Māris Kūlis: Starptautiskais terorisms un globalizācijas tendences  (57)

Savukārt otrais notikums norisinājās Jaunzēlandē, kur baltādains Austrālijas pilsonis veica ideoloģiski un politiski motivētu – tātad teroristisku – uzbrukumu musulmaņiem mošejā, nogalinot 50 cilvēkus. No vienas puses, "Islāma valsts" šķietamais gals veicina optimismu, taču to aptumšo gan acīmredzamā polarizācija, ko tik spilgti parāda notikums Jaunzēlandē, gan ziņas par to, ka nekur jau tā "Islāma valsts" nav pazudusi – tā ir mainījusies un patvērusies lauku reģionos. Šis ir piemērots mirklis terorisma tendenču apdomāšanai. Terorisms – sena un daudzkārt aprobēta prakse – ir mainīgs gluži kā visas citas cilvēciskās dzīves šķautnes.

Viens no ierastiem veidiem, kā lūkoties uz starptautisko terorismu (galvenokārt islāmisko terorismu, taču ne tikai), ir to aplūkot kā militāro zinātņu vai politoloģijas starptautisko attiecību tēmu. Dažkārt to papildina ekonomisko interešu skatījums, kurā terorismu tulko kā vēl vienu rīku kapitāla pārdalē. Taču tas ir ļoti šaurs un aprobežots skatījums. Un tomēr uz terorismu pavisam noteikti var raudzīties arī kā uz mūsdienu sastāvdaļu, kas runā sava laika valodā. Neskaitāmie vēstījumi par, piemēram, "Islāma valsti" kā anahronisku (vecmodīgu) veidojumu ir spilgts pārsteidzīgas aušības piemērs. Ieskatoties vērīgāk, redzēsim, ka nekas nevar aizbēgt no sava laika un savas vietas.

Globalizācijas izraisīto robežu izjukšanu, nacionālo valstu lomas mazināšanos un pārvalstisko organizāciju ietekmes pieaugumu noteiktās un visnotaļ plašās aprindās uztver kā destruktīvu procesu visdažādākajos veidos. Lielākoties runa ir par kultūru vai dzīvesveida izšķīšanu pasaules mēroga norisēs. Ir pamats domāt, ka terorisms ir cieši saistīts ar globālajiem kultūras procesiem. It īpaši starptautiskā terorisma islāmiskajā formā izpaužas centieni rast risinājumus globalizācijas izaicinājumiem, vienlaikus tiem savdabīgā veidā pakļaujoties.

Jau 20. gs. sākumā pakistāniešu viedais vīrs Maudūdī sludināja nevis to, ka islāms ir tikai reliģija kā uzskatu un ritu sistēma, bet gan: "Islāms ir revolucionāra ideoloģija un programma, kas tiecas izmainīt sabiedrisko kārtību visā pasaulē un pārbūvēt to no jauna saskaņā ar saviem principiem un ideāliem." Turklāt, viņš piebilda, džihāds ir revolucionāra cīņa šo ideālu vārdā. Taču vienlaikus islāma teroristisko organizāciju līderi sola atgriešanos pie saknēm, pie sākotnes, pie tāda dzīvesveida, kas respektē aizgājušo laiku stingro kārtību. Globalizācijas iekrāsotās "plūstošās identitātes" vai "kosmopolītisma" tēmas starptautiskā islāmiskā terorisma gaismā iegūst citu nokrāsu, proti, to var uzskatīt nevis par militārām vai sociālekonomiskām likstām, bet gan par fundamentālu eksistenciālu bažu identifikatoru, kas izpaužas kā dziļi cilvēciskas un reliģiski ietonētas alkas, kuras nepakļaujas racionāliem argumentiem.

Atskatoties uz aizgājušo gadu notikumiem un pārdomājot iespējamos nākotnes scenārijus, var nonākt pie vismaz 10 secinājumiem.

Pirmais. Nereti ir dzirdams uzskats, ka islāma terorisms ir lokāls fenomens ar neskaidrām ģeogrāfiskajām robežām kaut kur Tuvajos Austrumos, citiem vārdiem, tur – projām tālienē. Turklāt, pat ja, pateicoties tehnoloģijām, viss ir kļuvis tuvāks, tad šo terorisma prombūtni mēdz skaidrot kā kultūras distanci. Šāds uzskats nav pavisam bez pamata tādā ziņā, ka kultūru atšķirības ir realitāte arī globalizācijas un sociālo tīklu laikmetā. Tomēr drīzāk jādomā, ka ir arvien grūtāk runāt par sabiedrībām, kuras vēlētos vai vispār spētu izolēt sevi no pasaules. Katrā ziņā tas neattiecas uz Tuvo Austrumu sabiedrībām, kas ir pakļautas tiem pašiem globālajiem ideju un ekonomikas procesiem, kuri ietiecas arī Latvijas iedzīvotāju ikdienā.

