Vents Vīnbergs, 'Rīgas Laiks': Pārāk labs joks  (21)

Tiek lēsts, ka Rovana Atkinsona bagātība pašlaik ir ap 130 miljoniem sterliņu mārciņu, ko galvenokārt ienesis visā pasaulē pazīstamais Mistera Bīna tēls. Stīvenam Frajam par to ir anekdote. Katrreiz, kad kāds nicīgi izsakoties par Mistera Bīna vulgaritāti un joku seklumu, Atkinsons vēlreiz pārskaitot savus miljonus un, to darīdams, Bīna manierē tīksmi urkšķinot: "Nu, un kas par to?"

Atkinsons ne tuvu nav visvairāk pelnošais pasaules komiķis, tomēr par viņa augsto intelektuālo autoritāti veiksmīgu profesionālo jokotāju kopienā gan ir dzirdēts. Un, lūk, tieši šī tēma joku sakarā man šobrīd šķiet daudz interesantāka par mūsdienu humora ētosu vai saasināto politkorektumu. Proti, specializācija un profesionalitāte. Jo šķiet arī, ka tradicionālais meritokrātiskais spiediens šauri specializēties un aktuālā identitātes politikas drāma daudz lielākā mērā nekā jebkad iepriekš nosaka, kurš drīkst jokot un kurš ne.

Dažbrīd līdz pat tādai normalizācijas pakāpei, ka arī ierastie folkloras tēli – naivs bērns, kurš vēl neapzinās savu vietu sabiedrībā, tāpēc nevilšus nosauc vārdā acīmredzamo, un galma āksts, un ciema pamuļķis – var tikt vajāti un sodīti par kvalifikācijas apliecības neesamību. Nestabila ir arī nosacīti politkorektā vienošanās, kas dažādu identitāšu grupām ļauj būt pašironiskām un jokot pašām par sevi – ebrejiem par ebrejiem, sievietēm tikai pašām par sevi, gejiem par citiem gejiem un tā tālāk. Lūk, redzat? Viss ātri kļūst slidens, jo vienlaikus ar varbūtējo iekšējo jokošanu identitāšu grupas nepavisam nav paškritiskas cīņā par savas teritorijas robežām, un gaisā vienmēr turpina karāties gan jautājums par to, vai jokotājs jokojot joprojām ir lojāls attiecībā uz savu grupu, gan jautājums par aliansēm un solidaritāti dažādu grupu starpā jeb to, kurš "no ārpuses" vēl drīkst smieties līdzi par "mūsu" iekšējo joku. Jo vairāk tāpēc, ka labākie un spēcīgākie joki rodas tieši robežsituācijās, no sadursmes starp savas pārliecības nozīmīgumu un visu pārējo realitāti ārpus tās.

Turklāt redzams, ka ne visas grupas ir spējīgas jokot – nedz par sevi, nedz par citiem. Iztēlojieties, piemēram, pašironisku sazvērestību teoriju piekritēju, kurš turklāt spētu ar labu joku uz brīdi samierināt sevi ar žīdmasonu un ķirzakcilvēku ietekmi uz savu dzīvi. Vai tradicionālo vērtību aizstāvi. Vai jebkuru kareivīgu ticīgo. Tradīcija nozīmē pastāvīgu ierasto prakšu atkārtošanu, bet nav nekā nesmieklīgāka par bieži atkārtotu joku. Kurpretim jauns, negaidīts joks nozīmē jaunu, negaidītu skatpunktu, tādējādi apdraudēdams tradīcijas rutīnu.

Tieši tāpēc tik nepieciešams (un ienesīgs) kļuvis profesionālo jokotāju institūts. Iecietība, solidaritāte un taktiskums ir galvenie globālas sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikumi, bet tie ir apgūstamas prasmes, nevis iedzimtas cilvēka īpašības. Bet ksenofobija, seksisms un tribālisms visdrīzāk ir iedzimts. Un tāpēc ir ļoti ērti, ka no spriedzes, kura mūsos krājas šīs iedzimtības rezultātā, bet kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts izlādēt – pat tikai pajokojot –, mēs atbrīvojamies tam speciāli paredzētā vietā un vispāratzīta speciālista vadībā. Tikai profesionālim ir ļauts praktizēt to, ko humoram visbiežāk piedēvē Rietumu filozofi un kristīgā tradīcija, – izsmieklu. Tā ir tā saucamā pārākuma teorija, saskaņā ar kuru jokotājs uzskata, ka ir pamanījis vai sapratis kaut ko vairāk par citiem vai par agrāko sevi, un tagad šajā jaunajā pārākumā smejas par atpalicējiem vai nepilnīgajiem. Tā smieklu būtību skaidro gan Hobss, gan Dekarts, secinādami, ka tādējādi jebkāda jokošana ir gļēva, netikumīga un zem katra krietna cilvēka goda.

