'SSE Riga': Ģimenes ar bērniem un sociālā nevienlīdzība. Ko darīt?  (59)

Vecāki, kas strādā gadījuma darbus un dzīvo no rokas mutē. Vecāki, kuri labprāt strādātu, bet nevar dabūt kvalificētu darbu, jo nepietiek izglītības. Strādājoši vecāki ar zemiem ienākumiem, kas tomēr skaitās pietiekami lieli, lai ģimene nevarētu pretendēt uz trūcīgo statusu un pabalstiem. Piemēram, trīs cilvēku ģimene, kuras mēneša ienākumi ir 400 eiro pēc nodokļu nomaksas – Ministru kabineta noteikumi paredz, ka viens no kritērijiem trūcīgā statusa iegūšanai ir pēdējo trīs mēnešu ienākumu apjoms uz katru ģimenes locekli, kas mēnesī nepārsniedz 128,06 eiro "uz rokas". Iemesli, kāpēc cilvēki nonāk neapskaužamā situācijā, ir dažādi, tomēr vairumā gadījumu iespējams iezīmēt galveno problēmu loku.

Nepietiekama vecāku izglītība, kas noved pie ilgstoša bezdarba vai slikti atalgota darba, ierobežotas pieejamības veselības aprūpe un sociālo darbinieku trūkums darbam ar riska ģimenēm – par galvenajiem nevienlīdzības iemesliem Latvijā vienisprātis ir gan pētījuma autori, gan aptaujātie eksperti.

Izglītības trūkums – apburtā loka stiprais pamats

Andrejs strādā par apsargu, viņa dzīvesbiedre mājās auklē trīs bērnus. Andrejs labprāt apgūtu kvalificētu profesiju, bet tam kā minimums vajadzīga deviņu klašu izglītība. Andrejs uz skolu pārstāja iet kaut kad septītajā klasē. Vidējam dēliņam Arturam vajag logopēdu, bet vecāki to nevar atļauties.

Visticamāk, mazais Arturs paaugoties kļūs par problēmskolēnu, atzīst Rīgas sociālā dienesta Latgales rajona nodaļas darbiniece Sandra Darkēvica. Gan pētījuma autori, gan aptaujātie eksperti atzīst – viena no galvenajām problēmām, kas cilvēkiem darbspējīgā vecumā neļauj iegūt labi atalgotu darbu, ir nepietiekama izglītība. Bez atbalsta viņi savu izglītības līmeni uzlabot nespēj, nokļūstot nabadzības apburtajā lokā.

Izglītības nozīme ir vērtība, kas iegūstama ģimenē, Sandra Darkēvica uzsver. Ja vecākiem pašiem mācības nav bijusi vērtība un viņi laika vai intereses trūkuma dēļ neseko līdzi bērnu sasniegumiem skolā, kādā brīdī bērns sāk atpalikt no pārējiem klasesbiedriem un izvēlas vairs neiet uz skolu. Turklāt bērniem no sociālo dienestu redzesloka ģimenēm nereti mēdz būt uzvedības problēmas vai īpašas vajadzības, taču viņi varētu itin veiksmīgi iekļauties izglītības sistēmā, ja saņemtu individuālu atbalstu, ir pārliecināta Sandra Darkēvica. Ja kāds aprunātos ar skolēnu pēc katras stundas, saprastu, kā viņš jūtas, kas padodas un nepadodas, ja uzslavētu, motivētu, izrādītu uzmanību, ko "parastie" bērni saņem no ģimenes. Šobrīd vienotas sistēmas problēmas risināšanai nav, vien daži centieni nevalstiskajā sektorā. Pašlaik ko līdzīgu dara projekts "PuMPuRS", kas ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu cenšas mazināt to bērnu un jauniešu skaitu, kuri pārtrauc mācības un nepabeidz skolu, katram projektā iesaistītajam skolēnam semestra sākumā izveidojot individuālu atbalsta plānu. Taču ar vienu šādu projektu ir par maz.

