Jauni cilvēki vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nestrādā, nemācās, neapgūst amatu un nav reģistrēti kā bezdarbnieki, ir īpaši nozīmīga riska grupa. Viņi ir dažādi: tie ir jaunieši ar funkcionāliem traucējumiem, studenti, jaunās māmiņas, jauni cilvēki ar ļoti labām izglītībām, kas apmaldījušies savās izvēlēs, kādreizējie speciālo skolu un bērnu namu audzēkņi, ielu bērni.
Viņu nespēja un nereti arī nevēlēšanās iekļauties darba tirgū bruģē ceļu trūkumam mūža garumā. Taču celt savas dzīves kvalitāti kā pilsētās, tā lauku reģionos jauniešus kavē nepietiekama izglītība, pārāk zemu atalgots darbs un motivācijas trūkums, secina pētījums "Nevienlīdzības seja".
Kāds nesekmīgai atzīmei sakars ar autobraukšanas prasmēm?
Izglītība un motivācija ir divi svarīgi virzītājspēki, kas ietekmē faktiski visus nevienlīdzības aspektus, secināts SSE Riga darba grupas pētījumā. Zems vecāku izglītības līmenis, ilgstošs vecāku bezdarbs un likumsakarīgi finansiālo iespēju trūkums, nevienlīdzīgas iespējas pilsētās un lauku reģionos var atstāt nelabvēlīgu iespaidu uz jaunieti, kurš kādā dzīves brīdī izvēlēsies neturpināt mācības vai vienkārši apjuks plašo izvēles iespēju priekšā.
Lai jaunos cilvēkus sasniegtu un uzrunātu, motivētu izrauties no iestigšanas nabadzībā, jāiegulda liels darbs. Daudzus no šiem jauniešiem nevar sastapt parastajās jaunu cilvēku pulcēšanās vietās, stāsta Gunta Grīnhofa no projekta "Proti un dari", kas Latvijas pašvaldību paspārnē ar Eiropas struktūrfondu finansējumu cenšas palīdzēt jauniešiem atrast dzīvē īsto ceļu.
Speciāliste atzīst, ka saskaras ar samilzušām sistēmiskām problēmām: "Milzīga mūsu mērķgrupas daļa ir speciālo skolu un bērnunamu audzēkņi vai tie jaunieši, kam ir grūtības skolā. Taču mēs saskaramies ar absurdu situāciju – viņi ir reģistrēti Valsts izglītības centra sistēmā, līdz ar to formāli šobrīd iegūst izglītību un nenonāk mūsu redzeslokā, kaut gan tieši viņiem tas būtu visvairāk nepieciešams."
Nākotnē jauniešiem, kas pāragri izkrīt no izglītības sistēmas, klāsies vēl smagāk nekā šobrīd. Ekonomikas ministrijas sagatavotās darba tirgus prognozes paredz, ka līdz ar robotizāciju un tehnoloģiju attīstību strauji saruks darba vietas primitīvākajās darba pozīcijās – līdz 2035. gadam par aptuveni 36% jeb aptuveni 40 000 darbavietu. Strādnieki būs ļoti vajadzīgi, taču izglītoti.
Profesionālā izglītība, kas varētu nodrošināt labākas nodarbinātības iespējas un ir svarīga vidējās izglītības sastāvdaļa daudzās OECD valstīs, piesaista mazāk audzēkņu nekā vispārējās izglītības programmas. Apmēram 40% visu vidējās izglītības pakāpē studējošo apgūst profesionālo izglītību, secināts Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotajā izglītības pārskatā Education at a Glance: OECD Indicators 2018.
"Vienīgā reālā "otrās iespējas" izglītības forma Latvijā ir vakarskolas, bet cik svarīga jaunietim būs atzīme ķīmijā, ja viņš labprātāk vadītu kravas auto?" jautā "Proti un dari!" eksperts izglītības un jaunatnes jomā Dmitrijs Zverevs, kā labu starptautisku piemēru minot Nīderlandi, kas liek daudz lielāku uzsvaru uz neformālo izglītību, par sekmju vērtējumu uzskatot to, kā jaunietis sevi apliecina izvēlētajā profesijā.
Kāpēc jauni, darbspējīgi cilvēki nestrādā?
