Juris Pūce: Nevis iegriba, bet nepieciešamība  (67)

Minēšu piemēru. Latvijā ir liela atšķirība pašvaldību budžeta izdevumos uz vienu izglītojamo. 2016. gadā tā bija 2,8 reizes, 2017. gadā – 3,6 reizes, un atšķirība turpina pieaugt. Var teikt, ka šie izdevumi svārstās no 1000 līdz 5000 eiro uz izglītojamo. Iemesls ir valsts dotācija – par vienu bērnu pilsētas skolā maksā trīs līdz piecas reizes mazāk nekā lauku skolā. Vienlaikus kvalitāte lauku skolā vidēji ir ievērojami sliktāka.

Tāpat es domāju, ka nav tādu pašvaldību, kas kaut kā speciāli negribētu veikt investīcijas savā teritorijā. Bet realitāte ir tāda, ka investīcijas ir arī saistības, ko pašvaldība uzņemas, savukārt saistību apjomam ir "griesti" konkrētās pašvaldības budžetā. Līdz ar to mēs redzam, ka ieguldīt vienu miljonu eiro tā, lai šīs saistības nepārsniegtu 20% no pašvaldības budžeta, var tikai 46 no 119 pašvaldībām Latvijā.

Viens miljons varbūt izklausās daudz, bet, ja runa ir par pašvaldības attīstību reāli ietekmējošām investīcijām, tad tas tā nav. Viens miljons ir viens bērnudārzs. Un tas nozīmē, ka daudzas pašvaldības šobrīd nevar atļauties investīcijas nevis tādēļ, ka tām trūktu izpratnes par šādu ieguldījumu nepieciešamību, bet tādēļ, ka to budžets ir tāds, kāds tas ir.

Vairums pašvaldību Latvijā nav nekādas čīkstētājas un saprot, ka daudz piesauktajā investoru piesaistē uz valsti vien paļauties nav prātīgi. Bet atkal – pašvaldību iespējas ir ļoti dažādas, un rezultātā mēs redzam šādu ainu. Vairums pašvaldību mēģina piesaistīt uzņēmējus, piedāvājot viņu uzņēmējdarbībai telpas, kādas nu konkrētās pašvaldības rīcībā ir. Savukārt tikai 18 pašvaldības no 119 var piedāvāt arī papildu nomas atlaides, lai uzņēmēju piesaistītu šīm telpām. Tikai 11 no 119 pašvaldībām spēj piedāvāt papildus telpām un nomas atlaidēm arī kādus grantus.

Latvija ir pārāk maza, lai arī daudz lamātie "politiķi Rīgā" emocionāli nesimpatizētu ikvienā novadā dzīvojošajiem, starp kuriem ir šo politiķu radinieki, draugi. Ikviens ar prātu saprot, cik svarīgi, lai cilvēki novados dzīvotu normālu dzīvi un redzētu tur savu nākotni. Šādā kontekstā nav jau runa par to, ka Rīgas "iestādēs" strādājošiem kaut kā skaustu tas, ka 52 pašvaldībās administratīvie izdevumi veido 6–10% no visa konkrēto pašvaldību budžeta un vēl 41 pašvaldībā pat vēl vairāk – 11–27%. Runa ir par ko citu – jo lielāka ir administratīvo izdevumu sadaļa, jo mazāk naudas pašvaldības budžetā paliek citiem tēriņiem. Citiem vārdiem sakot, nav runa par pašvaldībās strādājošo darba svarīguma neizprašanu vai noniecināšanu. Runa ir par to, ka šāda pašvaldību budžetu struktūra iesaldē situāciju, kas, šķiet, īsti neapmierina nevienu.

Mēs varam bezgalīgi ilgi vaimanāt par darba samaksas atšķirībām starp reģioniem, par to, ka Latvijā starp OECD valstīm ir viens no augstākajiem, trešais, reģionālās attīstības atšķirību līmenis. Bet nekas nemainīsies, ja Latvijā turpinās pastāvēt pašvaldības ar vienu tūkstoti iedzīvotāju un pašvaldības, kur dzīvo vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši (mēs te nerunājam par Rīgu). Skaidrs, ka cilvēki no pirmās grupas pārcelsies uz otro neatkarīgi no tā, kāda valdība ir Rīgā un kas ir reģionālās attīstības ministrs. Tādēļ samērīguma principa īstenošana ir viens no ļoti būtiskiem instrumentiem, lai šo procesu novērstu.

Varu formulēt citādi. Ja kādam ir apnicis vārdu savienojums "administratīvi teritoriālā reforma", ja kādam tas izraisa aizdomas un nepatiku, lai tā būtu. Bet ir tāds jēdziens kā "loģika". Var iebilst pret politiku, bet ir diezgan bezjēdzīgi noraidīt loģiku.