Tomēr pašlaik es nekādi nevaru atzīt, ka valsts būtu radījusi uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, jo ir valsts institūcijas un ierēdņi, kas ne tikai nespēj noformulēt skaidru un stingru viedokli, bet to mēdz arī nomainīt uz pilnīgi pretēju. Turklāt atsevišķas iestādes rīkojas kā viduslaikos, kad papildu līdzekļu iekasēšana no pavalstniekiem, izmantojot visus iespējamos ieganstus, bija ierasta prakse.
Es un mans dēls Filips Lipmans jau ilgāku laiku pret pašu gribu esam spiesti tiesāties ar dažādiem vieglu ienākumu tīkotājiem, starp kuriem diemžēl ir arī valsts iestāde – formāli valsts akciju sabiedrība Privatizācijas aģentūra (PA).
2009. gadā mans dēls oficiāli lūdza Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) sniegt skaidrojumu par viņa tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Finanšu instrumentu tirgus likuma saistībā ar viņa iecerēto “Grindeks” akciju iegādi.
Dēls par saviem līdzekļiem vēlējās iegādāties uzņēmuma akcijas un gribēja uzzināt, vai gadījumā, ja to īpatsvars kopā ar viņa vecākiem jau piederošajām akcijām pārsniegs 50 procentu no visām “Grindeks” akcijām, neiestāsies situācija, kad citiem akcionāriem jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums.
FKTK atbildēja – akcijas var droši pirkt, un pēc to iegādes pārējiem akcionāriem nevajadzēs izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Uzticoties FKTK iedrošinājumam, dēls iegādājās 0,04 procentus uzņēmuma akciju.
Taču tālākais jau bija īsts absurds. 2014. gadā FKTK viedoklis mainījās – pretēji iepriekš apgalvotajam esot iestājies pienākums izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Atrisinot strīdu, mana sieva pārdeva liktenīgos 0,04 procentus akciju.
Taču tad FKTK izraisīto haosu centās izmantot cilvēks, kurš pa to laiku bija nopircis un atkal pārdevis "Grindeks" akcijas un iedomājās, ka par tām taču varēja dabūt vairāk. Šis cilvēks cēla prasību tiesā, jo esot akcijas pārdevis pārlieku lēti – ja viņam būtu izteikts atpirkšanas piedāvājums, tad būtu ieguvis pāris tūkstošus eiro vairāk.
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šo prasību noraidīja, un tikko, 5. septembrī arī Rīgas apgabaltiesa atzina viņa prasību par nepamatotu. Varētu domāt, ka ar to arī viss beigsies. Bet – nē.
Ir labi zināms, ka visos laikos ir bijuši cilvēki, kas ar juridiskas ekvilibristikas palīdzību cenšas tikt pie vieglas peļņas. Taču ir skumji, ka līdzīgi uzvedas arī valsts institūcijas, kuru uzdevums it kā ir palīdzēt uzņēmējiem, nevis traucēt uzņēmējdarbībai. Šāda institūcija ir PA, kas ir gājusi individuālā akcionāra pēdās un sagatavojusi līdzīgu prasību.
Patiesībā izskatās, ka šīs iestādes mērķis ir uz privātuzņēmēju rēķina segt zaudējumus, ko tā iepriekš savas nekompetences vai kādu citu grūti saprotamu iemeslu dēļ ir nodarījusi valstij.
Atgādināšu, ka 2016. gada rudenī PA atklātajās izsolēs biržā pārdeva valstij piederošos un valsts pensiju speciālajā budžetā nodotos 2,29 procentus “Grindeks” akciju par cenu – 3,85 eiro par vienu akciju.
Tas tika izdarīts, neraugoties uz to, ka 2015. gadā "Grindeks" akciju cena biržā bija krietni augstāka – tā bija no 4,9 līdz 7,23 eiro par vienu akciju. Kāpēc PA izšķīrās par valstij tik neizdevīgu rīcību, nav zināms. Neviens tās vadību pie atbildības par šiem valstij nodarītajiem zaudējumiem nav saucis.
Taču šāda saukšana pie atbildības nebija izslēgta, un acīmredzot tieši tāpēc PA izlēma rīkoties kā tipisks avantūrists – censties pašu radītos zaudējumus piedzīt no uzņēmējiem, kuriem bija tā nelaime uzticēties FKTK maldinošajam atzinumam.
Es ticu, ka Latvija ir tiesiska valsts un taisnība galu galā uzvarēs. Taču tas nav normāli, ka gadiem jātiesājas tāpēc, ka uzņēmējs savulaik ir uzskatījis, ka FKTK ir nopietna institūcija un tai var uzticēties.
Protams, tagad, zinot, kā FKTK ir pieļāvusi katastrofu pēc katastrofas komercbanku uzraudzībā, mēs saprotam, kāds ir bijis patiesais kompetences līmenis, taču toreiz šādas pieredzes nebija.
Grūti pateikt, vai tā ir tikai sakritība, ka tieši reizē ar gadiem ilgās tiesāšanās iznākumu ap manu vārdu ir sākušās spekulācijas jaunajā sāgā saistībā ar vēl vienu Latvijas farmācijas nozares līderi – AS "Olainfarm".
Esmu bijis spiests atkārtoti paziņot, ka mani nākotnes plāni ir saistīti ar „Grindeks”, kas pašlaik strauji attīstās. Ir skaidrs, ka jezga ap "Olainfarm" farmācijas nozarei par labu nenāk, taču ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens atkal izliekas notiekošo nemanām.
Laikam jau pat uzņēmumu būtisks ieguldījums tautsaimniecības attīstībā un augstas pievienotās vērtības radīšana nepasargā no tā, ka valsts uzņēmumu vienaldzīgi uzskata par govi, kura ne tikai nav jābaro, bet kuru var paslaukt arī dažādos apšaubāmos veidos.
Labā ziņa tomēr ir tā, ka vismaz "Grindeks" jau ir sasniedzis tādu līmeni, ka šādā veidā uzņēmuma attīstību atsevišķi bezatbildīgi ierēdņi un politiķi gan var patraucēt, taču ne apturēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!