Pirms teikt jebko citu – 16. marta norises Rīgas centrā jau ilgstoši ir izteikts mediju notikums. Tā vēsta manis pirms četriem gadiem rakstīta publikācija šajā pašā portālā "Delfi". Diemžēl nekādā veidā necentīšos iepriekš rakstīto apstrīdēt. Raugoties uz ikgadējiem notikumiem šajā datumā, ir skaidrs, ka pasākums pie Brīvības pieminekļa primāri ir nepieciešams dažādiem politiskajiem aktīvistiem savu vai naudas devēju mērķu sasniegšanai, bet Otrā pasaules kara un tā veterānu pieminēšana jau pasen ir atvirzījusies otrajā plānā. Ja nepieciešams vēl kāds pamatojums šai tēzei, tad katrs interesents arī šogad var pamēģināt aprēķināt triju grupu – gājiena dalībnieku, drošības nodrošinātāju un mediju pārstāvju – savstarpējo skaitlisko attiecību Brīvības pieminekļa pakājē. Pēc tam salīdzinājumam to pašu var izdarīt Lestenē.
Atšķirībā no iepriekšējā mēģinājuma šī raksta nozīmīgākais mērķis gan nav norādīt uz pasākuma formu, bet gan akcentēt veidus un iemeslus, kādos šis 'notikums' nodarījis un turpina nodarīt būtisku kaitējumu Latvijas tēlam. Šī kaitējuma nodarīšana, bez mazākajām šaubām, ir mērķtiecīga un organizēta. Ierastie šie pasākuma varoņi (ne jau leģionāri, saprotams) – Josifs Korens, Tatjana Ždanoka un citi domubiedri – nav laiduši garām ne mazāko iespēju norādīt uz mazākumtautību problēmām un, vēl jo vairāk, šķietamu nacistiskas/fašistiskas (atkarībā no auditorijas) ideoloģijas un politiskās sistēmas atdzimšanu Latvijā. Šie ļaudis ir ļoti precīzi pamanījuši Otrā pasaules kara un konkrēti – holokausta nozīmi tā dēvētās "vecās Eiropas" vērtību hierarhijā.
Pavisam vienkārši – pēckara Eiropa, kurai, domājams, joprojām tiecamies un vēlamies piederēt, tika būvēta ar primāru mērķi nepieļaut vēl vienu iznīcinošu karu un kaut vai mēģinājumu pilnībā iznīcināt kādu sociālu grupu. Laikam ejot, uzsvari Eiropas kopatmiņā pārvirzījās no pirmā uz otro, 20. gadsimta vidū 'veco eiropiešu' kolektīvās atmiņas centrā kara vietu ieņēma tieši genocīda nepieļaujamība. Bet jebkurā gadījumā idealizētajā eiropiešu vērtību kodolā šajā laikā ir bijušas indivīda tiesības un iecietība pret dažādību, ko 'nekad vairs' nedrīkst pakārtot kādiem sistēmiskiem uzlabojumiem un abstraktām progresa idejām. Pamatojums šo prioritāšu savstarpējai neapmainīšanai vietām ir nacistiskā rasu genocīda piemērs, bet to simbolizējošais ļaunums – Hitlers un viņa iedibinātais nacionālsociālistiskais režīms.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!