Arī neformālās izglītības pieejamība ir būtisks nevienlīdzības veicinātājs, un tas skar jau visdažādākās sabiedrības grupas. "Tas, cik daudz bērns var sasniegt, pašlaik ir ļoti atkarīgs no vecāku maksātspējas," atzīst Inete Ielīte, Latvijas Bērnu un jauniešu foruma vadītāja. Nepietiekamas iespējas spēju un talantu attīstībai ir ne tikai starp dažādām sabiedrības grupām – vērojama arī teritoriālā nevienlīdzība, bērniem lielajās pilsētās ir daudz vairāk subsidētu un pieejamu daudzveidīgu ārpusklases nodarbību nekā attālos lauku ciematos.

Pētījumā gūtās atziņas liecina, ka uz zināšanām balstītās sabiedrībās lielāks uzsvars tiek likts uz tehnisko un saziņas kompetenču apguvi un izmantošanu ikdienā – tur sociālā atstumtība un bezdarbs apdraud tikai pamatizglītību ieguvušos, tos, kas veic mazkvalificētu darbu, un tos, kuru prasmes ir novecojušas. Latvijā pieaugušo izglītības (PI) apsekojuma dati liecina, ka dalību mūžizglītībā nosaka dažādi faktori – gan iepriekšējais izglītības līmenis, gan nodarbinātības statuss, profesijas kategorija, vecums un prasmes, bet personas ar zemu, t. i., zemāku par vidējās un pamata, izglītības līmeni reti iesaistās PI pasākumos.

Pie ārstā vai tomēr pēc maizes?

Aptaujātie eksperti gan uzskata, ka realitātē situācija ir daudz dramatiskāka. "Nabadzības riskam pakļautās ģimenes bieži neapzinās veselības problēmu nopietnību," atzīst Inete Ielīte. "Bērns saslimst, mamma viņu pašas spēkiem daudzmaz apārstē, jo tā taču tikai saaukstēšanās. Taču šķietami vienkāršā saslimšana var atstāt uz mazo organismu sekas, kas sagādās nopietnas raizes nākotnē. Komplektā ar medicīnisko pakalpojumu pieejamības problēmām un izmaksām veselības jautājumi var viegli "izkrist" no personas redzesloka. Sak', kā izaugu es, tā izaugs arī mani bērni."

Katrs sestais mājsaimniecībā ar zemiem ienākumiem dzīvojošais jeb 17,1% atzinuši, ka finansiālu vai citu iemeslu dēļ ir atteikušies no vizītes pie ārsta vai ārstēšanas. Šis īpatsvars ir trīs reizes lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), kur no ārstēšanas minēto iemeslu dēļ atsakās 5,5% iedzīvotāju.

SSE Riga Mediju centrs konstatējis, ka 2015. gadā par neapmierinātām veselības aprūpes vajadzībām ziņoja 8,4% Latvijas iedzīvotāju, un tas bija ceturtais augstākais rādītājs starp visām ES valstīm. Iespējams, būtisks iemesls ir pacientu tiešo maksājumu īpatsvars, kas Latvijā ir viens no augstākajiem: 38,8% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem. Salīdzinājumam – Igaunijā tie ir 20,72%, Lietuvā – 31,27%, ES – 16,51%.

"Tomēr tas ir arī izpratnes jautājums," saka Inete Ielīte. "Nemainīgi aktuāls ir jautājums par veselības higiēnu – piemēram, mutes higiēna sākas ar to, vai un kā vecāki iemāca bērniem tīrīt zobus, kādu zobu pastu var atļauties nopirkt. Viņi nedomā par to, cik lielu iespaidu uz veselību atstāj bojāti zobi. Bērns ir tas, ko viņš ēd; tas attiecas gan uz fizisko, gan intelektuālo attīstību. Īpaši trūcīgajiem vecākiem un līdz ar to arī bērniem nereti nav izpratnes par to, kas ir pareizs uzturs. Bērni, kas nonāk krīžu centros, bieži cieš no bojātas kuņģa darbības."

