Kārlis Bauze: Vai Latvija ir gatava nākamai ekonomiskajai krīzei?  (112)

Kur mēs pašlaik atrodamies?

Pirmajā brīdī šķiet, ka mūsu ekonomikā pagaidām viss ir kārtībā – IKP 2019. gada prognozes ir 3,5% (Latvijas Banka) un 3,2% (Finanšu ministrija), tomēr, ņemot vērā Latvijas ekonomikas atvērtību (ārējā tirdzniecība), būtu nopietni jāanalizē, kas notiek Eiropas Savienībā (72% no Latvijas eksporta). Jaunākie "Eurostat" industriālās produkcijas dati par 2018. gada decembri rāda, ka eirozonā bija vērojams 4% kritums (jau otro mēnesi pēc kārtas). Šie jaunākie dati, visticamāk, netika ņemti vērā, kad tika izstrādātas nākamā gada IKP prognozes. Riski, kas joprojām ir pārāk zemu novērtēti, – "Brexit" bez vienošanās, kardinālas izmaiņas politiskajā arēnā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un ekonomiskie saspīlējumi pasaulē. Tas viss var nest lielus pārsteigumus negatīvas izaugsmes virzienā. Domājams, ka šogad IKP (gada) izaugsme būs pozitīva, bet pirmās krīzes iezīmes jau ir redzamas eirozonā, līdz ar to tās drīzumā būs arī Latvijā, lai gan pagaidām par tām vēl netiek skaļi runāts.

Kā krīzes risina?

Katras krīzes iemesli ir atšķirīgi, un ir tikai pāris instrumentu, kā to atrisināt. Divi lielie instrumenti ir – monetārā un fiskālā politika. Papildus var izmantot ārējās investīcijas (dodot "spēka" injekciju ekonomikai) un/vai aizņemties naudu no privātajiem investoriem (valsts vērtspapīru izlaišana) vai starptautiskajām institūcijām (Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, EBRD). Pēdējais instruments tiek izmantots komplektā ar "rūgtu" ekonomisko programmu (atcerēsimies Latviju pēc 2008. gada krīzes). Loģisks jautājums ir – vai un kā varētu izmantot šos instrumentus Latvijā nākamas krīzes laikā, ja tā notiktu šī gada otrajā pusē?

Monetārā politika

Divi jaudīgākie monetārās politikas instrumenti ir procentu likmes un aktīvu uzpirkšanas programmas. Ja runājam par procentu likmēm, tad tās (ECB galvenās likmes) joprojām ir vēsturiski zemas (0% refinansēšanas likme) vai pat negatīvas (–0,4% depozītu likme). Pašreizējā ECB monetārā politika, līdz ar to arī Latvijas, ir piemērota valstīm, kurām ir lieli valsts parādi (Grieķija (180%), Itālija, Portugāle, Kipra), un valstīm ar joprojām augstiem tā dēvēto slikto kredītu apjomiem (Grieķija, Kipra). Latvijas situācija ir pretēja – zems valsts parāds un zemi slikto kredītu apjomi banku sistēmā.

Parasti procentu likmes ir augstākas brīdī, kad ekonomiskā izaugsme jau ilgstoši ir bijusi pozitīva. Varētu argumentēt, ka procentu likmes joprojām atrodas līmenī, kurā parasti tās atrodas krīzes brīdī. Tas nozīmē, ka eirozona vēl nav izgājusi no iepriekšējās krīzes klasisko instrumentu izpratnē. Ja tagad sāktos krīze, likmes būtu grūti pazemināt vēl vairāk (zero lower bound interest rate).

Kad standarta monetārais instruments – procentu likmes – vairs nav efektīvs, talkā nāk nestandarta monetārā politika – aktīvu uzpirkšana. ECB, kas nosaka likmes eirozonai (arī Latvijai), šo instrumentu aktīvi izmanto kopš 2012. gada (OMT, APP, TLTRO I un II,). Vienā vārdā šīs programmas var saukt – quantitative easing. Tas, ka ECB vēl nav sākusi pilnībā iziet no šīm dažādajām programmām, nozīmē to, ka vēl ir nepieciešams uzturēt eirozonas ekonomiku (jo īpaši dažas dienvidu valstis) pie steroīdu sistēmas (izmantojot medicīnas terminoloģiju). ECB valdījumā ir aktīvi vairāk nekā 2 triljonu EUR apmērā, taču, ja krīze iestājas tagad, ko darīt ar pacientu, kurš joprojām nespēj dzīvot patstāvīgi? Kādas zālēs viņam dot? Dubulto devu steroīdu? Jāatzīst, ka pašreizējā brīdī monetārā politika eirozonā var maz palīdzēt ekonomikas atdzišanas posmā.

