Gari neizplūdīšu skaitļos, bet nevienam nav noslēpums, ka viena no fundamentālajām Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības problēmām ir reģionālā nevienlīdzība, kam tiešas sekas ir Latvijas novadu iztukšošanās, iedzīvotājiem migrējot labākajā gadījumā uz Rīgu, sliktākajā - uz Īriju vai kur citur. Pēdējie autoritatīvie Centrālās statistikas pārvaldes dati, kas ir par 2016. gadu, liecina: IKP uz vienu iedzīvotāju Rīgas reģionā bija 21 078 eiro, kamēr Latgales reģionā - 6 992 eiro, bet man sirdij tuvajā Vidzemē - 8 484 eiro. Tātad atšķirība sasniedza pat trīs reizes, un es nedomāju, ka līdz šodienai situācija ir būtiski mainījusies.
Skaidrs, ka šādos apstākļos teritoriālajai izlīdzināšanai ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Līdz šim vismaz oficiālā uzstādījuma līmenī tā arī bija - spēkā esošajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2014. - 2020. gadam kā viena no piecām lielajām prioritātēm bija definēta "Izaugsmi atbalstošas teritorijas" ar tādiem būtiskiem attīstības virzieniem kā "Ekonomiskās aktivitātes veicināšana reģionos - teritoriju potenciāla izmantošana", "Pakalpojumu pieejamība, līdzvērtīgu darba iespēju un dzīves apstākļu radīšana", kā arī "Dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīga apsaimniekošana".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!