Tātad, Mišela Velbeka jaunākā grāmata Sérotonine. Šī gada janvārī Francijā esot iznācis nedaudz vairāk par 400 romāniem – 423 vai tamlīdzīgi. Žēl šo romānu un to autoru, jo viņu jaundarbiem uzmanību pievērsa tikai tie, kas izlēma Velbeka romānu uzsvērti neievērot. Izņemot literatūras kritiķus, kuriem lasīšana ir darbs, un neatalgotos mīlētājus, jaunie romāni mūsu dzīvē aizņem ļoti šauru un visumā klusu nišu. Šajā nišā noteikti ir klusāk un vientulīgāk nekā, piemēram, tajā, kurā nonāk jaunākās filmas vai pat teātra izrādes.
Martā Velbeks jau būs pārdevis vairāk nekā miljonu grāmatas eksemplāru. Kad es pēdējo reizi skatījos, The Economist bija sarēķinājis, ka pārdoti 800 000. Šie tūkstoši ietver jau izpārdoto pirmo 320 000 grāmatas lielo metienu franču valodā un digitālo izdevumu franciski. Tie neietver janvārī iznākušos tulkojumus itāļu, spāņu un vācu valodā, tāpēc kopējais pārdoto grāmatu skaits ir vēl lielāks. Tie ir milzīgi skaitļi. Romāna gaitas pie lasītājiem atvieglo franču dienišķajā plaša patēriņa presē (uzreiz pirms sporta ziņām) publicētās īsās recenzijas. Lielākajai daļai apskatnieku romāns patīk, daži to pat uzskata par šedevru. Sūdzības par romānu izteikuši tikai nedaudzi, kas pārmet Velbekam MeToo parādības neievērošanu, citas tautas aizskarošus vispārinājumus (par nīderlandiešu oportūnismu un japāņu rasismu), paļājošus izteikumus par "Briseles ierēdņiem", nepieņemamus politiskus uzskatus, "ekonomikas zinātnes" nepārzināšanu un tamlīdzīgi.
Profesionālā literatūrkritika bija daudz atturīgāka un dažos gadījumos diezgan indīga. Radiostacija France Culture intervēja trīs vai četrus literatūras pasniedzējus, kas pateica daudz interesantu domu labā franču valodā, bet kopumā bija vienisprātis, ka romāns ir mēsls. Domāju, ka Velbeks lasa Huana Asensio blogu juanasensio.com un šobrīd droši vien ir ļoti sāpināts. Asensio, iespējams, ir labākais dzīvais franču 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses literatūras speciālists. Viņa erudīcija un tekstu lasīšanas pieredze ir apžilbinošas.
Viņš saka, ka Velbeks vienkārši nodarbojas ar naudas pelnīšanu un katrs nākamais romāns tikai dziļāk atsedz reiz jau uzieto zelta dzīslu. Es šaubos, vai tā ir, un varbūt peļņai nav tik neapšaubāmi tiešs sakars ar sliktu rakstniecību. Trāpīgāk pateikts šķiet tas, ka Velbeks kā domātājs un noteiktas vīzijas radītājs ierakstās senā un varenā franču reakcionārās – tādā nozīmē kā antiliberālās – literatūras tradīcijā, taču nav literāri izsmalcināts šīs tradīcijas turpinātājs. Ar reakcionāro tradīciju ir domāti lielie 19. gadsimta tikumu pagrimuma, industrializācijas un urbanizācijas veicinātā cilvēku savtīguma kritiskie vērotāji, kā Balzaks, un šaurākā nozīmē transcendentā un sakrālā meklētāji materiālisma netīrākajās vietās, kā Leons Bluā, Žoržs Bernanoss vai Žoriss Karls Ismanss. Pēc Asensio domām, par Velbeku kā rakstnieku sajūsminās lasītāji, kas slikti pārzina literatūras vēsturi. Ja viņi to pārzinātu, viņi redzētu, ka Velbeks tikai pārstrādā, lielākoties vienkāršojot un piezemējot, daudz augstākus un skaistākus modeļus.
