Plašākas sabiedrības iesaiste sakrīt ar to "ceļamaizi", kādu kongresam tā priekšvakarā ir devusi bijusī valsts prezidente Dr. Vaira Vīķe – Freiberga: "Zinātne ir par daudz svarīga, lai to varētu atstāt tikai zinātnieku rokās". Savu domu turpinot, V. Vīķe - Freiberga zinātni raksturo kā neatņemamu kultūras sastāvdaļu, kur ļoti būtiska loma ir sabiedrības kopējai izpratnei un attieksmei pret zinātni, savukārt kā pašu Latvijas zinātnieku lielāko nākotnes izaicinājumu viņa min spēju turēt līdzi tam zinātnes attīstības tempam, kāds ir pasaules attīstītākajās valstīs. Visu V. Vīķes – Freibergas uzrunu iespējams noskatīties šeit.
Piekrītot visam prezidentes sacītajam, manuprāt šis ir īstais brīdis, lai dalītos pārdomās par zinātnieku vietu un lomu mūsdienu sabiedrībā.
Zinātnieki un globalizācija
Viena no jomām, ko visai būtiski ir izmanījusi globalizācija un digitālās tehnoloģijas, ir zinātne. Zinātnieki jau gadsimtiem ilgi ir bijuši viena no sabiedrības mobilākajām daļām, par savu mājvietu visai bieži izvēloties nevis savas izcelsmes zemi, bet gan vietu, kur ir vislabākie apstākļi un nosacījumi pētniecībai. Kā piemēru var minēt Vilhelmu Ostvaldu (1853 – 1932), Nobela prēmijas laureātu (1909. gadā), kuru kā "savējo" slaveno zinātnieku statistikā iekļauj gan Latvija, gan Igaunija, gan arī Vācija. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs: savu zinātnieka karjeru vācbaltu izcelsmes pētnieks veidoja visu minēto mūsdienu valstu teritorijās. 21. gadsimtā zinātnieku mobilitāte ir ieguvusi vēl lielākus apmērus, jo kopējā pasaules atvērtība ir kļuvusi vēl lielāka. Lielākajā daļā pasaules attīstīto valstu ir novērsti jebkādi administratīvi šķēršļi, kas kavētu augsta līmeņa zinātnieku pievienošanos šajās valstīs esošajām augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Gluži pretēji – tiek meklētas dažādas iespējas, lai ar īpaši labvēlīgiem nosacījumiem citu valstu zinātniekus motivētu pievienoties pašmāju zinātnieku pulkam. Mobilitāti veicina arī angļu valodas kā starptautiskās zinātnes valodas nostiprināšanās. Nu jau kādu laiku vietējās valodas nezināšana nav izslēdzošs faktors zinātniskās darbības uzsākšanā lielākajā daļā rietumvalstu, kas vēl pirms pāris desmitgadēm būtu bijis absolūti neiespējami tādās valstīs kā Francija un Vācija. Ļoti strauji pieaug arī zināšanu plūsma, arvien lielāks skaits zinātnieku publicējas starptautiskos zinātniskos žurnālos, kuru zinātnisko kvalitāti uzrauga starptautiska redkolēģija, un žurnāla starptautiskā reputācija ir daudz svarīgāks faktors par to, kuras valsts kura institūcija to izdod.
Zinātnieki un ekonomika
Jau pieminēju, ka ar neapbruņotu aci var pamanīt, ka liela daļa attīstīto valstu meklē dažādus ceļus, lai piesaistītu arī citu valstu zinātniekus. Tiek īstenotas dažādas programmas – mērķstipendijas gan pieredzējušiem, gan arī jaunajiem zinātniekiem, doktorantūras studentus ieskaitot. Rodas visai loģisks jautājums – kāpēc tas tiek darīts? Atbilde ir atrodama, ja paanalizējam valstu – lielāko investētāju zinātnē tautsaimniecības struktūru. Gandrīz visas šīs valstis raksturo augsts IKP uz vienu iedzīvotāju un augsta tautsaimniecības produktivitāte. Ievērojams uzņēmumu īpatsvars, kas ražo produkciju vai piedāvā pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību.
