Teorētiski katrs politiskais spēks pirms vēlēšanām savā 4000 zīmju programmā ir ierakstījis vissvarīgāko un visnozīmīgāko no tā, ko gatavojas darīt - ierobežotais apjoms neļāva sarakstīt visu pēc principa "kā var nesolīt?!". Vieta programmā pietika tikai tam, kas katrai partijai šķita visnozīmīgākais un pie kā viņi ir gatavi neatliekami un ar vislielāko enerģiju ķerties klāt.
Protams, vēl nav skaidrs, kuri būs tie darītāji, taču, lai gan politiskais teātris vēl griežas pilnā sparā, variantu nav pārāk daudz. Gaidot jaunās valdības izveidi, varam prognozēt, kādas pārmaiņas varētu būt vai nebūt gaidāmas izglītībā Latvijā, un pēc kāda laika šeit rakstīto salīdzināt ar jaunās (cerams!) valdības deklarāciju. Uzreiz gan jāsaka, ka dažu programmās rakstīto ideju realizācijas mēģinājums varētu sagraut visu izglītības sistēmu, lai arī ārēji tās varētu šķist pat samērā simpātiskas un valsts attīstību sekmējošas.
Skaista, bet utopiska ideja
Uzmanību piesaistoša šķiet "Saskaņas" iecere par 3000 informācijas un komunikācijas tehnoloģiju speciālistu sagatavošanu gadā. Skaisti, taču nav ņemta vērā reālā situācija Latvijā. Vietējo absolventu skaits un viņu salīdzinoši zemais zināšanu līmenis eksaktajā virzienā ļauj cerēt tikai uz piecas līdz desmit reizes mazāku kvalitatīvi izglītotu absolventu skaitu. Latvija kā informācijas tehnoloģiju lielvalsts pasaulē nav atpazīstama, tātad uz strauju maksas studentu skaitu šajā virzienā arī nevaram cerēt. Līdz ar to, lai tiktu pie papildus aptuveni pieciem tūkstošiem (būs arī atbirums, kas šajā jomā ir samērā augsts) jaunu studentu gadā, atliek vien iespēja ar valsts finansētām budžeta vietām, sadzīves izmaksu segšanu un stipendijām piesaistīt ārvalstu studentus, kam nepieciešams arī algot spēcīgu un starptautiski atpazīstamu akadēmisko personālu. Ņemot vērā pieredzi augstākās izglītības finanšu jautājumos, varam samērā droši prognozēt, ka aptuvenas viena gada izmaksas šim projektam būs virs 100 miljoniem eiro. Nav pamata cerēt, ka šādu papildus summu varētu atrast valsts budžetā, bet pēkšņa, tik apjomīga resursu pārdale pavisam noteikti sagrautu valsts augstākās izglītības sistēmu.
Mūžam dzīvā koncentrēšanas un centralizēšanas ideja...
Ar lielāku uzmanību un arī zināmām bažām ir jāraugās uz KPV LV plāniem izglītības jomā. Idejā veidot vienu spēcīgu valsts augstskolu, apvienojot tajā visas šobrīd esošās valsts augstskolas, varētu būt pat racionāls kodols, ja vien tā nebūtu tik pārspīlēta. Salīdzinoši nelielo reģionālo augstskolu pievienošana kādai no trīs lielākajām un finansiāli spēcīgākajām universitātēm situācijas uzlabošanai neko daudz nedotu, bet risks kavēt reģionu attīstību būtu salīdzinoši liels. Nav arī nekāda pamata cerēt, ka kāda no lielākajām Latvijas universitātēm ar tai pieejamo budžetu, kas pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem nevienā no gadījumiem nav ne tuvu 100 miljoniem eiro, varētu iekļūt starp pasaules vai vismaz Eiropas 100 vadošajām augstskolām, kur pieejamie resursi ir vairākas reizes lielāki. Piemēram, Tartu Universitātes budžets ir aptuveni tāds kā LU, RTU un RSU budžeti kopā. Risinājums šeit parādās pats, un tas arī ir racionāls kodols KPV LV programmā, taču tikai pie nosacījuma, ka pirms idejas īstenošanas tiks veikti argumentēti aprēķini un izstrādāts atbilstošs plāns.
Daudz bīstamāki ir KPV LV plāni par vispārējās izglītības un, vēl jo vairāk, pirmsskolas izglītības centralizēšanu. Piedāvātā metodika atgādina sociālisma laika idejas to sliktākajā izpildījumā – mēs te, centrā, zinām, kā jums tur labāk dzīvot! Marš, kolhozā! Noteikti ir vietas, kur tas būtu vislabākais risinājums, bet lielākajā daļā gadījumu pašvaldības līmenī situācija uz vietas ir labāk saprotama un pieņemtie lēmumi - loģiskāki.
