Pauls Bankovskis, 'Rīgas Laiks': Kā bija patiesībā  (27)

Bet Īans Pārkers žurnālā The New Yorker 11. februāra numurā par šo cilvēku rakstīja: "Londonā Malorijs reizēm atgādināja britu karikatūru par amerikāņu plātīzeri, bet Ņujorkā viņš iztaisījās par britu. Viņš runāja ar angļu akcentu un lietoja tādus vārdus kā brilliant (spoži), bloody (nolāpīts) un Where's the loo? (Kur ir mazmājiņa?). Kā izteicās viens viņa kolēģis, viņš bija "pieaudzis cilvēks, kurš visur lietoja viltotu akcentu, un visi zināja, ka tas nav īsts". Šo ieradumu viņš turpināja gadiem, un arī viņa romānā "Sieviete logā" atrodams vārds "postman", nevis "mailman"."

Kā jau tas daždien mēdz gadīties angļu valodā izdoto grāmatu pasaulē, Dana Malorija stāsts atgādināja brīnumpasaku. Pagājušā gada sākumā ASV izdotais Malorija debijas trilleris "Sieviete logā", kuru viņš bija parakstījis ar pseidonīmu A. Dž. Finns, jau pavisam drīz nonāca laikraksta The New York Times bestselleru saraksta pirmajā vietā.

Drīz vien sākās runas par Holivudas filmas veidošanu pēc grāmatas motīviem: tās režisors būšot Džo Raits, scenārija autors pazīstamais dramaturgs Treisijs Letss, lomās – Džūliana Mora, Gērijs Oldmans un citi. Malorijs bija slaids, izskatīgs un gudrs – viņam bija viens vai divi Oksfordas Universitātes doktora diplomi, un vienu (vai otru) disertāciju viņš bija veltījis homoerotiskiem motīviem amerikāņu rakstnieces Patrišas Haismitas romānos par Tomu Ripliju. Riplijs, kā zināms, ir klasisks antivaronis – blēdis, krāpnieks, melis un slepkava –, kas izpelnās lasītāju (vai filmu skatītāju) simpātijas. Arī Malorija romāna centrālais tēls – sieviešu kārtas pirmās personas vēstītāja – nav īpaši uzticama, viņa ir slepkava un, iespējams, pat psihopāte. Daļējs izskaidrojums straujajiem Malorija panākumiem varēja būt fakts, ka viņam bija ievērojama redaktora pieredze gan Londonas, gan Ņujorkas grāmatniecības industrijā.

Pēc viņa paša vārdiem, tieši viņš, laika posmā no 2009. līdz 2012. gadam strādādams apgāda Little, Brown filiālē Londonā, bija "atklājis" un ieteicis izdošanai trilleri "Dzeguzes sauciens", ko ar pseidonīmu bija sarakstījusi Harija Potera romānu autore Dž. K. Roulinga. Tāpat Malorija oficiālajā biogrāfijā minēts, ka viņš kā redaktors sadarbojies ar amerikāņu aktrisi, komiķi un rakstnieci Tīnu Feju. Šāda pieredze un reputācija varēja lieti noderēt pašam sava bestsellera sarakstīšanai un izdošanai – pēc "Sievietes logā" manuskripta pabeigšanas viņš parakstīja divu romānu izdošanas līgumu par diviem miljoniem ASV dolāru. Uz grāmatas pēdējā vāka romānu slavēja pats Stīvens Kings: "Viena no tām retajām grāmatām, ko patiesi nav iespējams pārtraukt lasīt." Par Maloriju rakstīja The New York Times, viņa grāmata tika recenzēta The New Yorker. Romāna tulkošanas un izdošanas tiesības tika pārdotas vairāk nekā 40 valstīs.

