"Mūs vēl aizvien šokē, ka ļaudis, kas savu iztikšanu pelna ar stāstu izgudrošanu, izgudro stāstus arī paši par savu dzīvi. [..] Kā gan mums vajadzētu uztvert daiļliteratūras darbu – vai kuru katru mākslas darbu –, uzzinot ko satraucošu par tā autoru?" rakstīja Rons Čārlzs The Washington Post 4. februārī par bestselleru autoru Danu Meloriju recenzijā "Ja romāna "Sieviete logā" autors ir sistemātisks melis, vai mums tomēr drīkst patikt viņa grāmata?"
Bet Īans Pārkers žurnālā The New Yorker 11. februāra numurā par šo cilvēku rakstīja: "Londonā Malorijs reizēm atgādināja britu karikatūru par amerikāņu plātīzeri, bet Ņujorkā viņš iztaisījās par britu. Viņš runāja ar angļu akcentu un lietoja tādus vārdus kā brilliant (spoži), bloody (nolāpīts) un Where's the loo? (Kur ir mazmājiņa?). Kā izteicās viens viņa kolēģis, viņš bija "pieaudzis cilvēks, kurš visur lietoja viltotu akcentu, un visi zināja, ka tas nav īsts". Šo ieradumu viņš turpināja gadiem, un arī viņa romānā "Sieviete logā" atrodams vārds "postman", nevis "mailman"."
Kā jau tas daždien mēdz gadīties angļu valodā izdoto grāmatu pasaulē, Dana Malorija stāsts atgādināja brīnumpasaku. Pagājušā gada sākumā ASV izdotais Malorija debijas trilleris "Sieviete logā", kuru viņš bija parakstījis ar pseidonīmu A. Dž. Finns, jau pavisam drīz nonāca laikraksta The New York Times bestselleru saraksta pirmajā vietā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!