Nesen LU Sociālo zinātņu fakultātē notika Globālā terorisma indeksa prezentācija. Šo ikgadējo indeksu veido Ekonomikas un miera institūts, kas apkopo informāciju par globālajām terorisma tendencēm pasaulē. Zīmīgi, ka savā prezentācijā kā radikalizācijas cēloni institūta pārstāvis saskatīja tikai ekonomiskās un sabiedriskās integrācijas problēmas Eiropas musulmaņu aprindās. Šāds uzskats būtu dēvējams, kā angļi teiktu, par "slinku argumentu". Protams, ekonomiskie u. c. faktori ir nozīmīgi, taču tie nosedz tikai šauru cilvēkbūtņu praktiskās dzīves motivāciju šķautni. Vai tiešām kultūrai, reliģijai, tradīcijām, izglītībai, paražām, ideoloģijām nav pilnīgi nekādas nozīmes?

Otrais. Globalizācija jau sen vairs netiek saprasta kā tradicionāla 20. gs. industriālā kapitālisma blakusprodukts vai paralēls process. Patlaban varam domāt par jaunu, citādu starptautiskās kārtības formu. Pēdējo desmitgažu pārmaiņu sekas ir tādas, ka mūsdienu uz tehnoloģijām balstītā starptautiskā ekonomika būtiski iespaido starpkultūru un pat indivīdu saskarsmes formas. Jaunās tehnoloģijas ne tikai savieno, bet arī noārda ilglaicīgi pastāvējušas sabiedriskās saites. Tam ir gan pozitīvas (emancipācija, pilsoniskā brīvība, cieņa pret indivīdu u. tml.), gan negatīvas iezīmes, kuras izpaužas kā arvien izteiktāka sadrumstalotība.

Piemēram, vācu sociologs Andreass Rekvics (Andreas Reckwitz) runā par singulāro sabiedrību, kurā valda atsevišķības izjūta. Nevis kopējais un universālais, bet gan individuālais, citādais. Zinātnes jomā, piemēram, nevis ilgstoša pētniecība, bet īstermiņa projekti. Attiecībā uz reliģisko fanātismu tas izpaužas kā transcendentā absolūta (Dieva, Allāha) nozīmes mazināšanās. Šī singularitātes loģika, manuprāt, skaidro arī mūsdienu islāmiskā terorisma vilinājumu noteiktās aprindās, jo paskaidro, kā var veidoties pārpasaulīgo labumu alkstoša vērtīborientācija.

Trešais. Kādās aprindās? Teroristu ideoloģijas ievilinošo spēku var skaidrot, aplūkojot identitātes tematu. Citiem vārdiem, vai identitāte – kultūras piederība, dažādas kultūras prakses – ir kaut kas neatņemams, noturīgs vai pat "asinīs ieausts", vai arī tā ir tikai tāds kā "hobijs"? Proti, vai cilvēka pašizpratnei ir kāds nemainīgs un stabils kodols? Vai šāds kodols ir sakrāls, svēts? Kādas tam ir attiecības ar Dievu? Šis ir jautājums, kuram pievērsies viens no galvenajiem džihādisma ideologiem Saijids Kutbs. Viņš norādīja, ka vēl bīstamāka par Rietumu tankiem ir Rietumu modernās kultūras invāzija, kas tiecas reliģiju no publiskas padarīt par privātu.

Šis temats – identitātes temats – neaprobežojas ar terorismu. Tā ir aktualitāte ikvienā globalizācijas skartā sabiedrībā, tostarp Latvijā, kur jārisina jautājums, vai vajadzīgs pretoties identitātes izšķīšanai globālajā kausētavā? Ja vēlas pretoties, kādas metodes ir pieņemamas?

Ceturtais. Islāma kosmopolītiskā kopiena – umma – ir ideja par tādu vispasaules sabiedrību, ko vieno pakļaušanās vienam Dievam un paklausība tā likumiem. Tas zināmā mērā sabalsojas ar mūsdienu Rietumu sabiedrības alkām pēc vienotas un pārnacionālas sabiedrības. Lūk, šī jau visnotaļ aprobētā un globalizācijas apstākļos daudzkārt apspriestā ideja islāma kontekstā iegūst jaunus vaibstus. No vienas puses, Rietumu kontekstā kosmopolītisms tiek saistīts gan ar apgaismības alkām pēc universālisma, gan mūsdienu liberālisma tendencēm. Līdz ar to islāmiskās ummas idejas klātbūtne sekmē kosmopolītisma pārinterpretācijas. Taču savdabīgu alternatīvu piedāvā islāms.

