Zane Oliņa: Izglītība Latvijā – ir labi, vajag izcili  (120)

Bērni, kas šogad uzsāks mācības skolā, to pabeigs 2030. gadā. Viņiem jāiemācās dzīvot pasaulē, kas nemitīgi mainās, un nākotnē jābūt gataviem veidot savu ekonomisko, sociālo un kultūras vidi. Latvijā mācību saturu iepriekš pārskatījām pirms desmit gadiem, kad lielu uzmanību līdztekus nozīmīgu zināšanu apguvei pievērsām skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs.

Mēs un mūsu bērni ir saņēmuši gana labu izglītību atbilstoši šī brīža vajadzībām un iespējām. Taču jāsper solis tālāk, piedāvājot izglītību ar plusa zīmi. Ar frāzi "izglītība mūsdienīgai lietpratībai" saprotam nevis kādu noteiktu metodisko pieeju, bet gan mērķi, ko vēlamies sasniegt, lai skolēns spētu kompleksi lietot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās dzīves situācijās. Lietpratība ir izvēlēties pārliecinošus argumentus, lai pamatotu savu viedokli, aprēķināt nepieciešamo produktu daudzumu ģimenes svinību galdam, saskatīt mākslas darba ideju un sasaistīt ar savu personisko pieredzi, īstajā brīdī apspriedē paklusēt, kad izteikts neierasts risinājums, apjaust savas izpratnes robežas un formulēt precīzu jautājumu, lai meklētu nākamās atbildes, un vēl un vēl.

Tas nozīmē, ka jāmainās zināšanu ieguves veidam. Nepietiek ar pasīvu zināšanu bagāžas uzkrāšanu. Skolēnam jāsaprot, kādās situācijās viņam šīs zināšanas var būt noderīgas, jāprot saskatīt likumsakarības. Nepietiek ar prasmi izmantot konkrētu formulu, lai atrisinātu klasē redzētajam analogu uzdevumu, bet skolēnam nepieciešama arī izpratne, kādēļ tieši šī formula vai paņēmiens ir labākais konkrētajā situācijā. Nepietiek ar to, ka es zinu, ka vienmēr, iesēžoties automašīnā, ir jāpiesprādzējas, tam jākļūst par ieradumu.

Lietpratība kā mācīšanās rezultāts kļūst iespējama tad, ja skolā papildus tradicionālajām mācību jomām piešķiram vērtību arī ieradumiem un vispārīgajām jeb caurviju prasmēm – domāšanai, sadarbībai – un tiekam dziļāk, turpinot mainīt mācīšanas pieeju no gatavu zināšanu nodošanas uz skolēnu lielāku iesaisti mācībās. Skolēnam jādod daudz vairāk iespēju domāt un darīt pašam – salīdzinot, meklējot sakarības, praktiski modelējot, kā darbojas lietas, lai palielinātu iespēju, ka viņš to pratīs pārnest uz agrāk nepieredzētām situācijām. Ja skolēnam pašam vispirms skolotāja rūpīgi atlasītajos teikumos jāierauga, kā tajos saliktie komati palīdz saziņai, tad viņš iemācās dubultā – gan konkrētos pieturzīmju lietošanas nosacījumus, gan paņēmienus, kā izpētīt jebkuru jaunu lietu, ar kuru viņš dzīvē sastapsies.

Nenoliedzami, zināšanas ir lietpratības pamatā. Taču, nepiedāvājot skolēniem daudzveidīgas iespējas un paņēmienus, kā šīs zināšanas padarīt par savām, lietpratība nav iespējama.

Skolēnam vairāk darbojoties pašam, skolotāja loma tikai pieaug – izvēlēties piemērus, uzdevumus arvien pieaugošā grūtības pakāpē, sistemātiski mācīt paņēmienus, kā kaut ko paveikt, uzdot mērķtiecīgus jautājumus, vērot un konstatēt, ko skolēni nav sapratuši, lai pielāgotu nākamo stundu. Kad skolēniem ir skaidri sasniedzamie rezultāti, vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem vērtēs viņu darbu, viņi saņem konkrētu informāciju par to, kas viņiem jāuzlabo, ieguvums ir divkāršs – skolēniem ir iespēja sekot savai izaugsmei un plānot savu darbu.

Arī citas valstis strādā šajā virzienā, pievēršot uzmanību plašākam mērķu lokam, tai skaitā ieradumiem un vispārīgajām prasmēm, un atbrīvojot laiku mācību saturā, lai skolēniem būtu iespēja iedziļināties. Japāna ir viens no čempioniem starptautiskajos salīdzinošajos pētījumos matemātikā vairāku pētījumu ciklu garumā. Japānas skolēni matemātikā mācās izteikti mazāku skaitu tematu salīdzinājumā ar citām valstīm, taču konsekventi uzrāda augstākus rezultātus. Neraugoties uz starptautiski atzīto izglītības kvalitāti, Somija 2016. gadā ieviesa jaunu izglītības standartu, pievēršot lielāku uzmanību skolēnu sociāli emocionālajām prasmēm.

Latvijas skolotāju arsenālā ir lielākā daļa no minētajiem paņēmieniem. Ir daudz skolotāju, kas tos izmanto jau ilgstoši. Taču to nedara visi skolotāji, un tas nenotiek pietiekami sistemātiski. Ikvienam skolotājam dzīve kļūtu vieglāka, ja skolā visi darbotos pēc līdzīgiem principiem – kā ģimenē, kurā abi vecāki bērnus audzina, saskaņojot savas gaidas, prasības, audzināšanas paņēmienus, nekā darot to atšķirīgi vai vienatnē. Mums ir svarīgi skolā nostiprināt tradīciju, lai skolotāji regulāri sarunātos par to, ko un kā viņi māca bērniem, sistemātiski sekotu līdzi bērnu izaugsmei un kopā domātu par to, kā vislabāk atbalstīt konkrētā skolēna mācīšanos.

Kad šī organizācijas kultūra skolā būs pietiekami nostiprinājusies, tad bērni drīzāk ieraudzīs, ka procenti ir vieni un tie paši matemātikā, dabaszinībās, ķīmijā, ekonomikā un dzīvē, pratīs atrast paralēles starp stilu arhitektūrā, mūzikā, apģērbā un valodā. Piedāvājot iedziļināšanās iespējas un ierādot domāšanas un darīšanas rīkus, mēs pavērsim jaunus apvāršņus ikvienam bērnam un jaunietim zināt ne tikai vairāk, bet arī pamatīgāk.