Divus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām pārliecinoši lielākais vēlētāju atbalsts ir partijai Nezinu. Mums vēlētājiem šajā periodā būs vien jāsadzīvo ar tukšu mucu tālu skanēšanu. Bet tas nav nekas jauns. Latvijas politikā ierasts priekšvēlēšanu laiks.
Manā skatījumā Latvijas tā saucamo partiju spektrs ir šāds. Protesta balsojumam savs procents ir bijis katrās vēlēšanās, tas jauno spēku lauciņš. Vēsturiski protesta balsis savāca viena partija. Tautas fronte pret PSRS, Tautas partija – pret bezsaimnieciskumu, Jaunais laiks – pret korupciju, Zatlera Reformu partija – pret oligarhiem. Iepriekšējās vēlēšanās par protesta balsīm cīnījās Reģionu apvienība ar Kaimiņu sarakstā un Sudrabas No sirds Latvijai, šogad tādu partiju ir jau trīs: KPV.LV, jaunie konservatori un Attīstībai Par.
Kaimiņš, tiesa, vairs gan nav nekāda jaunā cerība. Tieši tāpat kā virkne citu otrā ranga politiķu, kas nu pārbēguši zem jauniem partiju karogiem. Pie varas esošo kritika, pseido problēmu hipertrofēšana ir viņu maize. Partiju ideoloģiju nav, ir tikai sabiedrisko attiecību tehnoloģijas. Mēs redzam cīņai par varu polittehnoloģiski sagatavotus, apmācītus, bet tukšus cilvēkus. Kaimiņu, Gobzemu, Jurašu, Strīķi, Pavļutu, Pabriku bez vērtību orientācijas. Pavļuts cīnās pret OIK, kas viņam jau reizi neizdevās, esot Ekonomikas ministra krēslā. Strīķe un Jurašs cīnās pret korupciju, ko nespēja strādājot KNAB un Rīgas domē. Gobzems cīnās ar maksātnespējas administratoriem, kaut pats radīja šo sistēmu, esot pirmais Maksātnespējas administrācijas direktors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!