Tās ir valstis, kurās dzīvē ir ieviesta "zināšanu ekonomika". Nav noliedzams, ka arī konkurence šo valstu grupā ir ļoti augsta, tāpat kā starp uzņēmumiem, kas ražo tehnoloģiski sarežģītu produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Kļūdas netiek piedotas un tām ir smagas sekas, kā lielisku piemēru var minēt Somijā dibināto uzņēmumu "Nokia". Kamēr mēs Latvijā joprojām vārdu Nokia lietojām kontekstā ar frāzi "mums ir vajadzīga Latvijas Nokia", pasaulē šo uzņēmumu jau lietoja kā piemēru konsekvencēm, kas notiek, ja panākumu eiforijā netiek sekots līdzi jaunākajiem zinātnes sasniegumiem jomā. No līdzīga likteņa tikai par mata tiesu izdevās izglābties zviedru telekomunikāciju gigantam "Ericsson".
Zinātnes lietās investē ne tikai tās valstis, kas jau ir pasaules topos, bet arī tās, kas vēlas modernizēt savu ekonomiku pat gadījumos, kad ar ienākumu daļu uz šo brīdi viss ir vairāk vai mazāk kartībā. Pie šīm valstīm Eiropā noteikti var pieskaitīt Austriju un Luksemburgu. Tieši Luksemburga ir labs piemērs, kad neraugoties uz valsts līderpozīcijām Eiropā IKP uz vienu iedzīvotāju valsts sākusi aktīvi investēt augstākajā izglītībā un zinātnē, apzinoties šo jomu izšķirošo lomu nākotnē. Dažu gadu laikā Luksemburga pamestas rūpnīcas teritorijā izbūvēja milzīgu universitātes kompleksu, taču ne mazāk investēja cilvēkresursos, panākot, ka puse akadēmiskā un zinātniskā personāla ir ārzemnieki.
Zinātnē cenšas investēt arī tās valstis, kuras mēģina izrauties arī no Latvijā bieži pieminētā vidējas produktivitātes un vidēju ieņēmumu slazda. Es šiem diviem apzīmējumiem pievienotu vēl trešo, kas nāk līdzi pirmajiem diviem – viduvēja reputācija. Pasaulē ir piemēri, kad tas ir izdevies, un visatpazīstamākais ir Singapūras stāsts. Noslēdzot šo sadaļu, jāakcentē, ka vienlīdz svarīgas ir ne tikai valsts, bet arī privātā sektora investīcijas, jo ekonomikas transformācija uz augstāku pievienoto vērtību un produktivitāti nav iespējama bez uzņēmumu līdzdalības. Uzņēmēju izpratne un arī ambīcijas (ne tikai jautājumos, kā nopelnīt) ir izšķirošs priekšnosacījums valsts izaugsmei.
Zinātnieki un zinātne
Pirmā lieta, ar kuru gribētos sākt, ir zinātnieka karjera. Ja uzsākt to var samērā ātri, pat studējot vēl tikai bakalaura līmenī, asistenta vai laboranta statusā iesaistoties kādā pētnieciskajā grupā, tad zinātnieka karjeras beigas visai bieži ir saistītas ar viņa došanos labākos medību laukos. Tas ir visai loģiski, jo galvenais bioloģiskais instruments, kas zinātniekam ir nepieciešams, ir viņa paša smadzenes, un kamēr tās darbojas, viņš var veiksmīgi nodarboties ar zinātni. Tātad zinātnieka karjera (ja viņš pats nepieņem lēmumu pamest zinātni kādu iemeslu pēc) var turpināties visas viņa dzīves garuma, tātad pusgadsimtu vai pat ilgāk.
Līdz ar to tāds process, kā paaudžu maiņa, zinātnē notiek ievērojami sarežģītāk, kā citas jomās. Ja kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas (kas notika 1990. gadā, tātad gandrīz pirms trīs desmitgadēm) mums ir nomainījušās vairākas basketbolistu un hokejistu paaudzes, un lielākā daļa no pašreiz spēlējošajiem ir dzimuši jau neatkarīgajā Latvijā, tad lielākā daļa no Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem savu zinātnieka karjeru bija sākuši vēl PSRS okupācijas periodā. Paaudžu maiņa zinātnē nav tikai Latvijas, bet globāla problēma. Ir veikti aprēķini, pēc kuriem var secināt, ka attīstītajās valstīs akadēmisko un zinātnisko karjeru augstskolās un zinātniskajos institūtos turpināt izdodas tikai aptuveni pieciem procentiem no doktora grādu ieguvušajiem, lai arī uz šādu karjeru cer aptuveni puse no tiem, kas iestājas doktorantūrā.
