Terorisma jomā nesen uzmanības centrā nonāca divi zīmīgi notikumi. Pirmais no tiem ir kaujas Sīrijā pie Baghūzas ciema, kurās Sīrijas Demokrātiskās frontes (SDF) kaujinieki kopā ar Rietumu atbalstītājiem soli pa solim mērķtiecīgi iznīcināja pēdējās "Islāma valsts" teritoriālās pretenzijas, un 22. marta vakarā SDF preses dienests paziņoja "par tā dēvētā kalifāta pilnīgu iznīcināšanu un par "Islāma valsts" 100% teritoriālo sakāvi".
Savukārt otrais notikums norisinājās Jaunzēlandē, kur baltādains Austrālijas pilsonis veica ideoloģiski un politiski motivētu – tātad teroristisku – uzbrukumu musulmaņiem mošejā, nogalinot 50 cilvēkus. No vienas puses, "Islāma valsts" šķietamais gals veicina optimismu, taču to aptumšo gan acīmredzamā polarizācija, ko tik spilgti parāda notikums Jaunzēlandē, gan ziņas par to, ka nekur jau tā "Islāma valsts" nav pazudusi – tā ir mainījusies un patvērusies lauku reģionos. Šis ir piemērots mirklis terorisma tendenču apdomāšanai. Terorisms – sena un daudzkārt aprobēta prakse – ir mainīgs gluži kā visas citas cilvēciskās dzīves šķautnes.
Viens no ierastiem veidiem, kā lūkoties uz starptautisko terorismu (galvenokārt islāmisko terorismu, taču ne tikai), ir to aplūkot kā militāro zinātņu vai politoloģijas starptautisko attiecību tēmu. Dažkārt to papildina ekonomisko interešu skatījums, kurā terorismu tulko kā vēl vienu rīku kapitāla pārdalē. Taču tas ir ļoti šaurs un aprobežots skatījums. Un tomēr uz terorismu pavisam noteikti var raudzīties arī kā uz mūsdienu sastāvdaļu, kas runā sava laika valodā. Neskaitāmie vēstījumi par, piemēram, "Islāma valsti" kā anahronisku (vecmodīgu) veidojumu ir spilgts pārsteidzīgas aušības piemērs. Ieskatoties vērīgāk, redzēsim, ka nekas nevar aizbēgt no sava laika un savas vietas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!