tādā gadījumā darāms. Bažas kļūt smieklīgam aptur daudzus, un labi domāti aicinājumi izpaliek. Ne reizi nācies dzirdēt kaut ko līdzīgu: "Pamēģiniet maniem bērniem trīsdesmit gadus sasniegušo paaudzei pateikt, ka viņiem drīzāk vajadzētu kaut ko piedāvāt valstij, nekā gaidīt no tās. Smiesies un teiks – lai vispirms piemēru parāda lielie valsts apzadzēji un uzpūstais valsts aparāts." Kā viņus uzrunāt, patiesi komplicēts jautājums. Lai ar priekšlikumiem nāk talkā daudzi zināmie eksperti un viedokļu līderi, taču man lielu cieņu izraisa ierindas zemessargs (viņa) no trešās brigādes, kas par savu pienākumu uzskata dalību Zemessardzē un palikšanu dzimtenē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!