'Cehs.lv': 16. marta un 9. maija samierināšanas plāns  (110)

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas "zeķe". Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas "mantības" satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un "Latgalītē" iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina "Saskaņas" un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva "krunku ķesele", ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka "Cehs.lv" komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā "salīmēt" starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. "Cehs.lv" mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: "Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir "sliktā kaimiņa" princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā."

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.