Tas ir diezgan negaidīts solis, jo parasti ar kosmopolītisku sabiedrību saprot vispasaules Eiropas Savienību apgaismības mērcē. Šāds pavērsiens ļauj izteikt minējumu, ka Rietumu sabiedrības, atsacījušās no savas nacionālās "līmes" un meklējot pārnacionālu vienotību, nevilšus sekmē ummas ideju. Acīmredzot kultūrā ieaustie tikumi izrādās spēcīgāki nekā Eiropas valstu abstraktie likumi. Dzīves īstenība ir tāda, ka jaunie imigranti lielākoties neatsakās no savām paražām, gluži kā to viņiem par paraugu dara Vakarzemes pamatiedzīvotāji. Šīs asimetrijas sekas ir tādas, ka potenciālais "Islāma valsts" vai citas līdzīgas organizācijas biedrs nevis iekļaujas savas mītnes zemes abstrakto likumu tīklā, bet gan pievienojas slēgtas grupas iekšējiem tikumiem un dzīves praksēm.

Piektais. Viena no labi redzamām un bieži pieminētām globalizācijas tendencēm ir nacionālo valstu vājināšanās, robežu izzušana. Kā to formulējis filozofiskais sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman), mūsdienās nacionālās valstis ir pārāk maziņas, lai risinātu globālās problēmas. Savukārt globālās korporācijas – paslēpušās aiz privātās uzņēmējdarbības neaizskaramības – faktiski veido neofeodālas attiecības ar saviem pavalstniekiem – klientiem un darbiniekiem. Tā ir jauna veida situācija, kurā savu vietu tiecas atrast arī teroristiskās organizācijas. Kamēr terorisms izvēršas globāli, to apkaro tikai lokāli.

Te jāatgādina, ka teroristiskās organizācijas nenodarbojas ar terorismu kā pašmērķi, bet gan tas ir rīks vai ierocis politisko mērķu sasniegšanai. Nacionālo valstu robežu (kas nostiprinājās pēc Otrā pasaules kara) pajukšanu saskata arī tādas organizācijas kā "Islāma valsts". Piemēram, tā ar lielu sajūsmu sūtīja buldozerus nolīdzināt Saiksa-Piko norunāto robežu starp Sīriju un Irāku. Tātad veco robežu vājināšanās nozīmē vismaz divas lietas. Pirmkārt, politisko (valstisko) robežu vājums sekmē pārvalstisku organizāciju tapšanu, un, otrkārt, tas stimulē ideju, ka zīmēt jaunas robežas jaunām valstīm tomēr ir iespējams.

Sestais. Savdabīga mūsdienu terorisma forma ir dzīve tīmeklī. To nevar aplūkot kā vienkārši ierasto darbību veiktspējas kāpinājumu. Tīmekļa saziņas sniegtās iespējas krietni pamatīgāk izmaina ikdienas dzīvi. Proti, parādās jaunas sabiedriskošanās formas. Piemēram, digitālā hidžra, kas nozīmē patveršanos no vajāšanas internetā. Tātad interneta forumi būtu jaunā Medīna. Šādu dzīves formu var nodēvēt pat vēl skanīgāk – par postglobalizāciju, kurā "globusam" kā teritorijai vairs nav vietas.

Septītais. Tīmekļa tehnoloģiju sniegtās iespējas izcili atjautīgi lika lietā "Islāma valsts", savas propagandas organizēšanā izmantojot divus laikmetīgus pamatprincipus: atsacīšanos no vertikālas, hierarhiskas kontroles (jo nespēja to veikt) un darba deleģēšanu. Tas nozīmē, ka propaganda bija haotiska, vēstījums varēja būt nesaprotams, neprecīzs, taču tas lieliski atbilda sava laika iespējām un vajadzībām. Par to, ka ļaudis neinteresē gari teksti un to vietā viņi izvēlas īsas filmas, šķendējās pat Usāma bin Lādins! Rēķinoties, ka stāsta loģiskajam nepretrunīgumam nav izšķirošas nozīmes, "Islāma valsts" varēja droši atļauties deleģēšanu, jo nozīme ir tikai apjomam. Globalizācijas apstākļos, kad informācijas aprite un plūsma ir kļuvusi neredzēti nevaldāma, šādai propagandai ir vēl lielāks spēks tieši šīs komunikācijas prakses iekšējās loģikas dēļ. Arvien lielāks fona troksnis prasa arvien lielāku skaļumu. Šādos apstākļos terorisms jūtas kā zivs ūdenī.

Astotais. Mainās arī terorisms. Viens no teroristisko organizāciju piemēriem, kas parādījās Sīrijas kara laikā, ir tā sauktā "An Nusra" fronte. Lai gan sākotnēji radusies kā "Islāma valsts" atzars un vēlāk atklāti paudusi savu saistību ar bēdīgi slaveno "Al Kāidu", šī organizācija darīja daudz, lai pārtaptu par apaļu kvadrātu, proti, par mēreniem radikāļiem. Tā, vairākkārt mainījusi nosaukumu un apvienojusies ar citiem grupējumiem, lielā mērā saglabāja savu sākotnējo ideoloģiju, taču radīja iespaidu, ka ir kaut kas vairāk pieņemams. Te var jautāt – vai terorisms ir spiests pakļauties brīvā tirgus apstākļiem un domāt, kā pievilināt vairāk klientu?

