Kā redzams no ļaužu izteicieniem šeit, bieži vien kāds zinoši piebildīs, ka paši ukraiņi arī nemaz neesot tādi balti un labi. Kurš gan kaut ko tādu nopietni centies iegalvot? Šādās kategorijās kaut cik nopietni cilvēki nerunā, un atstājot krāsas toņa noteikšanu citu personu ziņā, šķiet daudz lietderīgāk būtu atgriezties pie viena, otra, trešā, desmitā un trīsdesmit ceturtā satiktā ukraiņa pieredzes. Atcerēties, ko viņi stāstījuši par individuāli redzēto un piedzīvoto, lai saprastu, kādēļ šāda gatavība atstāt ierasto dzīvi mājās, laižoties skarbajā kara realitātē fiziska apdraudējuma un nepietiekamas higiēnas apstākļos, kā arī ilgu laiku dzīvojot bez tuviem cilvēkiem, bez mīļiem mājas darbiem un hobijiem.
Saprotams, izpratni par to nevar iegūt īsā laikā, drīzāk pat gada, divu vai triju var izrādīties par maz. Taču labi, ja vērotājs bijis uzcītīgs un varējis mērot ne pārāk tālo ceļu uz Ukrainu daudz ilgākā laika posmā, tad visā tur notiekošajā iespējams saskatīt daudz likumsakarību. Nav iespējams aizmirst nu jau aizsaulē aizgājušo Petro no provinces pilsētas Dubno, kas līdz 1939. gadam atradās Polijas sastāvā. Pusaudža gados redzētā varu maiņa bija atstājusi neizdzēšamo iespaidu, taču vislielāko nepatiku viņš izjuta pret padomju komunistu režīmu. Viņa vērtējumā tas bija nežēlīgākais no režīmiem, kāds bija pieredzēts Rietumukrainā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!