Konservatīvie konservēs izglītību
Savukārt JKP solījums, saglabāt mazās lauku skolas, ir pretējs iepriekšminētajam un ietver sevī risku par sistēmas iekonservēšanu arī tur, kur objektīvi tas nemaz nav nepieciešams. Ja šīs abas partijas būs koalīcijā, varēsim palūkoties, par ko tad galu galā tās vienosies. JKP plāns ieviest "taisnīgu skolu finansējumu", nepaskaidrojot, kas ar to domāts, vairāk izskatās pēc lozunga. Lielākā izmaksu pozīcija šeit ir algas. Ja minimālā alga par likmi pieaugtu vismaz līdz 1000 eiro, parādītos arī konkurence uz darba vietām skolās un līdz ar būtu pamats paaugstināt prasības tur strādājošajiem. Tomēr atkal ir jautājums, kur ņemt papildus finansējumu, sevišķi, ja skolu skaitu nav paredzēts samazināt.
Arī jautājums par mācību valodu ir jāprecizē. Šobrīd privātās skolas tiek dotētas no valsts budžeta. Ja mehāniski tiks pieņemts JKP priekšlikums par to, ka valsts un pašvaldību mācību iestādēs mācības notiek tikai valsts valodā, pieaugs privāto skolu skaits ar krievu mācību valodu, un tās tiks dotētas ar to naudu, kas citādi būtu palikusi pašvaldību vispārizglītojošajās skolās.
Arī augstākajā izglītībā JKP priekšlikums par ārvalstu mācībspēku piesaisti pats par sevi šķiet labs, taču, ja vēlamies to paveikt kvalitatīvi, līdzīgi kā plānu par starptautiska līmeņa IKT augstskolas izveidi, tas atdursies pret finansēm. Par augsta līmeņa akadēmisko personālu Latvijas augstskolām ir jākonkurē globālajā tirgū. Latvijas augstskolas nav tik ievērojamas, lai profesori lauztos pie mums tikai dēļ ieraksta CV vai cerībā pastrādāt pasaules labākajās laboratorijās. Ja mehāniski tiks paaugstināts augstskolu likumā noteiktais ārvalstu mācībspēku procents, tad atliks divi ceļi – aicināt tos, ko var dabūt esošajā algu līmenī, t.i. tos, kas ārvalstu augstskolām nav vajadzīgi, vai izmantot personīgo pazīšanos, kādas visiem nav. Tā vai citādi maz ticams, ka šis projekts bez atbilstoša finansiāla pamatojuma sniegs kādu būtisku uzlabojumu augstākās izglītības sistēmā, bet ļaunumu tas var nodarīt lielu.
Kompetenču eksperimenta ideja - vecmodīga, bet dzīva
Mazāk bīstama ir Nacionālās apvienības (NA) programmas izglītības daļa. Apsveicami ir tas, ka pieminēta atbalsta nepieciešamība īpaši talantīgajiem bērniem, lai gan nav īsti skaidrs, kā tas izpaudīsies.
Satversmes vērtību ietveršana kompetenču izglītībā liek domāt, ka citu problēmu šai kompetenču izglītības putrā vairāk nav. No lielajiem politiskajiem spēlētājiem tikai NA ir pieminējusi kompetenču izglītību, pārējiem apzināti vai neapzināti norobežojoties no šīs pamatīgi samudžinātās lietas. ES fondu nauda būs izlietota, bet vispārējai izglītībai būs jāattīstās tālāk un jākonkurē pasaulē. Redzēsim, kas šajā sakarā būs jaunās valdības deklarācijā.
Ievērības cienīga varētu būt ideja par Latvijas Inovāciju fondu, tikai jautājums, vai tas ir jau uzsāktais Latvijas Inovāciju un tehnoloģiju atbalsta fonds, vai kas cits un kā to paredzēts realizēt.
Drukāsim naudu paši vai aizņemsimies no citiem
Grūti prognozēt, cik no apvienības Attīstībai Par! programmas iecerēm paliks valdības deklarācijā un kas tiks realizēts, kad tiks aprēķinātas izmaksas. Ideja par būtisku skolotāju algu palielinājumu ir ne tikai paristiem un kāpēc gan nē – balsstiesīgu skolotāju ir pietiekami daudz, lai tā varētu ietekmēt vēlēšanu rezultātu. Palielinot budžetu no 32% līdz 35% no IKP, var cerēt uz ieņēmumu palielinājumu 700 līdz 800 miljonu eiro apmērā, taču, pirmkārt, tas vēl ir jāizdara, un, otrkārt, skolotāju algas nav vienīgais, ko šis politiskais spēks ir nolēmis finansēt ievērojami augstākā līmenī (piemēram, zinātnes finansējuma trīskāršošana utt.). Neesam veikuši precīzu aprēķinu, bet, šķiet, ka kopumā paristu projektā izdevumu daļa ievērojami pārsniedz ieņēmumus.