Arī Sandra Darkēvica atzīst, ka sociālo darbinieku ikdienā nākas saskarties ar daudzām ģimenēm, kurās veselībai jāveltī īpaša uzmanība. Bērniem nereti nepieciešama speciāla pārtika. Šobrīd trūcīgajiem vecākiem situāciju mazliet atvieglo samazināts PVN zīdaiņu pārtikai un atsevišķi atbalsta pasākumi, piemēram, bezmaksas zīdaiņu uzturs ar HIV inficētām mātēm.

Palīdzība pašpalīdzībā: Cilvēkiem jādod iespēja savu dzīvi mainīt pašiem

Zane ar diviem maziem bērniem Rīgā ieradusies no laukiem. Viņas saimniecība izputējusi, laukos darba nav, tāpēc Zane nolēmusi meklēt laimi galvaspilsētā. Iekrājumi ir niecīgi, pirmā iemaksa par īres dzīvokli nesanāk, un Zane nav iedomājusies, kādas ir īres cenas lielpilsētā. Jaunā sieviete jūtas atvieglota, kad paziņu paziņas ielaiž viņu savā īpašumā – ar malku apkurināmā istabiņā koka mājas otrajā stāvā, tualete ir kāpņu telpā, karstā ūdens nav. Bērniem kādu laiku nāksies pagulēt vienīgajā dīvānā, viņa pati iekārtosies uz grīdas, jo citām mēbelēm vietas nepietiek.

"Zanes stāsts uzrāda tipisku tendenci, kad cilvēki labākas dzīves meklējumos dodas nevis uz ārzemēm, bet uz lielpilsētu, visbiežāk – uz Rīgu. Un atduras pret faktu, ka gan Rīgā, gan citās pašvaldībās katastrofāli trūkst dzīvojamās platības, kas būtu piemērota ģimenēm ar zemiem ienākumiem," saka Sandra Darkēvica. Rindās uz pašvaldības dzīvokļiem jāgaida ļoti ilgi, turklāt cilvēki netiek galā ar birokrātisko slogu, lai šajās rindās iestātos. Uz kādu no galvaspilsētas dzīvokļiem var pretendēt tie, kas vismaz piecus gadus ir deklarēti Rīgā un atbilst virknei kritēriju, piemēram, ģimenē jābūt bērnam ar invaliditāti, kuram nav savas atsevišķas istabas, trīs vai vairāk nepilngadīgiem bērniem utt.

Sandras ieskatā, pat ja Zanei izdotos iestāties dzīvokļu rindā, kamēr viņa un daudzi viņai līdzīgi vecāki sagaidīs savu kārtu, bērni jau būs zaudējuši to, kas viņiem nepieciešams veiksmīgas dzīves sākumam. Turklāt – kādu darbu varēs atrast Zane, ja viņai jāpieskata divi mazi bērni? Ļoti iespējams, jau pavisam drīz jaunā ģimene nonāks sociālo dienestu redzeslokā, atzīst Sandra: "Ģimenes pie mums nokļūst dažādu apstākļu dēļ, arī vecāki ir dažādi. Ar vairumu pieaugušo jāstrādā kā ar maziem bērniem – mazliet ar "pātadziņu", mazliet ar "burkāniņu". Taču vienlaikus viņiem jādod iespēja turēties pašu spēkiem un mācīties dzīvot, jāuzticas, jāatbalsta ar padomu, nenosodot un nesodot par dzīves situāciju, kādā viņi nonākuši." Viņa atzīst – tas ir kā dzimtas mantojums: vecāki, kuri nav saņēmuši atbilstošu aprūpi no savām ģimenēm, visticamāk, nepratīs parūpēties arī par saviem bērniem. Taču pieredze rāda, ka vairums šādu vecāku veiksmīgi mācās, sadarbojoties ar ieinteresētu sociālo darbinieku.

"Sociālo dienestu klientu vidū sastopamā vecāku paviršība nenozīmē, ka šie cilvēki savus bērnus nemīl. Viņiem lielākoties ir zemas pamatprasmes, viņiem pašiem jāmācās, ko nozīmē būt ģimenei, kā rūpēties par bērniem. Cilvēki aprod ar savu situāciju, iemācās izdzīvot un rast mazos dzīves priekus, nereti aizmirstot sev pajautāt – ko no tā iegūs mans bērns? Palīdzībai no ārpuses jāiet rokrokā ar sadarbību. Ja tā nenotiek, ja vecāki neapgūst vecāku prasmes un nerāda piemēru bērniem, arī bērni nākotnē nespēs veidot veiksmīgu ģimenes modeli. Latvijā ļoti trūkst kompetentu sociālo darbinieku, kuri varētu sniegt pienācīgu atbalstu," piebilst Sandra Darkēvica.