Fiskālā politika

Gādīgs saimnieks domā par uzkrājumu gatavošanu "vasarā un rudenī", kad ekonomiskā izaugsme ir laba, piemēram, tāda bija 2018. gadā Latvijā. Fiskālā valodā tas būtu valsts budžets ar pārpalikumu, tomēr Latvijā 2019. gadā ir plānots vispārējās valdības deficīts 0,6% apmērā. Salīdzinājumam – Lietuvā un Igaunijā būs budžets ar pārpalikumu attiecīgi 0,4% un 0,5%. Tas nozīmē, ka tad, kad ekonomika atdzisīs, kaimiņiem būs "spilvens".

Ja krīze iestātos tuvākajā laikā, tad pašreizējais ES regulējuma rāmis atļauj maksimālo budžeta deficītu 3%. Tas nozīmē, ka Latvijas "fiskālā telpa" nebūt nav liela, ja Eiropas Komisija (EK) atļaus to maksimāli izmantot. Tātad arī šis instruments nevar būt glābšanas riņķis, jo īpaši nopietnas krīzes gadījumā, ja vien EK neatradīs "iekšējo elastīgumu", kā to nesen redzējām Itālijas un Francijas gadījumā.

Citi instrumenti

Bez minētajiem diviem instrumentiem var mēģināt aizņemties no ārējiem investoriem, lai sildītu ekonomiku. Pašlaik Latvijas valsts parāds nav augsts – 40%, salīdzinot ar vidējo eirozonā – 85%, tāpēc šis ekonomikas stimulēšanas instruments varētu tikt pielietots, taču jāatceras, ka tas būtu uz mūsu valsts nākamo paaudžu rēķina.

Pieredze rāda, ka šo instrumentu var izmantot tikai tad, ja ekonomiskā krīze ir sekla. Ja atkārtojas 2008. gada krīze, kāda tā bija Latvijā, tad ārvalstu aizdevēju tirgus aizveras un aizņemties nav iespējams. Vēl viens ierobežojums šim instrumentam ir likmes, par kādām var aizņemties. Iestājoties krīzei, aizņemšanās likmes noteikti pieaug, un tas atstāj iespaidu uz valsts budžeta deficītu (papildu izdevumi parāda apkalpošanai). Līdz ar to būtu noteikts slieksnis, līdz kuram var audzēt valsts parādu esošā valsts budžeta deficīta rāmī.

Kā atceramies no 2008. gada krīzes, ja ārvalstu investori vairs nepērk Latvijas parādzīmes, tad vienīgie, kas var palīdzēt, ir Starptautiskais Valūtas fonds un citas starptautiskās aizdevēju organizācijas. Šīs programmas vienmēr ir virzītas uz valstu konkurētspējas atgūšanu, kas nozīmē vai nu valsts izdevumu samazināšanu, vai arī nodokļu sistēmas optimizēšanu (tomēr visbiežāk palielināšanu), vai arī valsts aktīvu pārdošanu.

Secinājumi

Ja ekonomiskā krīze Latvijā iestātos šī gada otrajā pusē, tad standarta monetārais fiskālās krīzes risināšanas instrumentārijs Latvijā būtu limitēts, jo šie instrumenti lielākoties jau ir izmantoti un, tēlaini izsakoties, nav "uzlādēti" no jauna. Nopietnas krīzes gadījumā valsts budžeta fiskālā telpa ātri vien tiktu izsmelta un nāktos aizņemties no ārvalstu investoriem vai atkal iesaistīties starptautisko institūciju aizdevumu programmās. Monetārās politikas instrumenti, pat nestandarta, Latvijas gadījumā diemžēl nebūs efektīvi, jo likmes jau pašlaik ir zemas, bet nestandarta instrumenti tiek kūtri izmantoti.