Tā tas, iespējams, arī ir. Bet problēma ar šo seno, skaisto literatūru ir tāda, ka lielākā daļa mūsdienu lasītāju to nespēj un nespēs baudīt. Tā ir piesūcināta ar nepazīstamām reālijām, vairs nesaprastām institūcijām, atšķirīgu izteiksmes veidu un cilvēku saskarsmes paražām. Velbeks raksta par savu laikmetu un savam laikam. Tas var būt labāk vai sliktāk atkarībā no romāna, bet ir jomas, kurās viņam faktiski nav konkurentu. Viņš tiešām ir reakcionārs šī vārda sākotnējā nozīmē un varbūt pat vizionārs. Viņš atrodas opozīcijā gan "kreisajiem" tradicionālā izpratnē (sociāli liberāliem, ekonomiski antiliberāliem), gan arī "labējiem" tradicionālā izpratnē (sociāli konservatīviem, ekonomiski liberāliem). Katrā viņa grāmatā ir kaut kas nepatīkams – vismaz viena doma, par kuru ir neērti un bailīgi domāt. Viņš kaut kādā veidā spēj pārliecināt, ka ir svarīgi par to domāt. Droši vien palīdz viņa pilnīgais pretenciozitātes trūkums – tas, ka viņš raksta kā zaudētājs, nevis uzvarētājs. Lai cik savādi tas būtu, viņš arī septītajā reizē nav pievīlis.
Varētu sacīt, ka viņa jaunais romāns turpina uzturēt patīkamu līdzsvaru starp atgriešanos pierastā teritorijā, pie labi pazīstama galvenā varoņa, vienmēr viena un tā paša, un savādu spēju rakstīt pagātnes izteiksmē par notikumiem, kas rakstīšanas brīdī vēl nav notikuši. Pirmais romāns "Cīņas lauka paplašināšana" aprakstīja seksuāli neapmierinātu, neprecētu vīriešu ieslīgšanu atriebīgā vardarbībā un naidā pret sievietēm, diezgan precīzi paredzot tā dēvēto incelu (nebrīvprātīgā celibātā dzīvojošu vīriešu) krīzi 25 gadus vēlāk; romāns "Platforma", kas beidzas ar terora aktu kādā Indonēzijas kūrortā, iznāca nedēļu pirms 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV; "Pakļaušanās" par Francijas islamizāciju iznāca tieši tajā dienā, kad nošāva Charlie Hebdo karikatūristus, kas Velbeka portretu bija uzlikuši uz žurnāla vāka; "Serotonīns", kas cita starpā apraksta franču zemnieku sacelšanos pret globalizēto kapitālismu un pasaules šībrīža ekonomisko politiku, iznāca pusotru mēnesi pēc "dzelteno vestu" manifestāciju sākšanās 2018. gada novembrī. "Dzeltenās vestes", kā zināms, pieprasa Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Taču apskatnieki, kas ziņoja, ka grāmata esot par "dzelteno vestu" protestiem, nedaudz pārspīlē, jo iedzīvotāju nemieri un sadursmes ar policiju ir tikai viena no tēmām, kas grāmatā apskatītas. Teksts nav par to – tas drīzāk ir par cēloņiem, kas šos nemierus izraisa, un arī tad tikai daļēji.
Romāna galvenā tēma ir Eiropas pilsoņu depresija, alkoholisms un pašnāvības trešā gadu tūkstoša pirmajās desmitgadēs. Šo trešo gadu tūkstoti romāna literārais varonis, 46 gadus vecs agronoms Florāns Klods Labrusts, kura iekšējos monologus mēs lasām, nodēvē par "lieko" tūkstoti. Ar to viņš grib uzsvērt ne tik daudz to, ka Rietumu domāšanas paradigmas un dzīvotgribas avoti būtu sevi izsmēluši, lai gan arī tas, viņaprāt, ir tiesa; drīzāk to, ka Rietumi atrodas vairāku ierindas cilvēkiem postošu ideoloģiju varā. Centieni šīs ideoloģijas atsegt un parādīt to darbības augļus, par piemēru izvēloties pašam savu un savu paziņu dzīves stāstus, ir Labrusta galvenā nodarbošanās neilgajā laikā, kas viņam vēl atlicis ko dzīvot. Romāns ir uzrakstīts Velbekam raksturīgajā raitajā un sadzīviski familiārajā stilā, bet tas ir tumšs un drūms.
Labrusts atrodas ļoti smagā klīniskās depresijas stāvoklī, lai gan romāna beigās lieto maksimālo jaunas paaudzes antidepresanta Captorix devu. Šo antidepresantu viņš sāk lietot tāpēc, ka viņam rodas nepārvaramas grūtības no rītiem aiziet līdz vannasistabai un piespiest sevi nomazgāties. Viņš pamatoti spriež, ka nemazgāšanās ātri novedīs līdz smirdēšanai, kas savukārt radīs jaunas problēmas. Pēc pāris gadus ilgas antidepresanta lietošanas izrādās, ka medikaments spēj izpildīt savu sākotnējo uzdevumu – motivēt lietotāju reizi dienā nomazgāties –, kā arī padarīt viņu funkcionējošu pamata bioloģiskā līmenī, izņemot seksuālo. Taču visumā medikaments Labrusta stāvokli nekādā veidā nav uzlabojis. Labrusta ģimenes ārsts, iepazinies ar hormonu testa rezultātiem, norāda, ka Nīderlandē un Beļģijā viņu ar šādu depresijas līmeni eitanazētu, tā teikt, bez rindas un aci nepamirkšķinot. "Jūs burtiskā nozīmē mirstat no bēdām," ārsts saka.
