Vents Armands Krauklis: Vai Nacionālais attīstības plāns veicinās attīstību vai depopulāciju?  (43)

Gari neizplūdīšu skaitļos, bet nevienam nav noslēpums, ka viena no fundamentālajām Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības problēmām ir reģionālā nevienlīdzība, kam tiešas sekas ir Latvijas novadu iztukšošanās, iedzīvotājiem migrējot labākajā gadījumā uz Rīgu, sliktākajā - uz Īriju vai kur citur. Pēdējie autoritatīvie Centrālās statistikas pārvaldes dati, kas ir par 2016. gadu, liecina: IKP uz vienu iedzīvotāju Rīgas reģionā bija 21 078 eiro, kamēr Latgales reģionā - 6 992 eiro, bet man sirdij tuvajā Vidzemē - 8 484 eiro. Tātad atšķirība sasniedza pat trīs reizes, un es nedomāju, ka līdz šodienai situācija ir būtiski mainījusies.

Skaidrs, ka šādos apstākļos teritoriālajai izlīdzināšanai ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Līdz šim vismaz oficiālā uzstādījuma līmenī tā arī bija - spēkā esošajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2014. - 2020. gadam kā viena no piecām lielajām prioritātēm bija definēta "Izaugsmi atbalstošas teritorijas" ar tādiem būtiskiem attīstības virzieniem kā "Ekonomiskās aktivitātes veicināšana reģionos - teritoriju potenciāla izmantošana", "Pakalpojumu pieejamība, līdzvērtīgu darba iespēju un dzīves apstākļu radīšana", kā arī "Dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīga apsaimniekošana".

Kāda tam jēga - vai tad NAP nav tikai kārtējais plānošanas papīrs? Patiesībā, nē. Atbilstoši Eiropas Savienības fondu sadales sistēmai, tieši NAP ir tas dokuments, uz kā pamata notiek ES līdzekļu apguve dalībvalstīs. Atļaušos citēt pagaru izvilkumu no atbilstošiem Ministru kabineta noteikumiem:

"Eiropas Savienības un citu ārvalstu finanšu instrumentu finansējuma plānošanas dokumentu izstrāde 2014.–2020. gadam notiek, pamatojoties uz Nacionālajā attīstības plānā noteiktajām prioritātēm un mērķiem". Nacionālais attīstības plāns nosaka attīstības budžeta sadali, nevis bāzes budžetu, un tā ieviešanas instruments ir valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, Kohēzijas politikas un kopējās lauksaimniecības politikas fondi, citu Eiropas Savienības budžeta instrumentu investīcijas, kā arī Eiropas Savienības un citu ārvalstu finanšu palīdzības instrumenti un privātais finansējums".

Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka tieši pateicoties teritoriju attīstības kā būtiskas prioritātes iekļaušanai NAP ir bijusi iespējama tādu pašvaldībām nozīmīgu un salīdzinoši rezultatīvu ES fondu programmu īstenošana kā, piemēram, 3.3.1 Uzņēmējdarbības infrastruktūra vai 5.6.2 Degradētas teritorijas revitalizācija. Citu instrumentu, kā veicināt uzņēmējdarbību savās teritorijās pašvaldībām diemžēl praktiski nav. Savukārt valsts atbalsta instrumenti, kā piemēram", "Altum" programmas, bieži vien ir pārlieku selektīvi un netiek veidoti no reģionālās attīstības veicināšanas viedokļa.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto man, gluži tāpat kā citiem kolēģiem - RACA biedru pārstāvjiem - bija nepatīkams pārsteigums iepazīstoties ar tā saukto jaunā NAP (2020. - 2027.) gadam "kodolu", ko mums prezentēja par plāna izstrādi atbildīgais Pārresoru koordinācijas centrs. Šajā "kodola" projektā par teritoriālo attīstību vai pat par uzņēmējdarbības veicināšanu vispār nav ne vārda. Kā prioritātes tiek definēti visai miglaini frāžu savārstījumi - "Ataudze un dzīvildze", "Zināšanas un prasmes", "Materiālā labklājība", "Pozitīva dzīvesvide", "Valstiskā un pilsoniskā apziņa". Arī kritēriju sarakstā, vadoties pēc kuriem tiks vērtēts progress šo ārkārtīgi plašo mērķu sasniegšanai, no teritoriju attīstības viedokļa nav nekā. Kā kuriozu pieminēšu tikai vienu kritēriju, ar kuru tiks mērīti "pozitīvas dzīvesvides" sasniegumi - tas ir "lauku putnu indekss"! Kā arī jēdziens "viedā saraušanās" – visticamāk nozīmē – cilvēku pārcelšana no "bezperspektīvām" teritorijām.

Secinājumi ir bēdīgi. Jaunais NAP līdz šim ir gatavots nejēdzīgi, nerēķinoties nedz ar projektu pēctecību, nedz Eiropas Komisijas kohēzijas politikas plānu jaunajam ES budžeta periodam. Kā viena no piecām lielajām ES daudzgadu budžeta 2020. - 2027. gadam prioritātēm šajā plānā ir skaidri definēta "Iedzīvotājiem tuvāka Eiropa caur ilgtspējīgu un integrētu pilsētu, lauku, piekrastes teritoriju attīstību un vietējām iniciatīvām". Tieši tas, kas Latvijai ir vajadzīgs, lai nepārvērstos par mežonīgu teritoriju ar Rīgu un vēl pāris lielajiem centriem. Mēs vienmēr esam bijuši ļoti centīgi dažādu ES normu un norādījumu izpildītāji. Kā gan ierēdņi varēja nepamanīt šo ārkārtīgi būtisko Eiropas Komisijas uzstādījumu un neiekļaut to NAP "kodolā"?

Protams, laiks izlabot kļūdas vēl ir, lai gan NAP pieņemšanai šoreiz ir plānots neierasti saspringts laika grafiks - līdz 1. jūnijam ir paredzēta NAP galīgās redakcijas iesniegšana Ministru kabinetā, bet Saeima plānu varētu apstiprināt jau līdz vasaras brīvdienām. Bažas raisa tas, ka pie varas ir nākuši daudzi jauni politiķi, kuriem varbūt ir labi nodomi, bet kuriem paies laiks līdz pilnīgas izpratnes sasniegšanai par to, kā funkcionē valsts. Arī pagaidām neoficiāli publiskotajā valdības deklarācijas projektā sadaļā par pašvaldībā diemžēl dominē teritoriālās reformas, nevis reģionu attīstības jautājums. Uzreiz vēlētos uzsvērt - pašvaldību mehāniska apvienošana pati par sevi neko nerisinās - tai ir jāiet roku rokā ar mērķtiecīgu teritoriju attīstības veicināšanu.

Tādēļ mēs - 21 Latvijas pašvaldība, kas ir likumā definētas kā reģionālās attīstības centri - turpināsim rūpīgi sekot turpmākajam NAP izstrādes procesam, nākot klajā ar saviem priekšlikumiem plāna papildināšanai. RACA ir gatava konstruktīvam dialogam gan ar jauno Ministru prezidentu, gan vides un reģionālās attīstības ministru, gan Saeimas deputātiem, lai kopīgiem spēkiem panāktu pareizu un Latvijas interesēm atbilstošu nacionālo prioritāšu izvirzīšanu ES fondu līdzekļu izlietošanai. Taču šajā procesā ir svarīgi nekļūdīties un nesākt zāģēt zaru, uz kura paši sēžam, izdomājot jaunas prioritātes, kādas Eiropa no mums neprasa, un kuras beigu beigās var vēl vairāk veicināt Latvijas depopulāciju.