Inga Zemdega-Grāpe: Reģionālā politika. Uz papīra un realitātē  (128)

Papīra pasaule pastāv pati par sevi, bet realitāte dzīvo savu dzīvi. Dokumentos deklarēta reģionālā politika – policentriska attīstība jeb 21 reģionālais un deviņi nacionālie centri. Taču realitātē ir Rīga (pieskaitot Pierīgu) un citi reģioni, kas ir samērā strikti nodalīti. Piemēram, 43% no Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem ir investēti Rīgā un Pierīgā, vidējā alga reģionos ļoti būtiski atpaliek no galvaspilsētas, bezdarba līmenis vairākas reizes lielāks, attiecīgi darbvietu būtiski mazāk. Vienīgi Zemkopības ministrijas administrētajās darbībās ir saskatāms mēģinājums atbalstu sniegt līdzsvaroti, jo nozare tā izveidota.

Taču lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz "valsts vidējiem" rādītājiem, nevis konkrētās vietas specifiku. Vēl viena būtiska problēma – statistikas aprēķini. Pašreiz Centrālā statistikas pārvalde iesniedz iekšzemes kopprodukta rādītājus ar būtisku novēlošanos, pēc diviem gadiem, kas vairs neatspoguļo realitāti. Līdzīga situācija ir ar vidējās algas rādītājiem, ko Latgales plāns paredz salīdzināt ar Eiropas vidējās algas datiem, kas operatīvi nemaz nav iegūstami. Un šī kļūda rada nākamās, ko pieļaujam attiecībā uz nodokļu reformu, mājokļu programmu, iekšējo migrāciju un speciālistu piesaisti no trešajām valstīm. Kritēriji nav adekvāti, tādēļ nevar cerēt, ka arī rezultāti un mērķi tiks sasniegti.

Un ar to vēl nepietiek. Ik dienu publiskajā telpā dzirdam, ka algas aug un tuvojas jau vēlamajai tūkstoš eiro atzīmei. Mēs esam tik bagāti, lai piešķirtu brīvdienas gan pēc Dziesmu svētkiem, gan sagaidot pāvestu. Taču Latvija ir divu ātrumu valsts, kur ar pilnīgi citu jaudu attīstās Rīga un Pierīga, bet reģioni būtiski atpaliek. Man ir skumji, kad dzirdu – ja nespēj izdzīvot un samaksāt labas algas, tad tas nav perspektīvs bizness. Bet aiz katra uzņēmuma stāv darbvietas, vietējo reģionu un pilsētu attīstība, sociālā dzīve, skolas utt.

Un mēs atkal atgriežamies pie papīriem, kam ir ļoti maza sasaiste ar realitāti. Piemēram, Ministru kabineta noteikumu virsrakstos bieži ir tādi vārdi kā "uzņēmējdarbība", "atbalsts rūpniecībai" un tamlīdzīgi, taču saturiski dokuments neatbalsta to, kam tas domāts. Bieži zem tā visa slēpjas pilnīgi citu ideju realizācija, kur, aizbildinoties ar "uzņēmējdarbības stiprināšanu", tiek remontēti pašvaldību ceļi un siltināti bērnudārzi. Puspatiesības un pat atklāti meli ir caurvijuši mūsu ikdienu tik ļoti, ka uztveram to kā normu. Attiecībās ar valsti melojam paši sev. Iesniedzam no gaisa sacerētas atskaites, pielīdzinām atskaites, kā prasa kāda valsts iestāde. Vienīgais mērķis – lai liek mierā. Melojam, lai liek mierā mūsu pašu valsts.

Lasītājiem varētu būt pārsteigums, ka visā Latgalē ir vairs tikai aptuveni 40 tūkstoši privātajā sektorā strādājošo. Salīdzinājumam – tā ir viena Ventspils. Var aplēst, ka no 300 tūkstošiem pēdējā laikā Latviju pametušo 100 tūkstoši ir no Latgales. Pašlaik 45% iedzīvotāju strādā valsts un pašvaldību iestādēs, jo tie ir labāko algu maksātāji. Tikai 16% iedzīvotāju rada pievienoto vērtību. Latgales uzņēmumu apgrozījums pēdējo divu gadu laikā ir samazinājies par 18%, bet vairs tikai 25 uzņēmumi atlikuši ar vairāk nekā 10 miljonu apgrozījumu. Latgales uzņēmumu rentabilitāte nesasniedz 3%. Salīdzinājumam – Rīgā un tās reģionā šis rādītājs ir 5%. Visironiskākais ir tas, ka Latgale ir Latvijas nākotnes modelis no kāda Parīzes vai Londonas skatpunkta.

