Ja Franklins Rūzvelts varēja apsēsties pie viena galda Teherānā un Jaltā, bet Harijs Trumens Potsdamā ar Josifu Staļinu, ja Dvaits Eizenhauers varēja uzņemt Ņikitu Hruščovu Kempdeividā, ja Ričards Niksons, Džeralds Fords un Džeimss Kārters varēja sarunāties ar Leonīdu Brežņevu un Ronalds Reigans varēja pāris reižu, bet Džordžs Bušs veselas septiņas reizes satikties ar Mihailu Gorbačovu, kādēļ gan Donalds Tramps nevarētu pārspēt šos iepriekšējos rekordus un aprunāties ar Vladimiru Putinu vēl vairāk reižu?
Baltā nama emisāri sarunu vietas apskatē jau piekasīgi aplūkojuši Austrijas galvaspilsētu Vīni un priekšdarbus samitam sākuši. Nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons šonedēļ sarunu sagatavošanai apmeklē Maskavu. Trampam un Putinam jātiekas pēc NATO līderu 11.-12.jūlija samita Briselē.
Boltona pieturvietas Britu salās un Itālijā pa ceļam uz Maskavu varētu būt domātas, lai nomierinātu nervozos eiropiešus par Trampa nodomiem samitā ar Putinu, kas risināsies tikai dažas nedēļas pēc Trampa apjucinošā ierosinājuma, ka Krievija jāuzņem atpakaļ G7 rūpnieciski attīstīto valstu pulciņā, atmetot pretenzijas par Krimas aneksiju, par kuru tā 2014.gadā tika no kluba izslēgta.
Boltona pārrunās Eiropas galvaspilsētās diez vai izdosies sasteigti salīmēt aizvien saskatāmākās plaisas pāratlantiskajās attiecībās, kuras prezidenta karjeras sākumā Tramps tika vērtējis ar entuziasmu.
Līdztekus viņa acīmredzamajai vēlmei omulīgi sadzīvot ar Krievijas līderi, Baltā nama saimnieks īsteno aizvien nacionālistiskākus ārpolitiku un tirdzniecības politiku, kā arī veicot iznīcinošas kritikas pilnus personīgus uzbrukumus tradicionāli draudzīgiem līderiem, kuri nepiekrīt viņa viedoklim.
Trampa darba kārtība ar devīzi "Amerika vispirms" ir nostādījusi ASV domstarpībās ar pārējām G7 valstīm, sējusi būtisku nevienprātību ar Eiropu un Kanādu un riskē grozīt spēku līdzsvaru Āzijas un Klusā okeāna rajonā. Bet visskaidrāk berze izpaudusies Eiropā, kur bažas par Maskavu ir dabiskas un ģeogrāfiska tuvuma veicinātas.
Putinam divu lielvalstu samits ir nepieciešams. Krievijas zinātāji lēš, ka tikšanos ar Trampu Kremļa saimnieks uzskata par iespēju atvairīt Rietumu sankcijas, ar kurām Krievija tika aplikta par agresiju Ukrainā un ASV vēlēšanu iespaidošanu. Tikšanās ar Trampu Putinam nozīmē, ka līdz ar to viņš ir izkļuvis no izolācijas, ka viņi runās kā līdzīgs ar līdzīgu, un tieši to viņš vēlas. Putinam un Krievijai ir izdevīgi sarunāties ar Trampu apstākļos, kad ir sabojājušās Baltā nama saimnieka attiecības ar nelokāmajiem sabiedrotajiem, kas jo tālāk pasliktinājās pēc tam, kad ASV prezidents atteicās apstiprināt G7 dalībvalstu kopīgo paziņojumu Kvebekā.
Lai gan Tramps ir ieviesis ekonomiskās sankcijas pret Maskavu un izsūtījis virkni krievu diplomātu no ASV, viņš tiecas pēc draudzīgākām attiecībām ar Putinu, kura padotos amerikāņu izlūkdienesti apsūdz par iejaukšanos 2016.gada vēlēšanās. "Manuprāt, ir labāk, ja Krievija piedalās, nekā nepiedalās. Tāpat kā ar Ziemeļkoreju un jebkuru citu, ir daudz labāk ar viņiem sadzīvot, nekā nesadzīvot," Tramps pauda vēl šomēnes Kvebekā.
Trampa un Putina sarunas notiks jau pēc NATO samita (11.-12.jūlijs), kura centrālais temats būs nelokāma apņēmība pret Krievijas agresīvo drošības un ārējo politiku. ASV galvas uzstāšanās alianses galvenajā kopsapulcē droši vien iezīmēs arī gaidāmās Trampa un Putina galotņu tikšanās pamatkontūras.
Tikšanās ir nepieciešama arī Trampam: nespēt sarīkot samitu ar Putinu pēc tam, kad jau ir noticis sensacionālais samits ar Ziemeļkorejas Kimu, ASV prezidentam nozīmētu parakstīties par darba nespēju. Tas būtu zem Trampa kā biznesmeņa goda - pat tad, ja iepriekš zināms, ka Putins prot sarunu ekvilibristiku ne mazāk mākulīgi, kā Kim Čenuns, kuru pēc Singapūras dialoga attiecīgi novērtē par prasmi iegūt Vašingtonas piekāpšanos apmaiņā pret tukšu retoriku.
