Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.
Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!
Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!