"Ja ar ģimeni strādā nopietni, ir cerība. Vecāki tiešām grib situāciju uzlabot – ļoti reti sastopami tādi, kuriem ir pilnīgi vienalga," ir pārliecināta arī Riebiņu novada sociālā dienesta vadītāja Sandra Sprindža. Viņa uzsver – šādām ģimenēm ļoti vajadzīgi ģimenes asistenti, kuri regulāri apmeklē ģimenes to dzīvesvietās, seko līdzi, lai cilvēki nezaudētu darbu, nodrošina atbalsta funkcijas utt.

Sociālo dienestu darbinieki atzīst – uzticēšanos iegūt nav viegli. Pilsētas leģendas ir dzīvākas par dzīvu un izplatās no mutes mutē, piemēram, populārs esot mīts par to, ka sociālo dienestu darbinieki saņem prēmiju par katru no ģimenes izņemto bērnu. Daļa riska ģimeņu jebkādu iestāžu iejaukšanos savā ikdienas plūdumā uztver kā apdraudējumu. Cilvēki netic sistēmai, baidās no tās un neuzticas tās pārstāvjiem. "Daudzi, kas nonāk sociālo dienestu redzeslokā, jau ir vīlušies sistēmā – tie ir bijušie bērnu nami audzēkņi, cilvēki, kurus kā nederīgus "izspļāvusi" vispārējā izglītības sistēma, vecāki, kas pabijuši ieslodzījumā, mātes, kuru bērni nonākuši krīzes centros," stāsta Sandra Darkēvica, norādot – tie, kuri patiešām nonākuši izmisumā, piemēram, uz ielas, palīdzībai ir atvērtāki. Sociālajam ielu darbam ir labi rezultāti – pat ja šie cilvēki, kas nereti ir atkarību valgā nonākušas sievietes ar maziem bērniem, kaut kādā ziņā ir samierinājušies ar savu dzīvesveidu, viņi spēj novērtēt rūpes un palīdzību. Tomēr ielu darbs šobrīd tiek veikts visai epizodiski. Atkal un atkal sociālie dienesti atduras pret kompetentu profesionāļu trūkumu, atzīst gan Sandra Darkēvica Rīgā, gan Sandra Sprindža Riebiņu novadā. Vienlaikus abas uzsver – ja izdodas tikt cauri biezajai aizdomu sienai, atbildes uz jautājumu, ko tu vēlies savā dzīvē mainīt, ir gluži tādas pašas kā ikvienam – audzināt bērnus mierā un labklājībā, darīt savu sapņu darbu, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un reizēm ar vienkāršu sarunu pietiek, lai iekustinātu pozitīvas pārmaiņas.

Ar pilnu pētījumu iespējams iepazīties šeit.

2018. gadā SSE Riga Mediju centrs veicis pētījumu "Nevienlīdzības seja", lai apzinātu, kādi faktori ekonomikas, finanšu, sociālajā, izglītības un veselības politikā veicina nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Pētījums, kas veidots sadarbībā ar aģentūru "Deep White", portretē nevienlīdzības sejas Latvijā, kopā ar sociālo dienestu, nevalstisko organizāciju darbiniekiem un nozaru ekspertiem meklējot gan lielus valstiskus risinājumus, gan mazāka mēroga radošu pieeju pašvaldību un nevalstiskā sektora līmenī.

Pētījuma autoru kolektīvs: Eiropas Parlamenta padomnieks juridiskajos, cilvēktiesību, justīcijas un iekšlietu jautājumos Aleksejs Dimitrovs, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) pētnieciskās grupas locekles Anna Pļuta un Anna Zasova, Veselības politikas jomā, bijusī Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece Biruta Kleina, ekonomists, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.