Valsts augstāko amatpersonu vidū neviens nav apšaubījis nepieciešamību stiprināt Latvijas tiesībsargājošo iestāžu un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) spējas. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nesen arī uzdevis sākt "finanšu nozares kapitālo remontu", un tā vien šķiet, ka beidzot tiks sakārtoti visi neatrisinātie jautājumi naudas atmazgāšanas novēršanas jomā.
Tomēr šo diskusiju laikā tiek aizmirsts par ievērojamu skaitu nebanku sektorā strādājošo komersantu, kuriem arī ir pienākumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (NILLTFN likums) izpildē. Piemēram, klienta identifikācijas un izpētes pasākumus NILLTFN likums paredz ne tikai attiecībā uz kredītiestādēm un citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, bet arī attiecībā uz grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem, juridisko pakalpojumu sniedzējiem, nekustamo īpašumu aģentiem, automašīnu tirgotājiem, patērētāju kreditētājiem, parādu piedzinējiem un daudziem citiem. Tādējādi arī šiem komersantiem likumā ir noteikts pienākums aktīvi iesaistīties savu klientu uzraudzībā, lai savlaicīgi informētu Kontroles dienestu par plānotajiem aizdomīgajiem darījumiem un arī novērstu šādu darījumu izpildi.
Nebanku sektora uzraudzība ir būtiska spējai apkarot finanšu noziegumus un naudas atmazgāšanu
Viens no "Moneyval" ieteikumiem Latvijai naudas atmazgāšanas novēršanas sistēmas pilnveidošanā ir saistīts ar skaidras naudas aprites samazināšanu. Saprotams, ka, veicot darījumus skaidrā naudā, to kontroli kredītiestādes nevar veikt. Proti, šie darījumi notiek ārpus banku redzesloka, taču tos var pamanīt grāmatveži, juristi, īpašumu aģenti, automašīnu tirgotāji un citi NILLTFN likuma subjekti. No tā ir secināms, ka tieši nebanku sektorā strādājošie komersanti kalpo par sava veida filtru, kas palīdz atsijāt daļu šaubīgo darījumu, vēl pirms kredītiestādes vērtē savu klientu veikto maksājumu datus.
Tādēļ, lai nodrošinātu skaidras naudas darījumu kontroli, tieši nebanku sektora NILLTFN likuma subjektiem būtu jāveic savi pienākumi pilnvērtīgi, gan atsakot klientam veikt darījumus skaidrā naudā virs noteiktā limita, gan arī ziņojot par aizdomīgām situācijām Kontroles dienestam. Diemžēl ir jāsecina, ka pašreizējā vēlme deklaratīvi noteikt zemākus griestus skaidras naudas darījumos var nedot gaidīto efektu, ja nebanku sektorā strādājošajiem NILLTFN likuma subjektiem nebūs vēlmes līdzdarboties un pildīt tiem uzliktos pienākumus.
Ir vērts atcerēties, ka NILLTFN likuma subjektus nav noteikusi Latvijas Republikas Saeima, bet gan Eiropas Savienība, pieņemot tā sauktās AML (anti-money laundering) direktīvas. Attiecīgi arī NILLTFN likumā subjekti ir noteikti, par pamatu ņemot šīs AML direktīvas. No tā izriet, ja reiz Eiropas Savienība ir uzskatījusi, ka arī nebanku sektorā strādājošajiem komersantiem ir jāveic pienākumi, lai novērstu naudas atmazgāšanu, savlaicīgi identificējot aizdomīgus klientus un ziņojot par šo klientu veiktajiem darījumiem, arī Latvija nedrīkst šo sektoru atstāt novārtā. Pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka arī nākamā "Moneyval" ziņojuma gadījumā sagaidīsim Latvijai neglaimojošu vērtējumu tieši nebanku sektora nepietiekamās uzraudzības dēļ.
Savlaicīga naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumu nerisināšana var rezultēties atsevišķiem komersantiem vai pat komercdarbības nozarēm liktenīgos notikumos. Tāpat arī šo jautājumu nerisināšana var novest pie nenovēršama kaitējuma valsts reputācijai. Piemēri nav tālu jāmeklē, un Latvijas reputācija pēdējā gada laikā ir cietusi tik ļoti, ka vairs netiek runāts par Latviju kā finanšu tiltu starp Austrumiem un Rietumiem vai nākamo "FinTech" centru. Tādēļ naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumus sen vairs nevar uzskatīt tikai un vienīgi par NILLTFN likuma subjektu problēmu, kuriem tā jārisina pašu spēkiem.
