Ir sacēlusies vesela negaisa vētra pret jaunās dziedātājas interpretāciju un viņu pašu. Es jums teikšu, lieliska interpretācija - emocionāli sakāpināta, toties pašas izsāpēta un izfunktierēta. Noklausījos arī Evijas debijas albumu "Sirdsbūt". Ļoti jauks debijas albums. No tā arī neliels citāts mana monologa virsrakstā, pārfrāzējot dziesmu " Mīlniekiem un visādiem citiem".
Dīvaini, bet esmu priecīgs, ka man nav 18 un nav jāsāk cīņa simtgadīgās Latvijas nežēlīgajā šovbiznesā, jo sabiedrības "maizi un izpriecas" gribošā daļa ir iestigusi tādā politkorektumā, pašapmierinātā konservatīvismā, ka to saraudina un padara neizsakāmi skumju jebkura atkāpe no pierastā. Vēl vairāk - tai ir kauns citu vietā! Uz dīvāna, pie TV, savās mājās, bet kauns.
Mūsdienu uztveres stagnācijas laikā nevarētu rasties ne Zvaigznīšu brīdis, ne BēBē Brokastis, ne Labvēlīgais tips. Noknābātu un nokomentētu līdz radošajai nāvītei. Tagad visam jābūt glītam, korektam un, galvenais - saprotamam.
Bet turpināšu par Eviju Vēberi. Viņu komentējot, bieži teksti sākas šādi: Man tiešām nekas nav pret eksperimentiem un savādāku skatījumu, bet nu šitā...! Eksperimentiem tātad jābūt ļoti saprotamiem, patīkamiem un kaut kur jau redzētiem un dzirdētiem. Tādiem maziņiem, atpazīstamiem, pat nedaudz pūkainiem ir jābūt eksperimentiņiem.
Kā es mīlu to laiku, kad Rietumu mūzikā katru nedēļu parādījās pa kādai Evijai Vēberei! Vai Tomam Veitsam. Vai The Velvet Underground. Nebija laika stagnēt. Nebija vairāk spēka sašust par neprofesionālo un kaitinošo izpildījumu. Un tā, sākot ar Elvisu. Nepārtraukti kaut kādi eksperimenti un savādi skatījumi. Captain Beefheart, Screamin' Jay Hawkins, Janet Joplin, Frank Zappa, Alice Cooper, The Doors, visa 60-to gadu psihedēlija. Un beigu beigās Sid Vicious no Sex Pistols nozaimo konservatīvās popkultūras sakrālo dziesmu My Way.
Kas attiecas uz dziesmu Svētku diena, tad tā nav nekāda Katalonijas vai Maķedonijas himna, tā ir joprojām dzīva dziesma, kurai ik pa brīdim jāļauj svaigi uzelpot. Evija tikai mazliet editēja šo bildi, pieliekot asāku kontrastu, augstāku krāsu piesātinājumu. Tā viņa to redz 2018. gadā dzīvojoti.
Bet arī pašā Olgas izpildījumā tās pamatos jau ir ielikts, kaunies vai raudi. Tas "mazgadīgās skuķes" faktors. Bet visas aizrautīgās mazgadīgās skuķes pārvēršas par lielām dusmīgām tantēm, kurām žēl, ka vairs nav mazgadīgas skuķes, kā arī to nodokļu maksātāju iztērēto naudu.
Un, protams, tam visam līdzi nāk nepamatots naids no zemā starta, snobiska neiejūtība un elementāra nepieklājība. Ir laiks ieiet nākamajā simtgadē ar jauneklīgu aizrautību un bezbailīgu jaunradi, patiesa radošuma karogam plīvojot!
Mīlniekiem un visādiem citiem.
Long live Rock'n'Roll ! ! !
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!