Tramps uzskata, ka ASV un Krievijai ir jānodibina daudz ciešākas sadarbības attiecības. Viņaprāt, abas valstis var sakopot spēkus, piemēram, terorisma apkarošanā Tuvajos Austrumos, lai gan daudzi eksperti šaubās, vai Maskavai var uzticēties kā ASV stratēģiskai partnerei.
Reizēm liekas, ka Tramps ir gandrīz vienīgais savā partijā un pat savā administrācijā, kas tiecas labot ASV attiecības ar Kremli. Bet runas par to, ka Trampa komanda sabotē iecerētās sarunas ar Krievijas valsts galvu, neizklausās ticamas. Grūti iztēloties, ka Baltajā namā kāds uzdrošinātos klaji sabotēt Trampa norādījumus - ne vienu vien viņš ir bargi atsēdinājis valdības sēdē vai plašākā saietā, un diezgan daudz ļaužu jau padzinis no Baltā nama. Pretēji britu bažām, Tramps ar Putinu tiksies nevis pirms, bet pēc NATO saieta. Tātad uz "Krievijas agresijas atturēšanas" apspriešanas brīdi ASV prezidents vēl nebūs ne Putina hipnotizēts, ne krievu spiegu apstarots.
Drīzāk problēma ir - gaidāmo sarunu saturs. Trampam un Putinam būs ārkārtīgi grūti censties noregulēt divu lielvalstu kardinālās - varētu sacīt, sistēmiskās - domstarpības. Pat dažas stundas ilgās sarunās tas ir neiespējami, jo nav un nevar būt vienā dienā vai mēnesī padarāms darbs. Sarunu rezultāti, protams, izrādīsies atkarīgi arī no tā sauktajām iestrādēm, no ekspertu, ārlietu resoru vadības un bruņoto spēku ģenerālštābu priekšnieku iepriekšējo pārrunu auglības.
Zviedru ekonomists un diplomāts Anderss Oslunds sociālajā tīklā Twitter bija atļāvies apjautāties, kamdēļ ASV un Krievijas samitam būtu jānotiek pirms Maskava nav nopietni aizdomājusies par karaspēka izvešanu no Donbasa.. "Nekādas noteikumu izvirzīšanas pirms samita nevar būt, un nav pareizi domāt, ka tikšanās ar mūsu prezidentu ir dāvana," atcirta Federācijas padomes loceklis, pazīstamais televīzijas propagandists Aleksejs Puškovs.
Vai gaidāmā ASV un Krievijas augstākā līmeņa tikšanās - svītrojot utopiskus sapņus par Sīriju un Ukrainu - nekļūs vien par augstākā līmeņa sabiedrisko attiecību pasākumu, kurā sarokošanās pie kamīna vai kāda vārdiski izplūduša dokumenta parakstīšana (gluži kā Trampa un Kim Čenuna satikšanās gadījumā) izvērtīsies par savdabīgu zibakciju?
Krievijā, tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, ļoti daudz kas ir atkarīgs no Pirmās personas. ASV vēlēšanu kampaņas laikā uzkrītoši saskatāmās Putina un viņa tuvākā loka simpātijas pret Trampu arī pašlaik vēl nav pilnībā izplēnējušas. Tramps intervijā CBN paziņoja, ka viņš "ļoti labi" satiek ar Krievijas prezidentu un G20 samita ietvaros Hamburgā viņiem bijusi "lieliska tikšanās". "Viņš lieliski saprot, ar ko runā, un ātri atbild uz jautājumiem. Es domāju, ka ir nodibinātas personīgas attiecības," pēc pirmās tikšanās par Trampu pateica Putins.
"Ja Trampa un Putina tikšanās palielinās saprašanos starp divām lielākajām kodollielvalstīm un ANO Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem, tad tas, šķiet, būs vairāk nekā derīgi izmantots prezidenta laiks," nupat ir lēsis amerikāņu politiskais komentētājs Daniels Depetris.
Globāli akūtākais ir jautājums par bezprecedenta bruņošanās sacensības iegrožošanu. Aizvien jaunu, precīzāku nāves ieroču attīstīšana var mainīt stratēģisko līdzsvaru. Viena puse var noticēt pati sev, ka tā varētu uzbrukt pirmā un padarīt nekaitīgu otru pusi, ar savām pārgudrajām bruņojuma un aizsardzības sistēmām nepieļaujot iznīcinošo atbildes reakciju. Jau pati domāšana šādā virzienā draud ar Aukstā kara padziļināšanos. Neatliek nekas cits, kā teoretizēt, ka savstarpējās atbruņošanās soļi būs nākamais, ilgi neatliekamais ASV un Krievijas galotņu apspriedes virstemats.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!