Plānu par iekļūšanu TOP 100 var glābt tikai Brexit
Vienotības programmas sadaļā "Zināšanu ekonomika", kas veltīta izglītībai, lielus riskus nesaredzam, izņemot pēdējo punktu par vienas Latvijas augstskolas iekļūšanu starp 100 labākajām ES. Programmatiski šajā virzienā Vienotības pārvaldītā IZM jau strādā ilgu laiku, taču dara to tik juceklīgi, ka vismaz pašlaik daudz tālāk par lozungiem nav tikts. Arī doma par sākumskolas un pamatskolas atrašanos tuvu skolēnu mājām ir laba kā lozungs, taču tā ir krasā pretrunā ar realizēto finansēšanas mehānismu. Arī lozungs "Kvalitatīva 10.-12. klašu izglītība" ir skaists, vēl ir tikai jāsāk izprast, ko tas nozīmē, un var izrādīties, ka tas ir kas daudz plašāks par centralizēto eksāmenu rezultātiem. Šobrīd virzība satur risku, ka vidusskolas, saņemot finansējumu atkarībā no centralizēto eksāmenu rezultātiem, sāks atgrūst finansējumam bīstamos skolēnus vai vismaz mēģinās tos izslēgt līdz eksāmenu sākumam. Nav pārliecības arī par to, kurš skolotājs ir labāks un, līdz ar to, kuram pienāktos lielāka alga - skolotājam, kurš strādā ar iestājeksāmenu konkursā atlasītajiem labākajiem, vai tam, kurš strādās ar skolēniem, kurus "citur neuzņēma", spējot sniegt viņiem izzinātprieka dzirksti un pārliecību, ka arī viņi var paveikt daudz.
Kas attiecas uz resursu konsolidāciju augstākajā izglītībā, tad atliek vien cerēt, ka Jaunā Vienotība būs labāka par veco. Augstskolu reforma faktiski sākās un beidzās tikai ar Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas pievienošanu Latvijas Universitātei un haosu augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmā.
No sportiskā viedokļa interesantākais šķiet programmas punkts - panākt, lai kāda no Latvijas augstskolām iekļūst starp 100 labākajām ES. Saviem spēkiem pilnīgi noteikti tas četros gados neizdosies, tāpēc labi, ka talkā nāk Brexit! Lielbritānijai formāli izstājoties no ES, tās augstākā izglītība būtiski novājināsies, taču de facto globālajā konkurencē šai virzienā izmaiņu nebūs – Lielbritānijas augstskolas paliks tur, kur tās ir, un tikpat spēcīgas kā iepriekš!
Reformas izglītībā – process, ko droši var solīt
Šķiet, vislielākās izredzes izpildīt savus priekšvēlēšanu solījumus izglītības jomā ir Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), kas izglītības kvalitātes paaugstināšanai ir paredzējusi īstenot pakāpenisku izglītības reformu, nodrošinot augsta līmeņa vidējās, augstākās un profesionālās izglītības, kā arī interešu izglītības iespējas skolas vecuma bērniem visā valsts teritorijā. Manā vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā pieredzē izglītības sistēmā nenāk prātā neviens posms, kad šajā sistēmā nebūtu bijušas reformas. Mainījušās varas, valdības, režīmi, bet reformas izglītībā ir kas tāds, kas politiķus vienmēr ir interesējis. Tiesa, process kopumā vairāk atgādina visiem no skolas kursa fizikā pazīstamo Brauna kustību kā plānveidīgu un pārdomātu attīstību kādā noteiktā virzienā. Mierinājumam gan varam teikt, ka lielākajā daļā pasaules valstu ar dažādām lokālpolitiskām īpatnībām šie procesi pēc organizētības pakāpes būtiski neatšķiras no tā, kas notiek Latvijā. Tā ka attiecībā uz reformām varam teikt, ka šis punkts no ZZS priekšvēlēšanas programmas tiks izpildīts neatkarīgi no tā, vai šis politiskais spēks būs pārstāvēts valdībā.
Trešā varianta risks
Ja pārskatāmā nākotnē nerealizējās neviens no jaunās valdības veidošanas modeļiem, ir liela varbūtība, ka realizēsies trešais – visbīstamākais variants. Kad politiskās atbildības nav, bet ir sazarota, sevi sargājoša un attīstoša birokrātiska sistēma, tā sāk realizēt pati savu politiku, balstītu uz konjunktūras apsvērumiem, atsevišķu ierēdņu subjektīvo pārliecību un interesēm, aizvien vairāk attālinot sabiedrību no demokrātijas pamatprincipiem. Šis ir pats nopietnākais arguments, kāpēc pirms pāris nedēļām Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem jānoliek malā pirmsvēlēšanu retorika un no vārdiem jāpāriet pie darbiem. Savukārt vēlētājiem būs iespēja redzēt, vai jaunās valdības deklarācija vismaz attālināti atbildīs priekšvēlēšanu programmām, un kā darbi sakritīs ar vārdiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!