Šobrīd pilnā sparā norit vērienīgs projekts "Skola 2030", kas Latvijā mēģina mainīt izpratni par izglītības mērķiem un skolās fundamentāli mainīt gan mācību saturu, gan pasniegšanas veidu. Projekts aptver gandrīz visus skolas izglītības aspektus, tostarp mēģina veidot skolas, kas ir orientētas uz jēgpilnu mācīšanos (pretējais būtu, piemēram, mehāniska informācijas apguve) un prasmēm (pretējais nosacīti ir teorija, kas nav saistīta ar dzīvi).
Pirmkārt jāteic, ka runas par "caurviju kompetencēm" un "mūsdienīgu lietpratību" var mulsināt, tomēr projekts nav ierēdņu sazvērestība. Prasība pēc jēgpilnas un praktiski noderīgas izglītības ir arī pašu skolēnu prasība. Lai gan spēja domāt abstrakti ir pamatā visam, ko cilvēce ir sasniegusi (valoda, simboli, matemātika), lai gan nepraktiskiem pētījumiem bieži vien ir noderīgas blaknes, šobrīd laika gars prasa konkrētību un praktiskumu. Prātā nāk Burvestību ministrijas ierēdne Ambrāža, kas Cūkkārpas audzēkņiem paziņo, ka viņiem nevajag praktiskas nodarbības, bet vajag teoriju. Skolēni ir sašutuši, un skatītājam jājūt līdzi – kādu vēl teoriju? Tas taču ir bezjēdzīgi! Skaidrs, ka ļauties šīm fantāzijām par izglītību nevar, tomēr ignorēt laika garu arī ir bezcerīga stratēģija, un "Skola 2030" mēģina atrast samēru.
Vārdu sakot, "Skolas 2030" ideja ir skaidra un atbalstāma. Tomēr nokostais kumoss ir ļoti liels. Vai to maz var norīt? Lai realizētu projekta mērķus, būtu nepieciešams prāts, kurš spēj aptvert visu mācību saturu un mācību procesu kopumā, un cilvēki, kuri rīkojas tieši, tā, kā šī visuma arhitekts ir paredzējis. Bet realitātē tā nenotiek, un viss ir atkarīgs no iesaistīto cilvēku interesēm, zināšanām un varēšanas. Manu uzmanību šim projektam piesaistīja jautājums, kāda loma te ir atvēlēta filozofijai, un tas savukārt noveda pie dažiem vērojumiem, kuros vēlos dalīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!