Agnesei ir ļoti laba izglītība. Pēdējā studiju gadā viņa itin viegli iztēlojās sev žilbinošu karjeru, bet reālu darbu nemeklēja, jo mācību slodze bija pamatīga. Negaidot pieteicās bērniņš. Nu mazais paaudzies, jaunajai sievietei pienācis laiks iekļauties darba tirgū. Darba devēji, protams, gribētu, lai Agnesei būtu kaut neliela iepriekšēja darba pieredze. Viņi vēlas, lai Agnese būtu uz vietas birojā astoņas stundas dienā. Taču jaunā sieviete nevar atstāt mazo vienu pašu. Arī iztēlotais darbs vairs nešķiet tik vilinošs, un Agnese prāto, vai vispār ir izvēlējusies īsto profesiju, kurā nevienu dienu nav strādājusi.
"Proti un dari" Rīgas nodaļā situācija ir labi pazīstama, vērtē Gunta Grīnhofa – jaunās māmiņas, nereti ar lielisku izglītību, ir izkritušas no darba tirgus vai līdz bērna piedzimšanai nav paspējušas tajā iekļauties un nu nespēj to izdarīt. Daudzas līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē pārvērtē savu līdzšinējo dzīvesveidu un saprot, ka patiesībā vēlas darīt pavisam ko citu.
Pie "Proti un dari" palīdzību meklē arī cilvēki ar augstākajām izglītībām un maģistra grādiem, kas sapratuši, ka izvēlējušies aplamu ceļu, vai visai savdabīgi izprot realitāti – viņi vēlas būt nodarbināti, vēlas daudz pelnīt, bet tā īsti nav ar mieru neko darīt. Par atrautību no realitātes Gunta Grīnhofa nevienu nenosoda, vien piebilst – mums jārēķinās, ka Latvijā ir arī šādi jaunieši, un arī viņiem ir vajadzīgs atbalsts. Ilgstošs bezdarbs un zems vai nullei tuvs ienākumu līmenis šos jaunos cilvēkus ātri vien ieraus nevienlīdzības apburtajā loka.
SSE Riga pētījumam piesaistītās Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) ekspertes Anna Pļuta un Anna Zasova ir pārliecinātas – ja cilvēkam ir izdevīgāk saņemt mazu pabalstu, neko nedarot, nekā smagi strādāt par tikpat mazu algu, visticamāk, rezultāts nebūs pozitīvs.
Mazas algas, kas nenosedz pat pamatvajadzības, nemotivē jauniešus nopietni nodarboties ar darba meklējumiem. Jo īpaši, ja jaunietis nācis no ģimenes, kur bezdarbnieki ir arī viņa vecāki, viņš, nekā nedarīšanu un dzīvošanu no pabalstiem, visticamāk, uzskatīs par pašsaprotamu dzīvesveidu, piebilst Gunta Grīnhofa.
No Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrētajiem bezdarbniekiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem gandrīz 40% iekārtojušies darbā pēc kāda aktīvā NVA pasākuma pabeigšanas. Tomēr daļa jauniešu apzināti nereģistrējas, neticot, ka piedāvātie pasākumi palīdzēs gūt sekmes darba meklējumos, atzīst Sandra Sprindža, Riebiņu novada sociālā dienesta un "Proti un dari" vadītāja. Arī Gunta Grīnhofa saka – viņiem nevar neko pārmest, pieredzes mēdz būt rūgtas, jo darba devēji nereti ir ārkārtīgi skeptiski, sevišķi pret jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Tomēr "Proti un dari" pieredze rāda, ka darba devēji ļoti labprāt iziet uz atkārtotu sadarbību, ja reiz tiek pāri aizspriedumu barjerai. Piemēram, nesen izdevies atrast prakses vietu vājdzirdīgai meitenei, kura apguvusi manikīres profesiju un dara to ļoti labi, stāsta Gunta Grīnhofa un priecājas, ka atrodas uzņēmēji, kas novērtē jauniešu prasmes un iespējamo pienesumu savam biznesam – vienīgi tādu uzņēmēju ir pārāk maz.
Labs veids, kā paplašināt jauniešu iekļaušanos darba tirgū, ir NVA īstenotais projekts, kas nodrošina darbu skolu jauniešiem vasaras brīvlaikā. Kā liecina NVA apkopotā informācija, šogad projektā iesaistījušies 520 darba devēji. Piedāvāto darbu klāsts – visplašākais: vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, apstrādes rūpniecība, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, mākslas, izklaides un atpūtas uzņēmumi un daudzi citi.