Es rakstīju "Rietumu sabiedrība", jo šādu frāzi lieto Labrusts. Precīzāk un pamatotāk, šķiet, būtu teikt "Francijas sabiedrība". Francija ir lielākais antidepresantu un anksiolītiķu, kā arī marihuānas patērētājs Eiropā. Attiecībā uz alkoholismu es nezinu – Skandināvija un bijušās padomju republikas Franciju varbūt pārspēj. Vismaz tā man vienmēr ir licies. Lai gan varbūt es kļūdos un mēs aplami saistām frančus ar jaunajiem, sārtajiem božolē pareizās formas vīna glāzēs. Velbeks šajā romānā vairāk pievēršas lauku iedzīvotājiem, kuri dzer gandrīz tikai stipro alkoholu (vīnu un alu vispār neuzskata par spirtotajiem) un dzer baisos apjomos. Vidusmēra diena Labrusta un viņa paziņu dzīvē nozīmē pudeli kalvadosa, kurai seko pudele vai divas Grand Marnier (pretīgs liķieris) un tad sešpaka gaišā alus vai mazās alus skārdenes no viesnīcas minibāra. Ievērosim arī, ka Velbeka romānos – tiešām bez izņēmuma, man šķiet, – neviens varonis nekad necieš no tā, ko dažos drēgnākos Eiropas novados pazīst kā naudas trūkumu. Labrusts, kad pārtrauc strādāt, dzīvo no vecāku atstātā mantojuma; viņa paziņas dzīvo no saviem īpašumiem, tos, piemēram, izīrējot vai, ja tā ir zeme, izdevīgi pārdodot ķīniešiem.
Labrusta nāvi nesošo bēdu cēloņi ir divi. Tikai divi, bet grandiozi lieli – lielāki par katra individuāla cilvēka dzīvi un ciešanām. Pirmais cēlonis ir viņa un visas viņa paaudzes nespēja izveidot un kopt pāru romantiskās mīlestības attiecības. Abas sievietes, kuras Labrusts savā dzīvē tiešām mīlējis un cienījis, viņš dumjā un pašam nesaprotamā veidā ir piekrāpis ar tobrīd garāmejošu "apaļu pakaļu". Un pazaudējis. Tā kā viņa stāsts viņam pašam šķiet vispārizplatīts un banāls, viņš saspringst, lai mēģinātu saskatīt dziļākus, kolektīvus cēloņus "mūsu dzīvē it kā ieprogrammētajai mīlestības bojāejai".
Tādā ziņā Velbeks turpina izpēti, kuru sāka jau savā pirmajā romānā "Cīņas lauka paplašināšana". Seksuālā liberalizācija, intimitātes atraušana no solījuma "priekos un bēdās", godaprāta un pienākuma valdīt pār savām kaislībām un tās pakļaušana tirgus likumiem ir bijusi izdevīga tikai nelielam skaitam indivīdu – indivīdu, kas kāroto būtu dabūjuši tāpat. Lielākajai daļai ierindas cilvēku – bez izteikta gara spēka, vieduma, žilbinošas karjeras, nevīstošas ārējās pievilcības vai seno stoiķu sludinātās pašpietiekamības – šīs sabiedrības normu izmaiņas ir bijušas postošas. Gandrīz neviens cilvēks nespēj dzīvot bez romantiskās mīlestības un ģimenes, neviens. Un īpaši smagi bez tās dzīvot ir četrdesmitgadnieku paaudzei, kuru Velbeks apskata šajā grāmatā. Psihožu nomāktas bezbērnu sievietes, kas vienatnē nodzeras savos Parīzes dzīvokļos, jau vien ir šausmīgi. Citiem vārdiem sakot: pašā dziļākajā analīzē šis liktenis nav šo cilvēku vaina.