Iekšējās kontroles sistēmas izstrāde un ieviešana praksē
NILLTFN likuma prasību skrupuloza izpilde nav vienkārša, un tā prasa ne tikai atbilstošas zināšanas, bet arī personāla resursus iekšējās kontroles sistēmu veidošanai, klientu izpētei un klientu darījumu uzraudzībai. Vēl vairāk, nevienu likumu nevar īstenot atbilstoši tā mērķim, ja likuma piemērotājam nav izpratnes par šo mērķi un uzdevumiem, kas veicami, lai to īstenotu.
Bankas un finanšu iestādes algo desmitiem darbinieku, kuri nodarbojas ar NILLTFN likuma un citu naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu piemērošanu praksē. Vienlaikus lielākā daļa no citos sektoros strādājošajiem komersantiem nav spējīga algot AML speciālistus, kas, pašsaprotami, ierindo NILLTFN likuma izpildes jautājumus tālu aiz citām ikdienas rūpēm. Tādējādi lielai daļai nebanku sektorā strādājošo komersantu trūkst pienācīgas izpratnes par NILLTFN likuma prasību piemērošanu dzīvē. Šajā ziņā īpaši bēdīga situācija ir vērojama saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) uzraudzībā esošajiem komersantiem, kuri veido lielāko daļu no nebanku sektorā strādājošajiem NILLTFN likuma subjektiem.
Piemēram, ne visi komersanti saprot, ka pilnvērtīga iekšējās kontroles sistēma ir detalizēts komersanta darbības apraksts, kur skaidri un konkrēti tiek uzskaitītas veicamās darbības klienta identifikācijai, klienta izpētes veikšanai un riska novērtēšanai, kā arī klienta darījumu uzraudzībai un ziņošanas kārtībai aizdomīgu darījumu konstatēšanas gadījumos. Tādējādi nereti ir sastopamas apšaubāmas iekšējās kontroles sistēmas, kuras ir sagatavotas uz pāris lapām un tiek tirgotas par pārdesmit eiro. Šāds dokumentu kopums ne tikai nepilda NILLTFN likuma prasības, bet arī liek komersantam maldīgi domāt, ka likumā noteiktie pienākumi ir izpildīti godam. Vienlaikus diezin vai var pārmest šādu nepilnīgu iekšējās kontroles sistēmas dokumentu iegādi, ja pašam pircējam trūkst izpratnes par preci, ko tas vēlas pirkt.
Tādēļ, lai slīcēja glābšana nepaliktu paša slīcēja rokās, tieši šo jomu uzraugošajām iestādēm vajadzētu risināt jautājumu par komersantu un arī visas pārējās sabiedrības izglītošanu naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumos.
Vai AML jomas pārvaldība Latvijā ir efektīva?
Atšķirībā no kredītiestādēm un citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kuru darbību uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), naudas atmazgāšanas uzraudzība starp pārējiem NILLTFN likuma subjektiem ir sadalīta starp deviņām (!) iestādēm un profesionālajām organizācijām. Lieki piebilst, ka katrai no šīm iestādēm vai organizācijām ir savas prasības NILLTFN likuma izpildē, lai gan būtībā likums paredz vienotas prasības visiem likuma subjektiem, atsevišķos jautājumos nosakot stingrākus noteikumus tikai attiecībā uz FKTK uzraudzībā esošajiem subjektiem.
Papildus iepriekš minētajam 2019. gada 1. maijā stāsies spēkā Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (Sankciju likums) normas, kuras paredzēs pienākumu noteiktām komersantu grupām izveidot ne tikai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas kontroles sistēmu, bet arī sankciju kontroles sistēmu. Sagaidāms, ka komersantu neizpratne par tiem veicamajiem pienākumiem tikai palielināsies, jo pilnvērtīgas sankciju kontroles sistēmas izveide nevar notikt bez atbilstošām zināšanām nozarē. Arī šeit būtu nepieciešami uzraugošo iestāžu skaidrojumi un vadlīnijas par tipiskām situācijām un komersantiem veicamo rīcību, tomēr šobrīd arī šajā jomā nav vienas iestādes, kas veidotu vienotu valsts politiku. Piemēram, Sankciju likuma 13. pants uzskaita septiņas (!) kompetentās institūcijas, kurām jāveic nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu starptautisko un nacionālo sankciju izpildi.