Taču nepilnu gadu pēc "Sievietes logā" iznākšanas Malorija jeb A. Dž. Finna biogrāfijā sāka atklāties dīvainas nesakritības. Savā pieteikumā angļu literatūras doktorantūrai Oksfordas Jaunajā koledžā viņš bija detalizēti klāstījis, kāpēc viņa sekmes maģistrantūrā nav bijušas diez ko spožas. Viņa mātei tajā laikā atklāts krūts vēzis, un viņam bijis bieži viņa jāapciemo ASV un jāaprūpē, tomēr māte pēc kāda laika nomirusi. Garīgi nepilnīgajam brālim tikmēr konstatēts fibrocistīts, un nomiris arī viņš. Aprakstītie traģiskie notikumi gan nekā neatbilst faktiem, jo, kā atklājis The New Yorker žurnālists, Malorija māte ir sveika un vesela vēl šobaltdien, tāpat arī brālis Džeiks, kurš gan pēc paša Malorija izklāstītajām notikumu versijām ir nomiris pat divreiz. 2013. gadā Malorija kolēģi Londonā un Ņujorkā bija sākuši saņemt it kā Džeika sūtītas elektroniskā pasta vēstules, kurās viņš izjusti klāstījis par sava brāļa Dana veselības nedienām: viņam konstatēts muguras audzējs, esot gaidāma smaga operācija, tomēr viņš esot optimisma pilns.

Pēc dažiem gadiem, kad viņam vaicājuši par šo epizodi, Malorijs uzvedies tā, itin kā nekas nebūtu bijis, tikai attraucis, ka Džeiks esot miris. Tāpat ne reizi vien Dans esot stāstījis, ka viņam esot bipolārie traucējumi, kuru ārstēšana iesākumā mēģināta ar elektrošoka terapiju, bet vēlāk iedarbīgi izrādījušies medikamenti. Malorija stāstus varētu uztvert kā klasiskas Minhauzena sindroma izpausmes – šādi 1951. gadā britu ārsts Ričards Ašers ierosināja apzīmēt izdarības, kad ļaudis safabricē leģendas par neesošām slimībām vai pat simulē slimību simptomus.

Tomēr Malorija gadījums nav tikai medicīnisks, "lai gan saskaņā ar daudzu viņa paziņu stāstīto Malorijam bijusi visai gara izlikšanās vēsture, viņš muļķojis citus ar nepatiesiem stāstiem par slimībām un nāvi". Kā jau pēc visiem šiem atklājumiem rakstīja The New Yorker: "Vēl labu laiku pirms tam, kad viņš profesionāli ķērās pie literatūras rakstīšanas, Malorijs eksperimentēja ar gotiskiem personiskiem stāstiem, kuru mērķis acīmredzot bija uzmanības pievēršana, priekšrocību gūšana vai savu neveiksmju izskaidrošana. "Viņam nozīmīga bija ne vien nauda un vara," pastāstīja kāds bijušais kolēģis no izdevējdarbības vides, "bet arī drāma un ļaužu simpātiju iekarošana.""

Atšķirībā no Toma Riplija vai par "Netīro Džonu" sauktā amerikāņu krāpnieka Džona Mīhana (Mīhana kriminālajām gaitām veltīts populārs 2017. gada podkāsts un pērn uzņemts televīzijas seriāls), Malorijs savā karjerā nevienu nav mēģinājis nogalināt un vismaz tehniski nav arī apzadzis.

Jāņem vērā, ka rakstītāja un lasītāja pašapmāns ir ierakstīts jau modernās Rietumu literatūras un romānistikas pamatos; var sacīt, ka ar sevis mānīšanu sākas šīs literatūras vēsture, jo Lamančas atjautīgais idalgo dons Kihots salasījās bruņinieku stāstus un nonāca tik spēcīgā to iespaidā, ka arī pats sevi sāka uzskatīt par bruņinieku un devās pasaulē veikt varoņdarbus.

Arī Malorijam, kā vien šķiet, būs izdevies sevi iemelot literatūrā, vismaz tās komerciālajā atzarā, jo viņa romāns gan ASV, gan Lielbritānijā nu jau sagaidījis izdošanu arī mīkstvāku iesējumā, bet plāni par otro romānu nepavisam nav atcelti. Tas būšot atriebībai veltīts stāsts par kriminālromānu rakstnieci un žurnālistu, kas viņas biogrāfijā atklājis kādus tumšus noslēpumus.