Juris Kaža: Pārdomas par praidu, naidu un jauniešiem  (163)

Piedalījos gājienā, jo uzskatu, ka, būdams heteroseksuāls trīs dēlu tēvs, piederu tai sabiedrības mažoritārajai kopienai, kura daļēji, ja ne lielā mērā, rada tās problēmas – aizspriedumus, diskrimināciju, pat naidu –, pret kurām Latvijas un citu valstu LGBT kopienas vēršas, ejot praidos un citādi prasot pret sevi nenosodošu un vienlīdzīgu attieksmi. Piedaloties kopā ar citiem, kurus pazīstu kā piederošus "heteronormatīvam" vairākumam, apliecināju, ka neesmu starp tiem, kas vēršas pret LGBT cilvēkiem, drīzāk atbalstu viņu centienus panākt vienlīdzību.

Īpaši iepriecināja, ka praidā piedalījās ļoti daudz jauniešu, ne tikai "20 un diez cik" paaudze, bet arī skolnieki un tīņi. Tā ir pazīme, ka sākusies būtiska paaudžu un attieksmes maiņa – viņiem vienā ziņā ir vienalga, ja kāds vienaudzis ir "citāds", bet vienlaikus viņi "citādo" atzīst, atbalsta un aizstāv. Citos vārdos, atvērta, rietumnieciski liberāla attieksme lielai daļai šīs paaudzes ir pilnīgi dabiska un pašsaprotama.

Pats esmu no pavisam citas paaudzes, kas atceras 60. gadus Rietumos, kad tālaika jaunatne sacēlās pret konformismu, pelēcību un nemitīgām kara un konfrontācijas bailēm, kas apzināti vai neapzināti ierobežoja sabiedrības diskusijas par būtiskiem sociālajiem, ekonomiskajiem un starptautiskajiem jautājumiem. Ne visi, kas sabiedriskajās parādībās un procesos saskatīja iemeslu pārmaiņām un reformām, bija "sarkano" kalpi, lai gan šis uzskats saglabājies vai, drīzāk, iefiltrējies Latvijas konservatīvā spārna uzskatos pat šodien. Atgādinu, ka blakus trauksmainajiem 1968. gada notikumiem – studentu nemieriem, pretkara kustībai, hipijiem un kontrkultūrai ASV un Rietumeiropā – vienlaikus notika Prāgas pavasaris, centieni ieviest vārda brīvību un atklātas politiskās diskusijas toreizējā komunistiskajā Čehoslovākijā. Blāvas un piesardzīgas atbalsis tam bija pat Latvijā.

Šī daļēji globālā 60. gadu antiautoritārā kustība atstāja pēdas, varbūt visvairāk ASV, bet arī citās Rietumu demokrātijās. Kā to reiz formulēja amerikāņu publicists Hodings Kārters III (trešais), beidzās "laiki, kad abortus veica pa kaktiem, kad geji slēpās skapī, sievietes uzturējās virtuvē, melnādainie sēdēja autobusa aizmugurē un prezervatīvus tirgoja zem letes". Citiem vārdiem, sāka sabrukt represīvā, uz tā sauktajām tradicionālajām vērtībām būvētā sabiedrība, paverot iespējas sadzirdēt un redzēt agrāk atstumtas un iegrožotas sabiedrības daļas.

Tagad Eiropā, ASV un arī Latvijā redzamas autoritārisma un populisma atgriešanās pazīmes, kaut vai tādā "sīkumā" kā dažu Nacionālās apvienības (NA) politiķu netiešā un neveiksmīgā uzbrukumā "Baltic Pride", prasot to pārcelt ārpus Rīgas centra – atsaucoties uz praida laikā paredzētiem ierobežojumiem piekļuvei Vērmanes dārzam. Saucienos pēc tradicionālām un ģimenes vērtībām arī skan "savējiem saprotams" cits vēstījums – atstumt un demonizēt tos, kuri neatbilst konservatīvām, parasti reliģijas ierobežotām šaurām normām, ieviest cenzūru skolu mācību materiālos un "uzraudzīt" medijus. Angliski šādu retoriku sauc par "suņa svilpīti", respektīvi, augstas frekvences svilpieniem, kurus dzird tikai suņi.

Sociālajos tīklos skan skaidrāka valoda – klaji ksenofobiski, rasistiski, bēgļiem, migrantiem un LGBT naidīgi ieraksti un izteicieni. Tas, protams, var būt tādēļ, ka tieši manās sociālo tīklu aprindās ir saradušies šādi cilvēki, bet tas arī atspoguļo daļas sabiedrības noskaņojumu. Un varbūt ir labi tā. Patiesībā esmu "par" naida runu. "Naida runa" un dažādas tumsonības un baiļu izpausmes ir jāspēj redzēt, kritizēt un atspēkot. Apklusinot naida runu, paliksim tikai kurli un akli pret procesiem sabiedrībā. Ja Vācijā pirms Hitlera nākšanas pie varas būtu bijis "Twitter" vai "Gesichtsbuch" (tātad "Facebook"), ārpasaule būtu daudz agrāk pamanījusi, ka lietas iet uz nelabāko iespējamo pusi. Vai tas būtu ko mainījis, nevar zināt. Taču tagad daudz labāk varam turēt roku uz sabiedrības pulsa un pamanīt, ja cilvēka sirdi sāk nomainīt kāda briesmoņa asinsrites pumpis.

Domāju, ka tā jaunā paaudze, kuru redzēju 9. jūnija praidā, būs pilsoņi, vēlētāji un, ar laiku, sabiedriskās domās veidotāji un likumdevēji, kas stāvēs kā pretspēks autoritārisma un aizspriedumu atdzimšanai. Viņi ir demokrātiskas, atvērtas, iekļaujošas Latvijas nākotnes cerība.