Kā redzams no ļaužu izteicieniem šeit, bieži vien kāds zinoši piebildīs, ka paši ukraiņi arī nemaz neesot tādi balti un labi. Kurš gan kaut ko tādu nopietni centies iegalvot? Šādās kategorijās kaut cik nopietni cilvēki nerunā, un atstājot krāsas toņa noteikšanu citu personu ziņā, šķiet daudz lietderīgāk būtu atgriezties pie viena, otra, trešā, desmitā un trīsdesmit ceturtā satiktā ukraiņa pieredzes. Atcerēties, ko viņi stāstījuši par individuāli redzēto un piedzīvoto, lai saprastu, kādēļ šāda gatavība atstāt ierasto dzīvi mājās, laižoties skarbajā kara realitātē fiziska apdraudējuma un nepietiekamas higiēnas apstākļos, kā arī ilgu laiku dzīvojot bez tuviem cilvēkiem, bez mīļiem mājas darbiem un hobijiem.
Saprotams, izpratni par to nevar iegūt īsā laikā, drīzāk pat gada, divu vai triju var izrādīties par maz. Taču labi, ja vērotājs bijis uzcītīgs un varējis mērot ne pārāk tālo ceļu uz Ukrainu daudz ilgākā laika posmā, tad visā tur notiekošajā iespējams saskatīt daudz likumsakarību. Nav iespējams aizmirst nu jau aizsaulē aizgājušo Petro no provinces pilsētas Dubno, kas līdz 1939. gadam atradās Polijas sastāvā. Pusaudža gados redzētā varu maiņa bija atstājusi neizdzēšamo iespaidu, taču vislielāko nepatiku viņš izjuta pret padomju komunistu režīmu. Viņa vērtējumā tas bija nežēlīgākais no režīmiem, kāds bija pieredzēts Rietumukrainā.
Tam neapšaubāmi piekrita viņam kaimiņos dzīvojošais ukraiņu žurnālists Andrejs Ohrimovičs, kura tēvs Ukrainas sacelšanās armijā karoja par neatkarību. Šī iemesla dēļ viņi visi trīs kopā ar māti ilgus gadus cieta no padomju čekistu īstenotas fiziskas un morālas vardarbības. Andreja stāsts patiešām bija šaušalīgs, tajā bija skaudra liecība tam, cik ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara padomju čeka "nodarbojās" ne tikai ar pašiem ukraiņu neatkarības cīnītājiem, bet arī viņu bērniem. Arī viņa nokļūšana padomju armijas dienestā tā saucamajās celtniecības daļās bija daļa no šī stāsta, kurā tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš izdzīvoja pēc acīmredzami iecerētas izrēķināšanās.
2000. gadu sākumā ar Andreju bijām aizbraukuši uz Poltavu. Šīs pilsētas nosaukumu bija dzirdējis katrs padomju laikos dzīvojošais, jo tā simbolizēja Krievijas uzvaru pār zviedriem Poltavas kaujā. Pēc tās Ukrainā aizvien vairāk nostiprinājās krievu cara pozīcijas. Divus gadsimtus vēlāk šī teritorija arī atradās Maskavas jeb PSRS pakļautībā un Poltavas apkārtējos novadus 1932.-1933. gados, līdzīgi citiem, tad skāra padomju režīma noorganizētais lielais noziegums pret ukraiņiem jeb Golodomors. Apskatījām Poltavu un apkārtējos novadus, iegriežoties nelielos miestiņos. Bijām ārkārtīgi pārsteigti, ar cik lielu neuzticību uz mums – diviem nepazīstamiem žurnālistiem raudzījās vietējie iedzīvotāji. Tā bija tik liela, ka vienā no ciemiem mums neizdevās tikt ne pie vienas kaut cik sakarīgas intervijas.
Meklējām izskaidrojumu un atskārtām, ka šāda izturēšanās bija kaut kādā mērā saistīta ar 70 gadus seno genocīdu pret ukraiņiem. Cilvēki vienkārši joprojām izjuta neizprotamas bailes no visa svešā. Vairākus gadus vēlāk intervēju kādu juristu un novadpētnieku, vaicājot, vai viņam ir zināšanas par savu vecotēvu likteņiem. Atbilde bija negaidīta. Izrādījās, ka viņi abi cietuši Golodomora laikā – viens miris līdzīgi citiem (miljonos mērāms skaitlis) no organisma novājināšanās, bet otrs "ticis apēsts"...
Un tomēr mums daudziem šķita, ka tā, lai gan ļauna, ir vienīgi vēsture un pat redzot zaļos cilvēciņus Krimā 2014. gada martā, kas man atklāti atzinās, ka viņi esot Krievijas jūras kājnieki, negaidījām tādu turpinājumu. Vēlāk viss norisinājās pēc pilnas programmas, apliecinot, ka taisnība bijusi vien nelielam skaitam cilvēku, starp tiem sirmiem bijušajiem politieslodzītajiem, kas allaž bija atgādinājuši, ka Krievijai nekad nebūs iespējams ticēt. Lielākā daļa no mums uzklausīja šos cilvēkus, bet nenoticēja viņu teiktajam. Bija jāpaiet laikam, lai atvērtos acis. Lai ieraudzītu ļaunumu, lai saprastu gluži vienkāršo patiesību, ka briesmas tāpat kā Otrā pasaules kara priekšvakarā kā ukraiņiem, tā mums atrodas vienuviet .
Gluži tāpat kā ceļā uz Berlīni laupīja sarkanās armijas "atbrīvotāji", tā iekarotajā Donbasā darbojās krievu atbalstītie karotāji. Lūk neliels stāstījums no pašreiz ievainojumu ārstējoša ukraiņu karavīra, kura dzimtā pilsēta Severodoņecka 2014. gadā atradās okupantu varā: "2014. gadā es trīs mēnešus dzīvoju okupācijā. Pilsēta tad bija tukša, valdīja haoss, izspiešana: mašīnas atņēma, vienkārši uz ceļa apturēja. Mans biedrs strādāja par sargu autostāvvietā. Viņš stāstīja, kā atnākuši divi ar automātiem un sprieduši: "Man patīk tā mašīna.... Man tā. Viss, zvani saimniekiem, lai ierodas ar atslēgām un dokumentiem." Kad Severu atbrīvoja, visi uzelpoja, protams. Cilvēki sāka atgriezties."
Ir pilnīgi neiespējami iedomāties, ka kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams ukraiņu spēku kontrolētajā pusē. Droši vien taisnība ir tiem, kas runā par divu dažādu pasaules uzskatu cīņu. Vai tie var sadzīvot līdzās mierā? Drīzāk tikai līdz noteiktam laikam – arī tagad Krievijas galvenajos TV kanālos Ukrainas virzienā tiek raidīti vienīgi naidīgi un draudoši vēstījumi. Tā var uzvesties tikai fašistiskas valsts vadošie mediji – nekā laba... Tas izskaidro daudz ko – tajā skaitā to, ka ukrainis – miljonārs pārdod savu hiperdārgo lux automobili, aptur sekmīgo biznesu un dodas karot – kā pats saka – aizstāvēt savu zemi pret Maskavas ordu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!