Par tikumību nezinu, bet to, ka labs joks ir elitārs, redzu. Katrā labā jokā ir nevis daļa patiesības, bet savā ziņā visa patiesība. Jo pamanīt paradoksu vai radīt asprātīgu metaforu, kas ir tik noturīga, ka kļūst par populāru mēmu, nozīmē saprast kāda fenomena būtību vai vismaz tai maksimāli pietuvoties. Piemēram, zinātnes popularizētājam, kurš ar elegantu salīdzinājumu man, lajam, spēj paskaidrot kādu dabas likumu, es dedzīgi piedodu viņa zināšanu pārākumu un atviegloti smejos līdz ar viņu par savu sākotnējo nezināšanu. (Feisbukā ir kāda jokotāju grupa, kas, tulkojot latviešu valodā, saucas "Mizantropija, alkoholisms un pašdestrukcija".

Pirms kāda laika tajā neliela komiksa formā bija publicēta tāda kā pareizas rīcības instrukcija sarunā ar augumā īsāku cilvēku. Stāvēt pilnā augumā blakus īsajam sarunas biedram ir pareizi un pieklājīgi. Ietupties ceļgalos, lai būtu viņa augstumā, – nepareizi.) Un par šādu pārākumu un līdzvērtīgu izteiksmes meistarību mēs esam gatavi maksāt arī profesionālam jokotājam, bet tikai viņam. (Lai gan vispopulārākie jokotāji joprojām ir tie, kas vulgārā, bet sabiedriski pieņemamā un ritualizētā veidā ar kolektīvas smieklu terapijas palīdzību kanalizē mūsu pašu individuālo neiecietību, fobijas un aizspriedumus.)

Visi pārējie gadījuma rakstura komiķi tautai ("Tauta ir nepatīkamākā sabiedrības daļa," kā teicis latviešu tautai nepatīkamais Aleksandrs Ņevzorovs) arvien biežāk šķiet nepatīkami izlēcēji, pat pašpasludināti elitāristi, kuri jokodami iet pāri sava tiešā amata apraksta rāmjiem, pārsniedz tiem atvēlētās pilnvaras. Tāds ir arī Borisa Džonsona, oficiālas amatpersonas un savu vēlētāju priekšstāvja, nevis leģitīma klauna, gadījums. Un tāpēc ir nepieciešama profesionāla āksta iejaukšanās, lai mazinātu spriedzi un izskaidrotu situāciju no autoritatīva eksperta pozīcijām. Rovans Atkinsons aizstāvējis Borisu Džonsonu pēc viņa strīdīgajiem komentāriem par sievietēm, kas valkā burkas. Vēstulē The Times Atkinsons rakstīja: "Tā kā pats visu mūžu esmu guvis labumu no brīvības jokot par reliģiju, uzskatu, ka Borisa Džonsona joks par burkas valkātājām, kas izskatās pēc pastkastēm, ir diezgan labs. Jāatvainojas būtu tikai par sliktu joku. Šajā gadījumā atvainošanās nav nepieciešama."

Katrā publikā gan gadās pa kādam nelaimīgajam bez jebkādas humora izjūtas. Tādas, piemēram, ir skumji, bet nevainīgi paštaisnās britu publicistes Natālija Heinza un Šarlote Higinsa, kuras turpina uzturēt spēkā Džonsona skandālu, draudot atkāpties no sava patronešu posteņa kādā klasiskās izglītības veicināšanas organizācijā. (Uz ko kāds britu parlamentārietis atjokoja pretim, ka atkāpšanās no amata var būt cienījams un ietekmīgs žests, ja vien sabiedrība par jūsu eksistenci iepriekš vispār ir zinājusi.) Bet paštaisnums var iegūt arī tik dramatiskas formas kā slaktiņš Charlie Hebdo redakcijā, pēc kura vairums paštaisno Rietumu liberāļu patiesi islamofobiskā veidā uztur spēkā mītu par visu musulmaņu humora izjūtas trūkumu un ar nez kur sagrābstītu morāla pārākuma apziņu iestājas pret jebkādu jokošanu gan šajā, gan īstenībā – arī jebkurā citā virzienā.