Bez darba protams grādu ieguvušie nepaliek, jo ir ļoti pieprasīti gan dažādos uzņēmumos, gan arī valsts sektorā. Gandrīz visos lielajos uzņēmumos ir savi pētnieciskie centri, kuri pēc savas darbības profila daudz neatšķiras no zinātniskajiem institūtiem. Diemžēl postpadomju telpā situācija ir sarežģītāka – 20. gadsimta 90. gadu ekonomikas transformācijas process ļoti cieši skāra arī zinātni. Tas, kā zinātniekiem un institūcijām bija jāsāk darboties pēc padomju saimnieciskā modeļa sabrukuma, radikāli atšķīrās no tā, pēc kādiem principiem zinātnes darbs tika organizēts PSRS. Būtībā Latvijā zinātniekus skāra identiski procesi kā rūpniecībā un lauksaimniecībā. Bija jāatrod jauni noieta tirgi (sadarbības partneri), jāmaina pozicionējums (pētījumu virzieni) un pašiem vairāk jārūpējas par finansējuma piesaisti. Ielēkt citās valstīs vairākas desmitgades slīpētajā starptautiskās zinātnes konkurences tirgū nebija vieglāk kā mūsu rūpniekiem un lauksaimniekiem, un arī rezultāti bija visai līdzīgi – liela daļa no šīs cīņas atteicās, to pat īsti neuzsākot.
Tie, kuri spēja pārvarēt komunikācijas un valodas barjeru (zinātnes valoda bija jāmaina no krievu uz angļu) un pielāgot savu pētniecību jaunajiem apstākļiem, profesionāli izdzīvoja. Kontekstā ar zinātnes jomai objektīvo lēno paaudžu nomaiņu ievērojama zinātnieku kopienas daļa notikušās pārmaiņas diemžēl joprojām nespēj pieņemt un tas ne tikai rada neveselīgu mikroklimatu nozarē, bet kavē nozares ilgtermiņa attīstību.
Aicinājumus atjaunot PSRS zinātnes pārvaldības modeli es liktu vienā grozā ar aicinājumiem atjaunot kolhozus un PSRS komandekonomiku kā tādu. Ieslīgstot pasīvā pozīcijā "neko nevaram izdarīt jo mums nav nauda" tiek radīti riski nozares reputācijai, kas savukārt mazina potenciālo pasūtītāju interesi zinātni Latvijā finansēt. Ļoti trāpīgi nepieciešamo pozicionējuma virzienu ir norādījis viena no Latvijas straujāk augušā jaunuzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs Uldis Zariņš: "No sabiedrības nevajag prasīt, bet sabiedrībai vajag piedāvāt." Visu U. Zariņa uzrunu iespējams noskatīties šeit.
Nākotnes scenāriji
Ar zinātnes kapacitāti nākotnes Latvijā vistiešākajā veidā ir saistīts jautājums, kas ir šī raksta virsrakstā. Tas ir nācijas pastāvēšanas jautājums, ko varam pārfrāzēt arī kā nācijas drošības un drošuma jautājumu, un tas attiecas gan uz šodienu, gan arī tuvāku un tālāku nākotni. Kamēr algu līmenis Latvijā ir tāds kā šobrīd, cilvēki turpinās braukt projām, un sistēmiska kļūda ir cerēt, ka palēnām pietuvojoties attīstītāku valstu esošajam līmenim ar ES kohēzijas politikas palīdzību, emigrācijas plūsmu apturēsim. Lieta tāda, ka arī šīs valstis nesnauž un arī tur algas pieaugs, un ja nepadarīsim mūsu ekonomiku gudrāku, plaisa nevis samazināsies, bet palielināsies. Ņemot vērā mūsu jaunās paaudzes valodu zināšanas un atvērtību mobilitātei, man šķiet, ka visus nākotnes riskus mēs nebūt neapzināmies.
Taču zemas starta pozīcijas ir ne tikai nolemtība, bet arī iespējas. Mainīt esošu sistēmu ir daudz grūtāk, kā attīstīt ko jaunu. Uzsākot jaunas lietas tukšā vietā, mēs pie finiša varam nonākt straujāk, nekā tie, kuriem vispirms jānoņemas ar esošās sistēmas transformāciju. Šo es attiecinu uz jaunu starpdisciplināru pētniecības virzienu radīšanu, jaunu zinātnisku grupu veidošanas eksperimentiem, startap domāšanas ieviešanu mūsu zinātnē. Otra pozitīvā ziņa, ka starptautiskajās zinātnieku plūsmās mēs nebūt neatrodamies pašā astē, bet gan kaut kur pa vidu, lai arī to paši nebūt neapzināmies. Nodarboties ar pētniecību Latvijā pievilcīgi šķiet ievērojami lielākam zinātnieku skaitam, nekā mēs paši iedomājamies.
