Es diezgan pielaidīgi izturos pret to, kādus tieši autorus cilvēki lasa vai kādi tiek lasīti skolā. Droši vien ir speciālisti, kuri uzskata, ka ir kāds izlasīto autoru "obligātais minimums", tomēr man tuvāks ir krievu rakstnieka Sergeja Dovlatova (ir gan versijas, ka to teicis kāds cits) pasmīnētais sarunā ar kādu paziņu, kurš sūdzējies, ka viņa dēls neesot lasījis Dostojevski.
"Puškins arī nebija lasījis Dostojevski," esot atcirtis Dovlatovs. Līdz ar to mana piesardzīgā attieksme pret tekstu lasīšanas un apspriešanas iešanu mazumā vairāk saistīta ar to, ka atradināšanās no informācijas, kas garāka par dažiem teikumiem, lasīšanas, vēlēšanās maksimāli daudz informācijas saņemt vizuālā vai vismaz audio formā, bet tikai, Dievs nedod, ne "burtu", izraisa zināmas sekas. Var, protams, teikt, ka arī agrāk cilvēki informāciju uztvēra vizuālā un audio formā (sākot no sakrālās mākslas dievnamos, beidzot ar dažādiem ceļojošu trupu brīvdabas uzvedumiem) un nekas briesmīgs nenotika. Tomēr a) diez vai sevis salīdzināšana ar, teiksim, viduslaikos dzīvojošajiem ir saprātīga, b) ir informācija, kas ir jālasa tieši kā teksts. Par punktu b mazliet vēlāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!