Nav viņu vaina tādā ziņā, ka kopienā valdošais individuālas atsvabinātības vektors neļauj cilvēkos – ne vīriešos, ne sievietēs – attīstīties tikumiem un dzīves prasmēm, kas spētu viņus no šī likteņa pasargāt. Gandrīz neviens arī nav tik gudrs un tālredzīgs, lai apjēgtu, kādā veidā viņa jaunības izvēles apdraud viņa dzīves piepildījumu vecumā pēc 40 gadiem. Tieši šādā nozīmē šī, pēc Labrusta domām, ir "ideoloģiska" problēma.
Otrais nestrādājošā agronoma bēdu cēlonis ir nespēja atrast jēgpilnu darbu savā profesijā. Atrast darbu, kura augļi, pēc viņa domām, nebūtu kaitīgi Francijas saimniecības tālākai nākotnei un šajā saimniekošanā iesaistītajām dzīvajām būtnēm. Viņš izstudē agronomiju, bet viņa izpratne par to, ko vajadzētu darīt ar Francijas laukiem, nekam nav derīga. Viņš iegūst darbu slavenajā agroķimikāliju uzņēmumā Monsanto. Tas ir koncerns, kas, citējot mūsu varoni, "patoloģiski melo" – arī par to, ka bez viņu ražotajām ģenētiski modificētajām sēklām "visi vienkārši nomirs badā". (No komentāriem par Monsanto man radās priekšstats, ka Velbeks lasa Nasīma Nikolasa Tāliba nu jau ilggadējo ārdīšanos tviterī par šo tēmu. Tāliba darba "Ar savu ādu" fragmenti bija lasāmi Rīgas Laika 2018. gada janvāra numurā.) Tas ir uzņēmums, kas agresīvi lobē šādu pieeju: intensīva laukkopība gigantiskās platībās, audzēšana ar pesticīdiem un minerālmēsliem, maksimālās ražas izspiešana no viena hektāra un agroindustrija, kas pamatā balstās uz eksportu pārtikas pārstrādei lētākās zemēs. Labrusta (un es teiktu: jebkura saprātīga cilvēka) skatījumā vajadzētu rīkoties tieši pretēji – dot priekšroku nevis kvantitātei, bet kvalitātei, ilgtspējīgai attīstībai, audzēt un ēst cik vien iespējams lokāli, lietot dzīvnieku izcelsmes mēslojumu, lai pasargātu augsni un gruntsūdeņus, un tā tālāk. Cerībā citus par to pārliecināt, agronoms nomaina darbu un sāk strādāt Lauksaimniecības ministrijā. Tur viņš diezgan drīz saprot, ka tas ir bezcerīgi. Viņš visur sastopas ar Eiropas funkcionāriem, kas, pēc viņa vārdiem, ir gatavi "mirt par brīvo tirgu".
Šī vadlīnija viņos ir tik spēcīga, ka tai nevar pretoties nekādi sociāli, ētiski vai ekoloģiski argumenti. Nekādu citu saimniekošanas veidu nav iespējams pat apsvērt! Ierēdņi norāda: lai Eiropas Savienības saimniecības izlīdzinātos un būtu iespējams konkurēt ar Poliju, Īriju un tālākā nākotnē arī Argentīnu un Brazīliju, Francijā ir jāizzūd – un tas citādi nemaz nevar būt – divām trešdaļām saimniecību. Tās ir pārāk mazas, un to produkcija pārāk dārga.
Ētiskie argumenti skar ne tikai zemniekus, bet arī dzīvniekus, kas tiek izmantoti pārtikas ražošanā. Viens no skaistākajiem un skumjākajiem Velbeka tēliem ir Normandijas lopkopis Emeriks Darkūrs-Olonds. Viņš ir Labrusta kursabiedrs, kurš pēc studiju pabeigšanas atgriežas laukos, lai sava tēva īpašumos turētu 300 govis. Viņš vēlas strādāt tā, kā ir labi un pareizi. Govis katru dienu, arī ziemā, ved laukā. Tās slauc ar rokām, nevis ar mašīnu, jo tā dzīvniekiem ir patīkamāk. Tās gulda uz īstiem salmiem, nevis plastmasas paliktņiem. Tās baro ar zāli, nevis kukurūzu. Pēc Briseles 2015. gada lēmuma likvidēt piena kvotas, kas līdz tam Francijas lopkopjus nedaudz pasargāja no bankrota, izmisušais Darkūrs piedalās zemnieku manifestācijā. Tā tiešām ir līdzīga "dzelteno vestu" protestiem – tiek bloķēti ceļi un notiek sadursme ar policiju, kurā 13 cilvēki, arī pats Darkūrs, iet bojā.