Vissmagāk klājas jauniešiem laukos un speciālo skolu audzēņiem
Latvijas jaunieši nav vienlīdzīgās starta pozīcijās. Situācija Rīgā un, piemēram, Riebiņu novadā ir krasi atšķirīga gan finansiālo iespēju un piedāvāto aktivitāšu, gan to sasniedzamības ziņā, atzīst gan Gunta Grīnhofa, gan Sandra Sprindža. Laukos, piemēram, daudz sarežģītāk ir organizēt jauniešu apmācības.
Minimālais grupas lielums ir četri jaunieši, taču bieži gadās, ka par konkrēto lietu interesējas tikai viens vai divi. Tāpēc, salīdzinot ar pilsētām, ir daudz grūtāk izveidot jēgpilnu, individualizētu programmu. Laukos ļoti pieprasīti ir kursi autovadītājiem, tur autovadītāja apliecība ir sevišķi būtiska – nereti savs auto ir vienīgais veids, kā nokļūt darbavietā. Jāteic gan, ka ar auto un autovadītāja tiesībām ne vienmēr pietiek dzīves sakārtošanai.
"Ja jaunam cilvēkam laukos piedāvā darbu, bet atalgojums nenosedz pat degvielas izmaksas, lai nokļūtu darba vietā, jaunietis, visticamāk, nemaz neizskatīs šādu piedāvājumu," atzīst Sandra Sprindža.
Vēl smagāka ir situācija ar ielu bērniem – ielu darbs šobrīd tikpat kā nenotiek, atzīst Gunta Grīnhofa. Vēl svarīgāk par to, kā šos jauniešus sasniegt, ir tas, ko darīt pēc tam, kad viņi uzrunāti. Guntas Grīnhofas pieredze liecina – ielu bērnus var ļoti veiksmīgi iesaistīt dažādās aktivitātēs, piemēram, kā asistentus vasaras nometnēs. Viņiem ir svarīgi justies noderīgiem, piederīgiem, un lai apkārtējie viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.
Sarežģīta riska grupa ir jaunieši ar funkcionāliem traucējumiem – kādreizējie speciālo skolu audzēkņi vai arī tie, kas par speciālo skolu audzēkņiem kļuvuši nevis smagas invaliditātes dēļ, bet tāpēc, ka vispārizglītojošās skolas nav spējušas nodrošināt pietiekamu atbalstu mācību procesā. Diemžēl pēc speciālajām skolām nav gandrīz nekādu iespēju turpināt savam intelektuālajam līmenim atbilstošu izglītību vai apgūt kvalificētu arodu, atzīst "Proti un dari" projektu vadītājas.
"Vecākajai paaudzei jau šķiet – kas viņiem nekait, jauni, stipri, skaisti, vajag tik iesākt, un tad arī iespējas atradīsies. Bet jaunajiem cilvēkiem domāšana darbojas citādi – ja tik maz maksā, ka nevaru atļauties pat aizbraukt uz darbu, nav jēgas sākt. Viņiem ir svarīga darba devēja attieksme, iespēja saglabāt augstu pašcieņu. Un nav, par ko viņus nosodīt. Šiem bērniem vienkārši trūkst ticības – vai nu sev, vai mums," atzīst Sandra Sprindža, uzsverot, ka pašvaldībās ļoti trūkst jaunatnes darba profesionāļu, kuri prastu ar jauniešiem sarunāties, iegūt viņu uzticēšanos un pildīt pilnvērtīgas atbalsta funkcijas. "Jauniešiem ir ļoti svarīgi, lai viņus uzrunātu vienaudži, nevis "tantes no domes".
Kopš 2017. gada sākuma SSE Riga izveidotā darba grupa veikusi pētījumu "Nevienlīdzības seja", lai apzinātu, kādi faktori ekonomikas, finanšu, sociālajā, izglītības un veselības politikā veicina nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Pētījums portretē nevienlīdzības sejas Latvijā, kopā ar sociālo dienestu, nevalstisko organizāciju darbiniekiem un nozaru ekspertiem meklējot gan lielus valstiskus risinājumus, gan mazāka mēroga radošu pieeju pašvaldību un nevalstiskā sektora līmenī.
Ar darba grupas sastāvu un ziņojumu iespējams iepazīties šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
