Es diezgan pielaidīgi izturos pret to, kādus tieši autorus cilvēki lasa vai kādi tiek lasīti skolā. Droši vien ir speciālisti, kuri uzskata, ka ir kāds izlasīto autoru "obligātais minimums", tomēr man tuvāks ir krievu rakstnieka Sergeja Dovlatova (ir gan versijas, ka to teicis kāds cits) pasmīnētais sarunā ar kādu paziņu, kurš sūdzējies, ka viņa dēls neesot lasījis Dostojevski.
"Puškins arī nebija lasījis Dostojevski," esot atcirtis Dovlatovs. Līdz ar to mana piesardzīgā attieksme pret tekstu lasīšanas un apspriešanas iešanu mazumā vairāk saistīta ar to, ka atradināšanās no informācijas, kas garāka par dažiem teikumiem, lasīšanas, vēlēšanās maksimāli daudz informācijas saņemt vizuālā vai vismaz audio formā, bet tikai, Dievs nedod, ne "burtu", izraisa zināmas sekas. Var, protams, teikt, ka arī agrāk cilvēki informāciju uztvēra vizuālā un audio formā (sākot no sakrālās mākslas dievnamos, beidzot ar dažādiem ceļojošu trupu brīvdabas uzvedumiem) un nekas briesmīgs nenotika. Tomēr a) diez vai sevis salīdzināšana ar, teiksim, viduslaikos dzīvojošajiem ir saprātīga, b) ir informācija, kas ir jālasa tieši kā teksts. Par punktu b mazliet vēlāk.
Tātad manā skatījumā runa nav tik daudz par to, vai skolnieki pārmaiņu rezultātā izlasīs mazāk daiļdarbu. Runa ir par to, ka mazinās prakse strādāt ar tekstiem. Formulēšu citādi: literatūras tekstu pazīšana nenozīmē, ka cilvēks turpmāk profesionāli vai aizraušanās līmenī būs saistīts tieši ar filoloģiju. Pieļauju, ka daudziem no mums konkrētu daiļdarbu izlasīšana ir rosinājusi interesi par kādu vēstures posmu vai personību.
Respektīvi, "izdomātais" var radīt interesi par "faktiem" (te nesāksim strīdu, cik lielā mērā vēsture arī ir interpretācija), un no šī viedokļa pirms dažiem gadiem interesanta bija vēsturnieka Mārtiņa Mintaura lekcija par vēstures un literatūras paralēlēm 20. gadsimta Latvijā. [2] Aizvadītajā mēnesī Latvijas Universitātē notika starptautiska konference BALTEHUMS, kura pulcēja ne tikai antropologus vai citus tradicionāli par "tekstu lasītājiem" uzskatītu profesiju pārstāvjus, bet arī ģeogrāfus, vides speciālistus utt. [3] Un, redziet, kāda lieta – visi viņi spēj strādāt tieši ar tekstiem, lasīt kaut ko garāku par desmit teikumiem. Respektīvi, arī tad, ja jūsu dārgā atvase negrasās savu dzīvi veltīt humanitārajām vai sociālajām disciplīnām, vēlme un mācēšana lasīt tekstus viņiem vienalga noderēs. Te man jāatgriežas pie punkta b – nevar visu informāciju uztvert vizuālā vai audio formā.
Piemērs ir izvēlēts pilnīgi nejauši (vienkārši lasīts nesen), un atvainojos tiem, kuriem ir pretenzijas pret krievu valodu. Tātad pieņemsim, ka jūs vēlaties kaut ko vairāk uzzināt par ģeoloģiju. Atveram konkrētā tīmekļvietnē atrodamu šai tēmai veltītu kopumu. [4] Skaidrs, ka ir ērti noskatīties īsu multiplikācijas filmu par tektonisko plātņu kustību, papētīt pietiekoši informatīvi piesātinātu karti. Bet – ja mēs ignorēsim kopumā iekļauto tekstu, mēs patiesībā neko daudz arī nesapratīsim pēc vizuālās informācijas apguves.
Es nepavisam neesmu pret eksperimentiem izglītības sistēmā. Šogad studenti Rīgā rīkoja "Neērto tēmu referātu maratonu", un viens no tiem ("Hronoloģiskā pieeja vēstures studijās kā lielākā uztveres kļūda") man likās pārāk, kā saka, lecīgs, un es neesmu pārliecināts, ka vēsture skolās jāmāca tā, tomēr jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka autors, nu, jā, daudz strādā ar tekstiem. [5] Un, ja atļauts viegli "iekost" iecerei samazināto literatūras stundu vietā ieviest jaunu priekšmetu "Drāma", tad atkal nejaušs piemērs – nav šaubu, ka ir milzu estētisks baudījums vērot Akrama Khana deju, bet, ja uzvedums veidots, balstoties uz indiešu "Mahābhāratu", tad vēlams kaut nedaudz par šo eposu arī palasīt. [6]
Kas notiek, ja mēs atradināmies lasīt par dažām rindiņām garākus tekstus? Par to, pie kā tas noved politikā, labāk neizteikšos – šo sociālo tīklu "mesidžu" varoņu sastrādāto mēs strēbsim ilgi un smagi. Mēģinājumi kaut kur "kodolīgā" formā sagrābstītas informācijas druskas interpretēt kā pilnvērtīgu informāciju noved pie paštaisnuma un cietpaurības jebkurā dzīves jomā. Mēs šo apzināto fragmentārismu, grābstīšanos pa virsu, protams, varam lepni saukt par mūsdienās nepieciešamo "dinamismu", "elastību" un vēl nezin kā, bet paviršība un hroniska nespēja koncentrēt uzmanību tā paliek neatkarīgi no nosaukuma.
Piemēram, http://www.la.lv/izglitibas-parmainu-upuris-literaturas-stundas
https://www.youtube.com/watch?v=ylhgQE9RRCA&list=PLxc2e81TLgVQLlJ4s9u6T1g0w9oaNKO2z&index=2
"The Economist", 2018. gada 27. oktobris, 77. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!