Vienu rindkopu savā tulkojumā – rindkopu par industriālo pārtikas ražošanu – es gribētu nocitēt pilnā apmērā. Man ir personīgi nozīmīgi, ka Velbeks to uzrakstījis, – ne tikai tāpēc, ka es viņu par to cienu un tā ir labi uzrakstīta, bet arī tāpēc, ka tagad šis teksts ir sasniedzis vismaz miljonu cilvēku.
"Angāros, kurus no augšas apgaismoja jaudīgas halogēnās lampas, mitinājās tūkstošiem vistu. Viņas mēģināja izdzīvot – tādā saspiestībā, ka nevarēja pakustēties, lai nesaskartos ar citām; tur nebija būru, jo šie skaitījās "brīvās turēšanas" apstākļi; viņas bija pilnībā zaudējušas spalvas, izkāmējušas, viņu āda bija iekaisusi un sarkano ērcīšu nosēta; viņas dzīvoja starp trūdošiem citu vistu līķiem un pavadīja visus savas īsās, augstākais, gadu ilgās eksistences brīžus, kladzinot no šausmām. Un tā tas bija arī labāk uzturētās audzētavās. Pirmā lieta, kas, angārā ienākot, satrieca, bija šī nepārtrauktā kladzināšana, šis nepārejošas panikas pilnais skatiens, ko vistas jums uzmeta, šis panikas un neizpratnes pilnais skatiens; viņas neprasīja žēlastību, uz to viņas nebūtu spējīgas, bet viņas nesaprata, viņas vienkārši nesaprata apstākļus, kādos viņām lika dzīvot."
Nobela prēmijas literatūrā laureāts, romāna "Negods" autors Džons M. Kutzē, šobrīd jau gandrīz 80 gadus vecs, reiz uzrakstīja ko līdzīgu. Arī viņš iedziļinājās dzīvnieku jautājumā un nonāca pie tām pašām šausmām. Viņš gan taktiski sprieda pavisam citādi nekā Velbeks. Kutzē uzskatīja, ka, lai izdabūtu augstāk aprakstīto ļauno preteklību laukā no civilizētās pasaules, to vajag darīt ar Eiropas Savienības palīdzību. Tāpēc viņš – dzimis Dienvidāfrikā, dzīvojošs Austrālijā – mēģināja iestāties nīderlandiešu "Partijā dzīvniekiem" un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās; viņam to neļāva, jo viņš nebija pilsonis, bet tas nav būtiski. Būtiski šajā gadījumā ir, ka Velbeks netic Eiropas Savienības spējai sistēmiski reformēt zemkopību. Tādā ziņā nekas no tā, ko viņš rakstīja nesenajā Harper's Magazine rakstā par Trampu kā labu prezidentu, nav negaidīts (https://ej.uz/Velbeks_Tramps). Viņš domā, ka palīdzēt var tikai lokāla darbošanās – nevis lielāki, federāli veselumi, bet mazāki, pašpietiekamāki. Nacionālas valstis, ideālā gadījumā pārvaldītas pēc iespējas tiešākā, referendumu ceļā. Vai alternatīvi – šis ieteikums mani īpaši iespaido – atgriešanās pie hereditārās monarhijas, kur vien iespējams. Tāds, lūk, sulīgs mūslaiku "reakcionārisms", visā visumā ne pārāk atšķirīgs no 19. gadsimta "reakcionārisma" – mīlestība, saikne ar dabu, paklausība, tikums, pazemīgs prāts.
Runājot par "Serotonīna" trūkumiem, es teiktu, ka Velbeks sāk mazliet novecot un rakstīt slinkāk. No tā, ka viņa varonis ir piedzēries un depresijā, it kā ne obligāti vajadzētu izrietēt, ka viņa iekšējiem monologiem būtu jābūt nesakarīgiem vervelējumiem ar izzūdošiem teikumu gramatiskajiem centriem. Grāmatā ir dažas teicami uzrakstītas ainas (piemēram, par Normandijas govīm vai vācu pedofilu), bet tai ir norautas, neskaidras un nepietiekami izstrādātas beigas. Šeit mēs diemžēl esam ļoti tālu no spilgtā "Platformas" nobeiguma, kuru lasot es raudāju. Tā kā Velbeka varonis, ar kuru kopā esmu uzaugusi un nu jau sasniegusi pusmūžu, romāna beigās iet bojā, būs interesanti uzzināt, ko autors darīs tālāk. Kā teiktu krievi: ar šo nu būtu pabeiguši.
"Ja vien es būtu spējis padarīt laimīgu kādu sievieti vai vismaz vienu dzīvnieku – bet nē, pat ne to," saka septītā romāna varonis. Un mirst.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!