Ir aspekti, kuru dēļ loģiski un dabīgi turpināsies virzība Rīgas centrtieces virzienā. Piemēram, investoriem nav ne mazākās intereses investēt tālāk par stundas braucienu no Rīgas. Jo vairāk tāpēc, ka tas ir ne tikai ērtāk (laiks), bet arī lētāk (transporta izmaksas). Taču svarīgi – no Latgales aizplūst potenciālais darbaspēks. Esam aprēķinājuši, ka Latgalē 2030. gadā privātajā sektorā strādās vairs tikai astoņi līdz desmit tūkstoši iedzīvotāju. Salīdzinājumam – tas ir pašreizējais Dobeles vai Babītes iedzīvotāju skaits. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai uzņēmējs sāktu strādāt Latgalē.

Dabiskā centrtiece dara savu, kad valsts nav rīkojusies, lai to pagrieztu citā virzienā. Atbilstoši amatpersonu teiktajam ārpus Rīgas un Pierīgas nākotne ir Liepājai un Ventspilij, pateicoties ostām, kā arī Jelgavai un Valmierai, pateicoties ilgstošam un mērķtiecīgam industrijas nozaru piesaistes darbam. Pārējās pilsētas ir nolemtas. To Ekonomikas ministrija zināja vismaz pirms trim gadiem un neko realitātē nedarīja.

Pirmais solis ir atzīšanās – kāda reģionālā politika realitātē būs.

Pašreizējais variants – nedarīt neko. Es, protams, nerunāju par to, ka uz papīra cenšamies paši sev iestāstīt, ka mums ir policentriska attīstība. Atliek tikai lauksaimniecība un lauku tūrisms – lauku dzīvesstila cienītājiem. Viņiem jārēķinās, ka par dzīvesstila izvēli jāmaksā dārgi. Pieņemam faktus, ka izzūd ciemi, nākamās izzudīs mazās pilsētas, tad izzudīs reģionālās pilsētas, kas nav starp iepriekš nosauktajām. Ja pieņemam to par normālu scenāriju, tad valstij aktīvi būtu jāiesaistās iedzīvotāju pārvietošanā uz perspektīvajām pilsētām. Ir vajadzīgas lētas mājvietas Rīgā un ieplūstošo iedzīvotāju integrācija. Jāiekļauj ne tikai darbaspēks, bet arī tā pensijas vecuma vecāki un nepilngadīgie bērni – ir vajadzīgas vietas bērnudārzos un skolās.

Reģionu attīstības variants – tas nav tas pats, kas pašlaik uz papīra! Runājot par Latgali, uzskatu, ka Latvijai un Eiropai saglabāt un atgriezt Latgales populāciju ir drošības jautājums. Darbi, kas darīti līdz šim, ir vainagojušies ar pretējo, jo aizplūšana turpinās. Tātad ir vajadzīgi pilnīgi cita veida lēmumi. Risinājumiem ir daudzi praktiski piemēri kaimiņvalstīs un Skandināvijā. Valsts var izvietot valsts iestādes un aģentūras reģionos, investēt attālināta darba, mācību un saziņas iespējās. Lai panāktu rezultātu, valsts var izveidot pievilcīgu nodokļu politiku. Valsts var palīdzēt ar dzīvojamā fonda programmu un citām. Metodiska speciālistu apmācību un atgriešanās programma Latvijas un arī Eiropas universitātēs, plaši izvērsta un darba vidē balstīta profesionālā izglītība jauniešiem un pieaugušajiem. Investīcijas uzņēmumos ražības celšanai un darbvietu izveidei. Speciālistu piesaistīšana no trešajām valstīm ar noteikumiem, kas ir adekvāti reģionam. Idejas nav tālu jāmeklē – tās reģionālās politikas plānotājiem ir zināmas.

Svarīgākais ir pārvarēt šķēršļus drosmīgu lēmumu realizācijai. Piemēram, jautājumi par Latgales speciālo ekonomisko zonu un tagad arī par tās noteikumu adaptēšanu jaunajai nodokļu likumdošanai tiek risināti gadu un vairāk. Tādā tempā tas vairāk izskatās pēc lēmumu novilcināšanas. Jāspēj pārvarēt šķēršļus, kas likuši mums izlikties, ka viss ir kārtībā. Ļoti ceru, ka nākamā Saeima daudz drosmīgāk pieņems lēmumus, kas ietekmē reģionu politiku, nevis būs tendēta uz papīru radīšanu, bet gan daudz vairāk domās par rezultātiem un mērķiem – valsts, kur valda labklājība, uzņēmumi ir attīstīti un cilvēki nodrošināti.