Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Siers par velti  (48)

Krievijas amatpersonām un medijiem tas dod kārtējo iespēju gardi pasmīkņāt. Tas ir ne tikai estētisks gandarījums – iedomāties, kā briļļaini drošībnieki ar sakniebtām lūpām iespringst cīņai ar mazo, nerātno animācijas filmas meiteni. Tas vienlaikus ir arī glaimojošs apliecinājums, ka Krievija uzvar cīņā par Rietumu bērnu sirdīm. Tas nekas, ka "Maša un lācis" ir privāta iniciatīva, kurai arī pašu mājās diezgan augstā līmenī savulaik nācies dabūt pa galvu par jaunatnes samaitāšanu. Tagad tā pēkšņi kļuvusi par Krievijas publiskās diplomātijas instrumentu, kuram nākotnē var būt ļoti grūti atkauties no varas mīlestības piedāvājumiem.

Rietumos ar smaidu attiecas pret Kremļa centieniem apkarot komēdijas – kā neseno britu "Staļina nāvi" vai pašreiz aktuālo Alekseja Krasovska "Svētki", komēdiju par Ļeņingradas blokādi. Tieši tādēļ varbūt nevajadzētu sekot viņu piemēram. Tās "Mašas un lāča" interpretācijas, uz kurām atsaucas The Times, tiešām var izsaukt tikai smaidu. No tām dveš īsts, neviltots "soldafonu" naivums. Piemēram, kāds igauņu pētnieks apgalvo, ka lācis jebkuram igauņu skatītājam neizbēgami simbolizējot Krieviju. Nerunāsim pat par to, ka filmā redzamais ir pensionēts cirka lācis (nez kādu vēstījumu ar to mums sniedz Krievijas polittehnologi?).

Pēc šīs loģikas televīzijā vispār vajadzētu aizliegt rādīt lāčus. Mazliet saprātīgāka šķiet norāde, ka pārmēru agresīvā un negantā Maša kādā no sērijām ar PSRS robežsarga (kas, šķiet, vienlaikus ir NKVD) cepuri galvā sargā lāča burkānus no gļēvā un nodevīgā zaķa. Taču vērīgākam skatītājam nebūs garām paslīdējis fakts, ka šī varonīgā sargāšana neliedz zaķim turpināt zagt lāča burkānus visās turpmākajās sērijās, turklāt šī viņa kriminālā nosliece tiek uztverta kā pašsaprotama un komiska, ar ko lācim nākas samierināties.

Ar to es nebūt nevēlos apgalvot, ka Krievijas masu kultūras produktu patērēšanai nav savas ģeopolitiskas dimensijas. Tāda ir. Kad pieauguši cilvēki Latvijas vietējās, latviski raidošajās (!) televīzijās ik dienas griež neskaitāmos seriālus par varonīgajiem Krievijas izmeklētājiem, viņi sev izveido noteiktu priekšstatu par "normālām" cilvēku attiecībām ar valsts varu. Pietiek salīdzināt šos seriālus ar pat visštruntīgāko Holivudas B kategorijas grāvēju, lai saprastu atšķirību. Šeit mums ir patriotisko drošībnieku korporācija, kura cīnās pret ārējiem, fundamentāli antihumāniem spēkiem; tur – indivīds, kurš cīnās pret "sistēmu". Tomēr šāda izpratne prasa interpretāciju, iedziļināšanos, spēju nolasīt dažādus kultūras kodus. Turpretī šodienas cīņa pret Krievijas "maigo varu" visbiežāk izvēlas ļoti primitīvu pieeju cilvēku domāšanai. Sak', ja man pa televizoru parādīs sarkanu zvaigzni, es tūlīt iešu bučot tankus. Tādēļ nav brīnums, ka rezultāti visbiežāk iederas kuriozu kategorijā.

Protams, varas attiecību saskatīšana arī šķietami nepolitiskos masu kultūras produktos ir mūsdienu sociālo zinātņu dienišķā maize. Tādā ziņā uztraukums par "Mašu un lāci" kā hibrīdkara elementu pilnībā atbilst noteiktai tendencei. Tā nebūt nav pirmā animācijas filma, kas piedzīvojusi politisku un maksimāli nelabvēlīgu interpretāciju. Klasiskais amerikāņu "Toms un Džerijs", kurš esot iedvesmojis arī "Mašu un lāci", ir ticis kritizēts ne tikai šķietamās vardarbības propagandas, bet arī rasisma dēļ. Agrīnajās sērijās pēc biežajām eksplozijām cilvēki tur ne tikai kļūst melni, bet arī iegūst afroamerikāņiem raksturīgo sejas veidolu un izrunu.

Populārā "Ledus laikmeta" sērijas filma par atkusni ir tikusi interpretēta kā slēpts atbalsts antropogēnu klimata pārmaiņu noliedzējiem: tā teikt, klimats ir mainījies jau mamutu laikos. Citās filmās par zvēriņiem turpretī viss ļaunums – piesārņojums un vides katastrofas – nāk no cilvēkiem, un tas, protams, ir klasisks zaļo vēstījums.

Un kurš gan noliegs šādu interpretāciju tiesības uz pastāvēšanu? Ir diezgan grūti iedomāties kādu daudzmaz nozīmīgu mākslas darbu, kurš nepieļautu nekādas politiskas interpretācijas. Visur, kur ir darīšana ar varu un nevienlīdzību, fonā vienmēr ir politika. Vienlaikus jebkura interpretācija ir tieši kāda konkrēta cilvēka veikta, un neviens daudzmaz godprātīgs interprets noteikti nesāks ar politiskas subversijas nolūka piedēvēšanu kāda populāra darba autoram. Tas nozīmē uzskatīt līdzcilvēkus par muļķiem, kuri paši nesaprot, ko skatās, – ka asprātīgu multeņu vietā viņiem patiesībā rāda "krievu pasaules" propagandu.

Skaidrs, ka arī "Mašu un lāci" principā iespējams uzskatīt par Krievijas hibrīdkara elementu. Tiesa, runa ir nevis par Mašas rakstura īpašībām vai lāča biogrāfiju, bet gan par kādu gluži vienkāršu lietu. Skaidrs, ka Krievija cenšas savas kulturālās ietekmes zonā paturēt iespējami lielāku daļu kaimiņvalstu sabiedrību. Lielākoties tas notiek caur valodu (kas "Mašā un lācī" lielu lomu nespēlē), bet arī caur postpadomju kultūras kodiem – tie gan multenēs ir saskatāmi biežāk, piemēram, nemitīgajās nostalģiskajās atsaucēs uz padomju kino.

Taču pats būtiskākais, ka visi šie produkti skatītājam tiek piedāvāti par velti. Gan Russia Today TV programmas, gan kinofilmas un seriāli, gan tā pati "Maša un lācis" visur pieejami par brīvu, turklāt labā kvalitātē. Tas ļauj mums nonākt pie kāda nepopulāra secinājuma: jauniešu "kritiskās domāšanas" un "medijpratības" pamatā vajadzētu būt piesardzīgai attieksmei pret jebkuru mediju produktu, par kuru netiek prasīta samaksa. Jeb, kā sacīts populārajā teicienā: ja tev kaut ko dod par brīvu, tad prece esi tu pats.