Šī gada 31. janvāra valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts likumprojekts grozījumiem Sankciju likumā [1], kas paredzēs noteikt vēl papildu sešas (!) kompetentās institūcijas, kas veiks sankciju izpildes kontroli. Lieki piebilst, ka šāda strukturāla sadrumstalotība nedos vēlamos rezultātus un iestādes tērēs savus resursus paralēli veicamajiem uzdevumiem. Piemēram, kāpēc gan sankciju piemērošanas un uzraudzības jomā likuma subjektus nevarētu izglītot viena iestāde – tā vietā, lai to vienlaicīgi darītu 13 iestādes?
Gadu no gada politiķi aicina samazināt valsts pārvaldes aparātu, apvienot iestādes un optimizēt to darbību. Diemžēl naudas atmazgāšanas novēršanas un sankciju kontroles jomā likumdevējs iet prom no šī mērķa, vēl vairāk sadrumstalojot nebanku sektora uzraudzības funkcijas, kas pašsaprotami tikai novedīs pie valsts resursu nelietderīgas tērēšanas un nedos gaidīto rezultātu. Piemēram, kāpēc gan katrai iestādei būtu jāveido sava naudas atmazgāšanas novēršanas speciālistu nodaļa, ja tā vietā varētu izveidot vienu spēcīgu komandu, kura darbotos ar visu nebanku sektoru? Kāpēc katrai iestādei ir jāveido savi informatīvie materiāli, ja tos varētu veidot viena profesionāļu komanda visam nebanku sektoram?
Pussolis ceļā uz sistēmas sakārtošanu
Vairāku gadu laikā pieļautās kļūdas naudas atmazgāšanas novēršanā nevar izlabot vienas dienas laikā. Lai to paveiktu, vispirms komersanti ir jāizglīto jautājumos par klientu izpēti un klientu darījumu uzraudzību nolūkā novērst naudas atmazgāšanu. Kā jau minēts iepriekš, banku sektoram NILLTFN likuma un Sankciju likuma prasības ir pietiekami skaidras. Protams, vienmēr pastāvēs iespēja, ka arī kāda banka apzināti vai neapzināti būs pārkāpusi naudas atmazgāšanas novēršanas normatīvos aktus, tomēr kopumā nevar apgalvot, ka kādai no bankām sistēmiski nebūtu saprotams klientu identifikācijas un izpētes pienākums vai pienākums ziņot par aizdomīgiem darījumiem. Vienlaikus tieši nebanku sektorā strādājošo komersantu zināšanas un izpratne par naudas atmazgāšanas novēršanas un sankciju ievērošanas nozīmi būtu jāstiprina.
Lai risinātu šīs problēmas, būtu lietderīgi nodot visu nebanku sektora naudas atmazgāšanas novēršanas un sankciju kontroles jomas uzraudzību vienai iestādei, kura piemērotu vienādas prasības visiem nebanku sektorā strādājošajiem komersantiem un arī varētu veidot atbilstošu nozares politiku. Tas, vai šo pienākumu būtu vērts uzticēt Valsts ieņēmumu dienestam kā lielākajam no nebanku sektora pārraugiem vai Kontroles dienestam kā darījumu uzraudzības iestādei, ir jālemj likumdevējam.
Šāda izšķiršanās, nododot nozares politikas realizāciju vienas iestādes rokās, būtu daudz efektīvāka nekā pašreizējā kārtība un daudz labāk ļautu sasniegt kopējo mērķi. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka tādējādi šīm iestādēm būtu iespējams daudz efektīvāk koncentrēt savus personāla resursus, izveidojot spēcīgu un profesionālu komandu, kas spētu efektīvi pārraudzīt naudas atmazgāšanas novēršanas un sankciju kontroles ievērošanu nebanku sektorā.
[1] Likumprojekts "Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā". Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40468952.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!