Minēšu piemēru no Vidzemes Augstskolas: uz mūsu izsludinātajām postdoc vietām (iespēju trīs gadus par Eiropas naudu pilnā slodzē nodarboties ar pētniecību) pieteicās tuvu 30 jauno zinātnieku no ārzemēm - dažādām pasaules valstīm, un no šiem pieteikumiem mēs atlasījām četrus, kuri mums šķita piemērotākie. Saprotams, ka četri jauni ārvalstu zinātnieki nemainīs situāciju Latvijā kopumā, taču mūsu institūcijā noteikti, zinātnisko vidi padarot vairāk starptautisku. Ja šāda pieeja būtu īstenota valstī kopumā, mēs varētu panākt lūzumu punktu ļoti nopietnā šī brīža zinātnieku mobilitātes aspektā – mūsu zinātnieki uz citām valstīm brauc, taču pie mums ārzemnieki nebrauc. Mēs esam maza nācija un mēs nekad nespēsim saražot visas mums nepieciešamās zināšanas paši, līdz ar to mums kritiski svarīgs ir zināšanu imports, un zināšanas vislabāk pie mums var atnest zinātnieki, kuriem ir pieredze citās valstīs, kā arī ar citu valstu zinātniekiem kopīgi īstenoti projekti. Šobrīd mūsu nozares savu uzņēmumu vajadzībām vairumā gadījumu iepērk gatavas tehnoloģijas un iekārtas, kas ir radītas ārpus Latvijas. Zinātnes jaudas palielināšana ar lielāku starptautiskumu būtu viens no faktoriem, kas šo situāciju mainītu.
Latvijas zinātnieku kopienai eksistenciāli svarīgi savu domāšanu un darbu organizēšanu būtu pārslēgt uz augstāku proaktivitāti. Kā pirms dažiem gadiem konferencē Vidzemes Augstskolā teica toreizējais Latvijas Universitātes rektors Dr. Mārcis Auziņš, viņš ļoti priecātos, ja Latvijā akadēmiskās diskusijas vairāk notiktu par jautājumiem, kas būs aktuāli pēc 10 gadiem, nevis par jautājumiem, kas bija aktuāli pirms 10 gadiem vai vēl senākos laikos. Arī no savas pieredzes varu teikt, ka, ja nākat ar jau konkrētiem priekšlikumiem vai redzējumu konkrētu problēmu risināšanai, atbalsts atradīsies gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Vēlreiz jāuzsver arvien pieaugošā starpdisciplinaritātes loma. Zinātniekiem jāspēj izkāpt no savu jomu "kastītēm" un jāspēj radīt starpdisciplināri fundamentālās un lietišķās pētniecības produkti.
Noslēgt šīs pārdomas es gribētu ar atslēgas vārdu "pacietība". Nesen Latvijas ministriju valsts sekretāriem prezentēju Vidzemes Augstskolas jauno studiju programmu attīstības plānu, un man tika uzdots jautājums, kad tam visam būs taustāmi rezultāti. Es atbildēju – pēc 10 gadiem. No idejas līdz sabiedriskai ietekmei paiet vismaz 10 gadi. Gads (minimālais termiņš) jaunas programmas satura sagatavošanai, tad studenti mācās divus līdz četrus gadus, un tad dodas darba tirgū, kur pateicoties viņu pievienotajai vērtībai varam pamanīt, ka lietas sāk notikt savādāk. Kolēģi no Nīderlandes gan man teica, ka es visu gribot pārāk strauji, jo pēc viņu pieredzes tā īsti "Philips" kompānijas un valsts kopīgās investīcijas zinātnes industriālajos parkos viņi esot sākuši novērtēt un sajust pēc 20 gadiem. Tātad – ja vēlamies, lai mūsu bērni un mazbērni ir droši par savu darbu un dzīvi Latvijā, mums ir jāsāk darboties tūlīt. Strauji, mērķtiecīgi un pacietīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!