Tīna Lūse: Valstij jānodrošina, lai 'nauda seko riepai'  (39)

Pētījums "Labāko prakses piemēru, t.sk. komercsektora pieredzes, Latvijā un ārvalstīs izvērtēšana un apkopošana zaļā iepirkuma jomā" parāda, ka uzkrāto un nepārstrādāto riepu problēma ir ievērojamāki lielāka, nekā tas tika lēsts iepriekš. Lai gan pirms tam tika norādīts, ka nepārstrādāto riepu apjoms varētu būt 47 tūkstoši tonnu, tomēr pētījumā lēsts, ka šis daudzums varētu būt pat 104,7 tūkstoši tonnu.

Tas nozīmē, ka līdzšinējā Latvijas valsts rīcība nolietoto riepu apsaimniekošanas sistēmas iedzīvināšanā nav bijusi pietiekami efektīva. Līdzās citām problēmām un ieteikumiem to risināšanai pētījumā minēts arī tas, ka valstij būtu jāsubsidē pārstrādes uzņēmumi, lai nodrošinātu, ka pārstrādātāji no riepām iegūst otrreizējo izejvielu atbilstošā kvalitātē un par konkurētspējīgu cenu.

Jāiedzīvina princips "Nauda seko riepai"

Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija (LRAA) uzskata, ka valsts subsīdijas pārstrādes uzņēmumiem problēmu nerisinās un šāda pieeja nebūtu pareiza. Lai nodrošinātu, ka tiek apsaimniekoti un pārstrādāti nolietoto riepu kalni, asociācija aicina turpināt darbu pie "nauda seko riepai" iedzīvināšanas. Šis princips paredz, ka par riepu pārstrādi ir jāmaksā ražotājam, personai, kura pirmā valstī realizē riepas.

Tas tiek darīts, riepu tirgotājam noslēdzot apsaimniekošanas līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas (RAS) uzņēmumu, kurš tālāk jau organizē nolietoto riepu savākšanu un pārstrādi. Valstij nebūtu jāpiemaksā par pārstrādi riepu ražotāja (importētāja) vietā. Riepas ir videi kaitīgie atkritumi, un to radītājiem ir jāspēj uzņemties atbildību par to, lai tās atbilstoši apsaimniekotu un pārstrādātu. Jāuzsver, ka tieši importētāju maksātā cena RAS par riepu apsaimniekošanu ir tā, kas nosaka, kādā apmērā RAS var atļauties samaksāt pārstrādes uzņēmumam un kāda būs pārstrādes uzņēmuma saražotās gala produkcijas cena.

Tāpat princips "Nauda seko riepai" nozīmē, ka patērētājs par riepas pārstrādi ir samaksājis, jau to iegādājoties, un tam par nolietoto riepu nodošanu pārstrādei nebūtu jāmaksā atkārtoti. Tādēļ valsts uzdevums ir veicināt to, ka gan riepu importētāji, gan mazumtirdzniecības vietas un servisi šīs prasības arī pildītu, nodrošinot, ka nolietoto riepu pieņemšana no iedzīvotājiem notiktu bez papildu atlīdzības pieprasīšanas. Viens no pirmajiem soļiem sistēmas iedzīvināšanā būtu arī to RAS izglītošana, kas šobrīd publiski pauž bažas par iedzīvotāju nevēlēšanos piemaksāt par riepu pārstrādi. Šāds viedoklis tiek pausts, neskatoties uz to, ka normatīvie akti skaidri nosaka: iedzīvotājiem par riepu pārstrādi nav jāmaksā vairākkārt.

Vienlaikus uzskatu, ka ir jārisina arī vēl trīs saistītas problēmas: riepu importa "pelēkās zonas" uzraudzība, RAS uzraudzības stiprināšana un zaļā publiskā iepirkuma prasību pilnveidošana.

Riepu "pelēkais tirgus" nav pietiekami uzraudzīts

Uzskatu, ka valstij ir jārīkojas un jāmeklē problēmas risinājums. Pirmkārt, LRAA jau vairākkārt ir norādījusi, ka ievērojama daļa nepārstrādāto riepu uzkrātā apjoma rodas vāji uzraudzīta riepu importa jeb "pelēkā tirgus" dēļ. Manuprāt, tas ir skaidrs signāls, ka valstij būtu jāpastiprina to uzņēmumu uzraudzība, kas nodarbojas ar jaunu un lietotu riepu ievešanu un realizāciju Latvijā. Galvenā vērība būtu jāpievērš informēšanas un kontroles stiprināšanas pasākumiem, kas veicinātu to, ka visi ražotāji/importētāji iekļaujas DRN sistēmā. Otrkārt, ir pastiprināti jāuzrauga, lai komersanti, kuri noslēguši līgumu ar apsaimniekotāju, tādējādi iegūstot DRN nodokļa atbrīvojumu, sniedz precīzus datus par riepu realizācijas apjomiem, kas šobrīd nereti tiek mākslīgi samazināti.

RAS uzraudzība un pārstrādes pārbaude

Otrkārt, valstij RAS ir jāuzrauga pastiprināti, nodrošinot, ka tirgū vairs nevar darboties tādi uzņēmumi, kas nespēj nodrošināt riepu pārstrādi. Šādi uzraudzības pasākumi ir jāveic pastāvīgi. Vienlaikus uzmanība jāpievērš arī tiem pārstrādes uzņēmumiem, kas lielus nolietoto riepu apjomus jau ir uzkrājuši, bet nespēj pārstrādāt. Gadījumos, kad uzkrāto riepu daudzums ievērojami pārsniedz pārstrādātāja norādīto jaudu, ir risks, ka radīsies jauni nepārstrādātu riepu kalni. Tādēļ VARAM pētījumā piedāvātais risinājums nodot riepu apsaimniekošanu vienai ražotāju atbildības organizācijai, kā tas ir ticis realizēts virknē citu Eiropas valstu, noteikti ir apsvēršanas vērts, jo risinātu problēmas, kas RAS uzņēmumu uzraudzībā vēl joprojām ir diezgan ievērojamas. Ir pamats uzskatīt, ka vienas organizācijas veikto apsaimniekošanas darbību uzraudzība valstij varētu izmaksāt mazāk un būtu efektīvāk realizējama, nekā to spēj šobrīd pastāvošā sistēma, kuras rezultāts ir neapsaimniekotu riepu uzkrājums vairāku desmitu tūkstošu tonnu apmērā.

Jāveicina zaļais publiskais iepirkums

Visbeidzot, uzskatu, ka valstij būtu jānodrošina zaļā publiskā iepirkuma ieviešana. Tas nozīmē, ka, būvējot dažādus objektus, piemēram, bērnu rotaļlaukumus vai sporta laukumus, valstij un pašvaldībai kā obligāts nosacījums kļūtu prasība teritoriju labiekārtot, izmantojot no riepu otrreizējām izejvielām ražotus produktus, piemēram, riepu pārstrādes produktus laukumu segumiem. Latvijā jau šobrīd ir uzņēmumi, kuri ražo šādus produktus, līdz ar to tādā veidā varētu sniegt atbalstu ilgtspējīgi domājošiem vietējiem ražotājiem. Uzskatu, ka tas radītu arī papildu motivāciju riepu pārstrādātājiem investēt mūsdienīgā un modernās tehnoloģijās balstītā pārstrādē, kas veicinās riepu kalnu mazināšanos Latvijas teritorijā.