Foto: DELFI
Lai gan par administratīvi teritoriālo reformu Latvijā runāts sen un daudz, nedaudz paradoksālā kārtā ir vērts vispirms pievērsties šīs runāšanas stilistikai. Proti, man šķiet būtiski uzsvērt, ka starp procesā iesaistītajiem nav "labo" un "slikto", neviens reformu nevirza, lai kādu "iespiestu stūrī", nevienam nav jājūtas kā "kaitniekam". Ir objektīvi fakti, kurus neietekmē konkrētās pašvaldības vadītāju partejiskā piederība vai talanti.

Minēšu piemēru. Latvijā ir liela atšķirība pašvaldību budžeta izdevumos uz vienu izglītojamo. 2016. gadā tā bija 2,8 reizes, 2017. gadā – 3,6 reizes, un atšķirība turpina pieaugt. Var teikt, ka šie izdevumi svārstās no 1000 līdz 5000 eiro uz izglītojamo. Iemesls ir valsts dotācija – par vienu bērnu pilsētas skolā maksā trīs līdz piecas reizes mazāk nekā lauku skolā. Vienlaikus kvalitāte lauku skolā vidēji ir ievērojami sliktāka.

Tāpat es domāju, ka nav tādu pašvaldību, kas kaut kā speciāli negribētu veikt investīcijas savā teritorijā. Bet realitāte ir tāda, ka investīcijas ir arī saistības, ko pašvaldība uzņemas, savukārt saistību apjomam ir "griesti" konkrētās pašvaldības budžetā. Līdz ar to mēs redzam, ka ieguldīt vienu miljonu eiro tā, lai šīs saistības nepārsniegtu 20% no pašvaldības budžeta, var tikai 46 no 119 pašvaldībām Latvijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!