Dainis Lemešonoks: Tik viegls mērķis. Vējš aizpūta  (32)

Akla ticība noklausīšanās iekārtu visvarenībai reiz beidzās ar paša biroja bezspēcības izrādīšanu – nopludinot tā sauktās viesnīcas "Rīdzene" sarunas medijos un velti cerot uz sabiedriskās domas "linča tiesu". Patlaban, cenšoties dabūt uz apsūdzēto sola Jūrmalas domes priekšsēdētāju un viņa lutinātu (vai/un otrādi) uzņēmēju, KNAB izmeklētājus prokuratūras atpakaļ atmestajā krimināllietā par tirgošanos ar ietekmi acīmredzami vadījusi nepamatota pārliecība, ka viņiem obligāti palīdzēs Jūlija Krūmiņa (un, protams, arī Gata Trukšņa) "skandalozā" reputācija.

Taču noziegumā vainotā Krūmiņa un lietā tieši nefigurējošā (bet "galvā paturētā") Trukšņa it kā vājā vieta patiesībā izrādās viņu stiprā puse. Gan pilsētas galva, gan nekustamo īpašumu attīstītājs ir ļoti publiska persona. Viņi sen pieraduši dzīvot zem masu mediju, valsts iestāžu un sabiedriskās domas "lupas": neko nevar noslēpt, tāpēc labāk pat nevajag mēģināt.

Tas pilnībā attiecas arī uz Valdi Valteru, kurš ir pieteikts kā Krūmiņa līdzzinātājs centienos vērsties "pie kādas fiziskas personas, lai tā ietekmētu konkrētās pašvaldības amatpersonu, jo [aizdomās turētie] uzskatījuši, ka šai fiziskajai personai ir ietekme uz pašvaldības amatpersonu". Turklāt KNAB izvirzītajās pretenzijās nav nekā tik komplicēta un vērienīga, lai liktu uzņēmējiem izmisīgi slēpties aiz "advokātu armijas" un juridiskās žonglēšanas.

Publikas/elektorāta akceptētu "spēles noteikumu", arī to staipīguma robežu skaidra apzināšanās – un ievērošana! – padara Truksni par visīstāko teflona politiķi. Tāpat vēl arī pedagoģiskas atmiņas par divām Jūrmalgeitām – Hlevicki un Munkevicu "norakušām". Kurš vēl spētu domes vēlēšanās uzvarēt kā tobrīd pilnīgi virtuāls, vien uz pilsētas (tagad – bezmaksas) autobusu sāniem redzams kandidāts. Tādēļ pilnīgi neauglīgi – Jūrmalā noteikti! – ir centieni viņu sabiedriskajā domā degradēt par tipiņu, kuram atvilktnēs mētājas "šļirces ar kokaīna pēdām"...

Tāpat bezcerīgi rādās arī knabistu Sīzifa pūliņi kā Veselības inspekcijas amatpersonas šausmīgas korumpēšanas centienus "piešūt" Krūmiņam tās cienāšanu ar šampanieti (incidents šeit pieminēts kopā ar vēl citām KNAB pretenzijām). Ziniet, Jūrmalas "pilīs un būdiņās" tādējādi radās vēl kāds pļāpu temats, par ko tīksmi paķiķināt pie tās pašas šampanieša glāzes vai alus kausa.

Vēl vairāk – Jūlijs Krūmiņš, definējis sevi kā Iļģuciema pašpuiku, mīl dzīvot "na raspašku", intensīvas izrādīšanās (un izrunāšanās) režīmā. Jebkuram šī uzņēmēja biznesa partnerim vai aizbilstamajam ir jārēķinās, ka arī viņš tiks uzvilkts uz šīs spožiem prožektoriem izgaismotās publicitātes/narcisisma skatuves. Tāpēc, piemēram, Krūmiņa "šefība" pār Ingunu Sudrabu kā tobrīd politikā (2014) uzlecošo zvaigzni bija vairāk nekā pamanāma. Tā publikai tika gluži vai ar varu acīs bāzta. Diez vai Valdis Valters to nezināja, kad/ja tiešām bija gatavs darīt to, ko viņam inkriminē KNAB izmeklētāji.

Iļģuciema pašpuika, viens no Jūrmalas smalko aprindu hronikas spīdekļiem, sevi tīši un cītīgi izrāda kā nesenās pagātnes reliktu, "90. gadu dinozauru". Ar saviem cigāriem, Dzintaru koncertzāles blondīnēm padusēs, ar šajos sīkmanīgajos laikos jau grūti iedomājamu vērienu vārdos un darbos... Kādu tas viegli kaitina (piemēram, mani), bet kādu (pieļauju, lielu daļu jūrmalnieku) – totāli šarmē.

Šobrīd tieši šāds uzvedības modelis Krūmiņam efektīvi palīdz atkauties no KNAB pretenzijām. Informatīvajā telpā – pilnīgi noteikti. Sabiedrība, īpaši kūrortpilsētā, sajuta to, ko tagad apliecina prokuratūras lēmums: kolorītais "acīs lēcējs" ar savām "palaidnībām" ir izvēlēts kā pavisam viegls mērķis, kā ātrs mundiera spodrināmais līdzeklis.

Es gribētu, pilnībā abstrahējoties no šīs vai citu KNAB izmeklēto lietu būtības (bet pieļauju, ka Krūmiņam šāds salīdzinājums glaimo), tā darbiniekiem profilaksei atgādināt par "Berluskoni fenomenu": mūsdienu sabiedrībā ir pārāk grūti un nereti pat neiespējami ar juridiskiem līdzekļiem apkarot celebrity, kas bauda pietiekami dziļi iesakņojušos popularitāti pietiekami lielā daļā sabiedrības.

Tāpēc man gribas cerēt, ka "Rīgas satiksmes" veikto iepirkumu izmeklēšanā galvenais pamatakmens ir kaut kas faktos balstīts un aptaustāms, nevis paļaušanās uz etniski dziļo naidu, ko sabiedrības latviskā daļa izjūt pret "Urlakova bandu". Jūs taču zināt: noslēpumainā krievu dvēsele ļoti mīl mocekļus un lielmocekļus...