Devītais. Vai terorisms iedarbojas? Palūkojoties uz situāciju Afganistānā, Irākā, Sīrijā, Lībijā, kā arī uz noskaņojumu Rietumos, jāsecina, ka terorisms iedarbojas spēcīgi. Protams, ja jautā par to, vai teroristiem ir izdevies sasniegt savus politiskos mērķus, tad atbilde ir noraidoša. Ja runā par terorisma ietekmi uz cilvēku dzīvībām, tad, lai cik tas neskanētu ciniski, teroristisko aktivitāšu rezultātā bojā gājušo skaits ir niecīgs, mikroskopisks, ja salīdzina ar 20. gadsimta lielajiem kariem. Tomēr paļaušanās uz kailiem datiem bieži ved strupceļā. Jautājums ir jāpārformulē, proti: vai terorisms ietekmē individuālu cilvēku dzīves pieredzi? Tādā gadījumā atbilde ir viennozīmīgi apstiprinoša – terorisms ir nokaitējis sabiedrības uztveri, saasinājis neuzticību, vairojis neiecietību un stiprinājis bailes. Pārrēķināt šīs izjūtas naudā ir neiespējams uzdevums, taču var nojaust, ka nauda būtu liela. Bet varētu runāt arī par sagandētu labsajūtu – tas taču ir ne mazāk svarīgs rādītājs!

Asimetriskā karā terorisms ir ļoti izdevīgs ierocis. Varam atcerēties 11. septembra uzbrukumus. Viens no galvenajiem bin Lādina mērķiem bija ievilkt amerikāņus karā, proti, panākt, lai viņi dodas uz impēriju kapsētu – Afganistānu. Un to viņš arī panāca. Nudien, ASV militārie spēki 2001. gadā iebruka Afganistānā un trīs gadus vēlāk arīdzan Irākā. Patlaban, pēc 17 gadiem, kara bilance ir visnotaļ skumja. Ir iztērēti milzīgi līdzekļi (vairāki triljoni dolāru), sabojāta reputācija, zaudētas neskaitāmas dzīvības, bet no brīvas un demokrātiskas Afganistānas vai Irākas nav ne vēsts. Pat vairāk, nesenās ziņas par to, ka ASV ārlietu pārstāvji ir piedalījušies miera sarunās ar tālibiem, liek uzdot nepatīkamus jautājumus par to, kas tad šajā bruņotajā konfliktā īsti uzvarēja.

Desmitais. Visa šī situācija liek domāt par iespējamām globalizācijas sekām un globalizācijas nākotni, proti, par globalizācijas tumšo pusi. Te izgaismojas pārsteidzošs pagrieziens. Proti, nevis vecmodīgie islāmisti pret progresīvajiem Rietumiem, bet gan otrādi. Mūsdienu teroristiskās organizācijas varētu skatīt kā indikatorus globalizācijas vajadzībām, kur, piemēram, tāda tradicionāla valsts kā ASV tiek saprasta kā novecojusi kopā būšanas forma. Tai pretī stājas korporācija – bezrobežu, ideoloģiski cieši saistīta, taču fiziski ar reālām robežām nesavažota kopiena, kas komunicē visos iespējamos veidos. Jāuzsver: bez robežām, taču ar spēcīgu kopības izjūtu, ko raksturo svēta ticība centrālajām pamatvērtībām. Lūk, bez globalizācijas un mūsdienu tehnoloģijām tas nebūtu iespējams un nemaz nešķistu vajadzīgs.

Globalizācijas kritika nav jāuztver kā aicinājums norobežoties vai sava laika noraidījums, jo tā gluži vienkārši būtu veltīga nodarbe. Patīk tas vai ne, bet no arvien vairāk izteiktas saplūšanas nav iespējams izvairīties. Tomēr nedrīkst arī ļauties vienpusējai sajūsmai par sadomāto vispasaules utopiju. Optimisti redz nākotnē globālu cilvēku kopienu, kurā valda vispārēja saskaņa, iecietība, draudzība, atvērtība u. tml. jauki tikumi. Taču ir derīgi paskatīties acīs arī stāsta drūmajai pusei. Tie paši tehnoloģiskie rīki (piemēram, sociālie tīkli) un tās pašas filozofiski politiskās idejas (piemēram, postnacionālisms) vienlaikus paver ceļu arī klaji naidīgu, agresīvu un vardarbīgu kopienu tapšanai.